Satriecoši! es sajūsmā vēlreiz viņu apskāvu. Kurš to darināja? Tu taču neesi ielaidusies ar fejām?
Viņa itin kā samulsa, bet tad iesmējās un nodūra acis. Ar fejām ne, draudzene klusi noteica, jo tuvojāmies pirmajām mājām, kuru priekšā pulcējās apmetņoti stāvi.
Jau atkal aizšāvu plaukstu priekšā mutei. Lejiešiem? mans čuksts nebija skaļāks par akmentiņu šņirkstoņu zem mūsu kājām.
Viņa mēmi pamāja, meitenes acis laimigi staroja.
Paspiedu viņas plaukstu. Vēlāk visu pastāstīsi.
Sazvērnieciski pasmējāmies un iegājām gaismas lokā. Pie Tairas mājas slējās skaists ozols, kura kailajos zaros bija sakārti neskaitāmi lukturi. Katrā no tiem dega pa melnai, violetai un baltai svecei. Pašreizējā Kalna vadītāja pulcināja nimfas meitas.
Visi pašķirās, kad Taira tuvojās, izstarodama tādu mieru un pārliecinātību, kādu ap sevi spēja radīt tikai Dievietes izraudzītā. Sieviete bija tērpusies viscaur piesātināti melnā krāsā, apsegusi kastaņbrūnos matus ar apmetņa kapuci un aplikusi obsidiāna pieres rotu. Vienīgi viņas gaišzilās acis lauza tumsu.
Manas meitas! Atkal ir pienācis Raiannonas turnīra laiks. Laiks, kad jebkura no jums var stāties manā vietā, Tairas skaņā balss šķēla pilnīgo klusumu, kas bija nolaidies līdz ar viņas ierašanos. Pienācis bridis, kad vienā svaru kausā nonāks jūsu alkas pēc titula, bet otrā prasmes un dvēseles šķīstība. Tikai gadījumā, ja kausi paliks līdzsvarā, jūs varat īstenot vēlmi saukties par Turnīra uzvarētāju. 0, tie noteikti paliks līdzsvarā bet tikai vienai no mums. Tādēļ dosimies uz vietu, kurā taps skaidrs izraudzītās vārds!
Man krūtīs uzbangoja atbilde šim aicinājumam, ķermenis nospriegojās un maņas uztvēra visu tik asi kā vēl nekad. Visa mana maģiskā būtība bija gatava cīnīties un uzvarēt. Jutu, ka apkārt stāvošajās notiek līdzīga rosība. Trīs gadus mēs bijām biedres, sešas diennaktis sāncenses.
Taira līganā solī piegāja pie ozola un piekļāva plaukstas tā stumbram. Sievietes lūpas kustējās bez skaņas un acis kavējās pie pilnā mēness, kas tikko bija izniris virs koku galotnēm. Uzpūta viegls vējš un pacēla lukturus gaisā. Tie palika nekustīgi turamies nekurienē, tāpat kā nupat bija balstījušies zaros.
Man izlauzās kluss apbrīnas un saviļņojuma sauciens. Ne man vienīgajai. Pat tām, kas pulcējās Turnīram jau kuro reizi, šāds skats bija atzinības paušanas vērts. Izraudzītās iespēju demonstrējums vienlaikus bija ievads nākamo kandidāšu iekārdināšanai un pēdējais lielais darbs, ko veica pašreizējā izraudzītā. Bet galvenokārt tas kalpoja kā Dievietes klātbūtnes godinājums.
- Pieņemiet lākturi un ielaidiet tā gaismu sevī. Vēl pēdējos mirkļus varat pavadīt kopā ar savējiem; tad dosimies, kur nolaidies Mēness ceļš. Pavadoņi sāk pulcēties, Taira noteica, veroties aiz pūļa.
Pagriezos kopā ar daudzām citām. Aiz tālākajiem kokiem notika klusa čabināšanās, ik pa brīdim uzzibsnīja spīdīgas acis. Mednieki! Vilku līderis iznāca uz takas, ko klāja mēnesgaismas strēle, un mierpilni apsēdās tās vidū. Viņa tumšais siluets nemeta ēnu, kaut gan blakus stāvošajam akmenim un mazam bērziņam ēna bija.
- Viņi nudien ir no priekškara otras puses, Aleta čukstēja man pie auss. Skat, skat, ari pārējie pavadoņi ierodas.
Gaisu šķēla spārnu vēdas tur ieradās kraukļi. No koku zariem atskanēja ūjināšana mums pievienojās pūces.
Mirušo un sarmas klāto zāli sakustināja slīdoši ķermeņi tie bija čūsku ķēniņi. Tik tikko ausij uztverami pīkstieni un knakšķi pieskandināja tumsu virs mūsu galvām arī sikspārņi nebija tālu jāmeklē.
Grozīju galvu uz visām pusēm, lai neko nepalaistu garām, un gandrīz palaidu garām pašu svarīgāko. Lākturi vairs stingi neturējās gaisā, tie plūstoši laidās zemāk un palika katras Turnīra dalībnieces acu priekšā. Nedaudz uztraukta vēroju to, kas tuvojās man. Vai bija jādara kas īpašs? Zaglīgi pašķielēju apkārt. Nē, izskatījās, ka gaismekļi paši iegulst rokā.
Piesardzīgi pastiepu roku pretim sev paredzētajam lākturim. Līdzko mani pirksti sakļāvās ap turamo gredzenu, lākturim it kā zuda sava griba un tas saguma, atkal kļūstot par parastu priekšmetu. Neuzkrītoši uzelpoju. Pēkšņi sanāca smiekli. Ja es nervozēju par šādām lietām, tad augstāk Kalnā man nudien nav, ko meklēt.
Atlika uzmest vienu vienīgu skatienu Aletai un viņas sejas izteiksmei, lai saprastu, ka viņa izjūt to pašu. Saskatījušās sākām smieties, viena otru kušinādamas. Tas nudien nebija cienīgi. Vislabāk iedarbojās Silvanas uzrašanās blakus.
- Skaidrs, lākturu problēma, vecmāmiņa zinoši pasmaidīja. Viņa bija tērpusies ierastajos zaļajos toņos, tādēļ stipri izcēlās pārējo vidū. Atceros, ka savā pirmajā Turnīrā gandrīz ņēmu kājas pār pleciem, kad tas nāca man virsū.
Mums atkal paspruka spurcieni. Izskatījās, ka Silvanai tikai pieredze ļauj savaldīties, lai mums nepievienotos.
- Ak, vecmāmiņ! metos viņu apskaut. Tas viss ir tik brīnišķīgi! Manas acis aizklejoja pie vilkiem, kas bija izkārtojušies tādā kā alejā abpus takai.
- Un tas ir tikai sākums. Izbaudi kārtīgi, tikai neaizmirsti, ko es teicu.
Viņas acis bija nopietnas, kaut ari lūpas turpināja silti smaidīt. Ņēmu paraugu no viņas un tikai pamāju. Zināju, ka Silvana nemaldās un rūnas ne tik.
- Bet kādēļ neviens par šim lietām nestāstīja agrāk? Aleta ievaicājās, pētot pamīšus savu lākturi un pūču pārņemtos kokus.
Vecmāmiņa atmeta ar roku. Savā ziņā tas notiek tikai izrādīšanās pēc, taču spēkā ir ari Dievietes likumi. Tikai pilnībā iesaistītie var stāties uz vienas takas ar pavadoņiem, satvert lākturus, kas aizdegti ar dievišķo liesmu. Tādēļ šeit nav vīru un bērnu vienīgi dalībnieces un tās, kas tādas kaut reizi bijušas. Ja reiz kas ir redzēts, to vairs nevar iebāzt atpakaļ maisā.
Jā, pārlaižot skatienu pūlim, manīju tikai nedaudzus stāvus, kas nebija tērpušies Dievietes krāsās.
Gandrīz visi lākturi atradās rokās Turnīra dalībniecēm. Tas nozīmēja, ka nupat nupat būs laiks doties. Silvana mūs abas apskāva un lepni uzlūkoja.
- Tas nekas, ka nu vairs nestāvēšu uz Mēness takas kopā ar medniekiem. Pienācis jauno laiks. Topiet svētītas! Vecmāmiņa uzmeta vēl pēdējo skatienu un tad atkāpās uz apļa ārmalu, kur gaidīja pārējās tuvinieces.
Taira nostājās blakus mednieku līderim un pacēla savu lākturi augstu gaisā.
- Uz šīs takas kāpiet tikai ar drošu soli. Šonakt tā vedīs uz citu vietu, tādu, kuru neviena no mums nav redzējusi. Pavadoņi ir šeit, lai padarītu ceļu līdz tai drošu un ātru. Es nezinu, kur mēs nonāksim, bet zinu, ka tikai viena atgriezīsies no turienes kā uzvarētāja.
Manī atkal uzbangoja sajūsmas trīsas. Ar acīm sekojot krītošai kraukļa spalvai, es spēru soli uz sava likteņa takas.
Tas bija savādākais ceļš, kādu es jebkad biju mērojusi. Līdzko uzkāpu uz mēnesgaismā vizuļojošās takas, viss itin kā apklusa. Joprojām redzēju, kas notiek aiz tās robežām, taču skaņa likās slāpēta, un arī aina bija nespodrāka, it kā skatītos caur stiklu. Vai tiešām mēs atradāmies priekškara otrā pusē?
Bijības un aizrautības pārņemta, gāju pa priekšu Aletai. Mēs atradāmies garajai virknei apmēram vidū. Un es no tiesas nepazinu apkārtni. Slaiki stāvi ik pa brīdim pazibēja starp kokiem vilki mūs neatstāja ne mirkli. Tie mierīgi rikšoja starp čūskām, un čūskas mierīgi slīdēja starp vilku ķepām. Šonakt tie visi bija pavadoņi, šajā naktī viss bija saskaņā.