Atsvešināti noskatījos, kā izklāju uz altāra lakatu bagātīgā purpura krāsā un izberu uz tā ozolkokā grebtas rūnas. Ierīvēju pieri ar vībotņu lapu un sausserža ziedu maisījumu, bet uz plaukstām un rūnām uzšļakstīju nedaudz vijolīšu eļļas. Ap mani sacēlās vējš, bet es zināju, ka tas ir vienīgi manu sajūtu līmenī. Svece joprojām dega ar vienmērīgu un spēcīgu liesmu.
Apgriezu rūnas ar zīmēm uz leju un ļāvu tām plūst caur pirkstiem kā ūdenim. Maisīju tās uz riņķi, klusā čukstā skandējot aicinājumu Raiannonai.
- Augstā Dieviete, zemes māte, mūsu visu māte, vadi manas rokas, kad es izvēlos rūnas, vadi manu prātu, kad es šķetinu to nozīmi, vadi manu dvēseli, kad es pieņemu tās savā dzīvē.
Atkārtoju to, līdz sajutu no rūnām plūstam karstumu. Aizvēru acis, turot izplestas plaukstas virs tām.
- Kas man būtu jāzina par gaidāmo Turnīru? klusi vaicāju. Kad skaņa bija izzudusi, saplūdusi ar dūmiem un tumsu, es turpināju uzturēt jautājumu savā prātā, vaicāju to ar dvēseli.
Rūnu siltums palēnām sāka izplēnēt. Tagad tas bija jaušams vienīgi no dažām. Lēnām apļoju virs tām labo roku, nepieskaroties, bet meklējot īstās. Parasti atbildi sniedza ar trijām zīmēm. Šodien es zināju, ka man vajadzīgas sešas. Pieņēmu šo pēkšņo nojautu kā gadiem zinātu patiesību.
Sāku pacelt rūnas un liku tās lakata labajā pusē. Paņemot rokās mazos koka ripulišus, visas sajūtas teica, ka turu rokā raupjus klintsakmeņus.
Šīs noteikti bija īstās.
No sešām nāca siltums, sešas apgalvoja, ka gatavotas no klints. Nākamās sešas dienas tās rādīs.
Lēni atvēru acis un nedaudz izplūdušu redzi uzlūkoju zīmes.
Vēderā kaut kas iekņudējās. Teiwaz.
DIEVĪBA, NODEVA, ATBILDĪBA, DISCIPLĪNA, PAŠUZUPURĒŠANĀS, KONFLIKTS, SPĒKS, MĒRĶĒT SPĒKUS UZ DIŽĀKU EFEKTU, NOTEIKUMI.
Nākamā ansuz.
DIEVIETES RŪNA, AUTORITĀTES FIGŪRA, LĪDERIS, ĶERMEŅA UN PRĀTA BALANSS, TAISNĪGUMS, MEDIJA TALANTS, PANĀKUMI, GUDRI LĒMUMI, VADĪBA, DIEVIŠĶĀ ELPA, KĀRTĪBAS SAGLABĀŠANA.
Ieplestām acīm uzlūkoju nākamo zīmi. Hagalaz.
KRUSA, PĒKŠŅUMS, SMAGS PĀRBAUDĪJUMS, IZNĪCĪBA, KATASTROFA, PĀRBAUDĪJUMS, KARMISKĀ MĀCĪBA, DRASTISKAS PĀRMAIŅAS, TRANSFORMĀCIJA, HAOSS, VEIDOJOŠAS DOMAS.
Nākamā. Mana sirdsdarbība arvien paātrinājās. Othūa.
MANTOJUMS, ĪPAŠUMS, LABKLĀJĪBA, ZEME, MĀJAS, PASTĀVĪGUMS, NOVĒLĒJUMS, IEGUVUMS NO ZAUDĒJUMA, SINTĒZE, PIEDERĪBAS IZJŪTA, PERSONAS BRĪVĪBA, SAGLABĀT ĢIMENES SAIKNES.
Inguz.
UGUNS, DARBS, DEVĪBA, PRODUKTIVITĀTE, SAGATAVOTĪBA, LĪDZSVARS, SAIKNE AR ZEMI, SAIMNIECĪBAS AIZSTĀVĒŠANA, LĒNA DEGŠANA UN TAD UZSPRĀGŠANA LIESMĀS.
Uruz.
SUMBRS, SPĒKS, KAISLĪBA, INSTINKTS, MEŽONĪBA, NEMIERĪGS PRĀTS, GRIBAS STIPRUMS, ENERĢIJA, DZIEDĒŠANA, VARA, NEATLAIDĪBA, IZTURĪBA, PANĀKUMI NENĀK UZ CITU RĒĶINA.
Un visbeidzot tukšā rūna. Tā pārstāvēja likteni un lietas, kas ir ārpus kontroles.
No sveces un degošā vīraka sejā sitās karstums. Man tas palika teju neievērots, jo pakrūtē savilkās aukstums, it kā es atkal būtu pie upes un spēlētos ar tās ledaino ūdeni.
Tik dīvainu un biedējošu salikumu es vēl nebiju redzējusi. Vienlaikus guvums un zaudējums, nepārprotama Dievietes klātbūtne, bet tomēr pārbaudījumi, haoss un reizē labklājība, pastāvīgums. Ansuz un hagalaz, kas seko viena pēc otras. Vienā rakstā divi tik pretēji spēki, un vēl ari tukšā rūna!
Lēnām nogūlos uz muguras un vēros ēnās, kas ņirbēja uz griestiem. Dūmaka tās vērta sevišķi dzīvas.
Pēc ilgāka laika elpošanas un amuleta maisiņa virpināšanas plaukstā sāku aprast ar uzzināto. Neapšaubāmi, Turnīrs nesīs lielas pārmaiņas. Ari Silvanas vārdi te iederējās. "Saglabā vēsu prātu un nepārpūlies, dzenoties pēc vienas balvas. Tā vari zaudēt balvu, kas tev jau pieder." Pašuzupurēšanās, katastrofa, zaudējums, pārbaudījums. Vai tas tiešām nozīmēja, ka palikšu bez kontakta ar elementiem? Bet turpat bija arī panākumi, kārtības saglabāšana, ieguvums no zaudējuma, transformācija, dziedēšana. Turklāt Dievietes pārstāvniecība trijās rūnās.
Liktenis… Aizmiglotu skatu vēros griestos. Ēnas uz tiem dejoja, līdz savijās ugunskura formā. Dzīvīgas liesmas snaikstījās un meta dzirksteles. Vēl viena ēna ieguva spāres formu. Lidonis izšāvās cauri ugunskuram un saplūda ar citām formām, kas ieguva sievietes stāvu. Garie mati snaikstījās tāpat kā ugunskura liesmas. No sievietes sejas sāka krist lāses. Asaras. Sieviete apgriezās ap savu asi ar paceltām rokām un tad nogūlās uz zemes, saplūstot ar to. Arī ugunskurs izgaisa, savijoties kopā ar lielo ēnu kopumu. Tagad tās atkal bija tikai ēnas.
Pēkšņi satrūkos tā gadās, kad strauji nākas izkrist no miega. Vai es biju aizmigusi?
Tam nebija nozīmes. Redzētajam gan bija. Nešaubījos, ka tā bija palīdzība skaidrojumā. Es nupat biju noraudzījusies savā liktenī.
Ugunskurā, ugunī, kas bija manis pārstāvētais elements. Spārē, kas bija pārmaiņu iemiesojums. Sievietes tēlā, kas bija mana nākotne. Savās asarās tās gan no malas varēja noturēt par bēdām, bet patiesībā bija laimes atveidojums. Un visu šo tēlu savienībā. Lai arī kas mani gaidīja, Turnīram beidzoties, elementi tur noteikti bija.
Mani caurstrāvoja atvieglojums un arī apņēmība. Es pieņemšu šo izaicinājumu un pārbaudījumu. Lai arī ko nestu vakars, es biju tam gatava.
Asins mēnesī tumsa iestājās ātri. Bija laiks.
Līdz ar pēdējo saules staru nozušanu ciematā sākās rosība. Turnīra dalībnieces steidza ietērpties baltās, purpurkrāsas vai nakts melnuma drānās. Es izvēlējos violetu ņieburu ar melniem rakstiem un brīvi krītošus svārkus, kas sniedzās līdz zemei un saplūda ar tumsu. Saspraudu matus uz augšu, uzliku sudraba un mēnesakmens kaklarotu un biju gatava gājēja. Aizsardzības amulets joprojām atdusējās pie krūtīm, paslēpts aiz izgriezuma. Vēl līdzi man bija tikai somiņa ar Silvanas svecēm, nedaudziem pārtikas augiem un segu. Arī tā nāca no vecmāmiņas vieglāka par zirnekļu tīmekli, siltāka par vissiltāko vilnu. Silvana bija satriecoša nimfas meita, kas savas prasmes pielietoja iespējami praktiskos veidos.
Ārā bija sarma. Sātiņos ciešāk apmetnī, bet pat tā oderējums nespēja dot pienācīgu siltumu. Šis bija garu laiks, laiks, kad šķidrauts ir tik plāns, ka to var pacelt un atkal sastapties ar mirušajiem. Banšijas lido starp mezglotajiem koku zariem un nodod vēstis no viņpasaules. Mežā klejo satīri, un klaudzinātāji cenšas ievilināt pazemē vientuļus ceļiniekus. Šis bija Raiannonas Turnīra laiks.
Pametu pēdējo skatu atpakaļ. Savu namu neredzēšu vēl ilgu laiku. Visticamāk, ka tajā atgriezīšos kā pavisam cita Kalea. Nopūtos un ļāvu, lai tumsa saņem mani savās skavās.
Kājas pašas zināja, kur likt soli, ejot pa Kalna takām. Man nepatika šajā laikā izmantot lākturi, vardarbīgi lauzt tumsu ar savu gaismu. Es pakļāvos Mātes Dabas ritmiem. Vēros zvaigznēs, kas meta vien vāru atblāzmu, un savā elpā, kas baltos mutuļos pacēlās pret tām.
Drīz vien man blakus uzradās Aleta. Sveicienā apkampāmies. Mēs droši vien jutāmies vienādi. Turnīra pirmā reize tomēr bija Turnīra pirmā reize.
Aleta apgriezās ap savu asi. Ko tu saki? viņa smaidot vaicāja.
Draudzene bija apvilkusi brīnišķīgu mantiju, kas šķita gatavota no mēnesstariem. Audums plūda kā ūdenskritums, atvizot visdažādākajās perlamutra nokrāsās. Tērpa zvanveida piedurknes, kā ari vidukļa daļu rotāja violeti raksti spirāles formās, godinot Dievieti. Apmetnis mirdzēja tādā pat baltā tonī, un violetie vijumi klāja tā apakšmalu. Ar izopu smalko purpurkrāsas ziedu vainagu gaišajos matos viņa izskatījās kā Dievietes sūtne.