"Vinter!" es pilnā galvā iebļāvos un skriešus metos uz mācītāja māju. Dauzīju, dauzīju pa durvīm, bet neviens vaļā nevēra. Ak, Svētā Marija, ko mēs esam izdarījuši? Biju šausmās mēs ar Bruno vakar pa tumsu esam nokāvuši mācītāju, iesālījuši un apēduši viņu! No visām pusēm manī lauzās sīvs izmisums un šausmas par pastrādāto briesmu darbu, līdz jutos tādā kā nesamaņā. "Dievs," es klusībā lūdzos, "izdari tā, lai tas nebūtu patiesība, pasaki, ka to izdarīja kāds cits!" Bet velns no otras puses smējās nāc, kūmiņ, nāc, katls jau uzsildīts un dakšas uzasinātas! Pagriezos, nokāru galvu un taisījos iešanai. Jāpamodina tas dzērājs Bruno un jāpastāsta, ko vakarnakt izdarījām. Viss, dzīve beigusies!
Pēkšņi izdzirdu aiz muguras atveramies logu un kādu bļaujam: "Ko dauzies tādā rīta agrumā? Ļauj taču pagulēt!" Pagriezos un ieraudzīju logā uztūkušu seju sarkanām acīm. "Vinters va… va… vakar mājās pārnāca?" jautāju. Seja atbildēja: "Galīgi aptracis, Jank, no tās dzeršanas esi? Es taču esmu Vinters!" Ieskatījos tiešām līdzīgs.
Uh, cik viegli, cik laimīgi pēkšņi kļuva tātad neesam vis mēs viņu ēduši! "A ko tavs paltraks pie manas kūts mētājas?" prasu šim pavisam laimīgā noskaņā. Vinters vēl vairāk izliecās pa logu un, roku vicinādams, atbrēca: "Cik reižu esmu tev teicis tās dzeloņdrātis aizvākt no kūtspakaļas? Vot, vakar ari gribēju aiz tavas kūts pačurāt, bet sapinos tais drātīs un laikam būšu no talāra izmaucies!" "Labi," es atbrēcu, "tad nu es iešu mājās, ja?" "Ej vien!" atkliedza Vinters, "un aizvāc beidzot tās savas dzeloņdrātis! Vēlāk pēc talāra aiziešu."
Debesis atvērās, un eņģeļi ar taurēm kāpa lejā, es biju svētlaimē. Visi akmeņi novēlās no sirds un sabira kaut kur nebūtībā. Teju diedams teciņiem vien skrēju mājās; pēkšņi sals atslāba, starp mākoņiem parādījās saule. Ievirpuļoju pagalmā viegls kā pūciņa un laimīgāks nekā jebkad.
Ieskrēju kūtī un ielēcu cūku aizgaldā. Lai kā arī meklētu, otro cūku atrast neizdevās. Tātad pirmīt tas troksnis bijis tikai māns? Paldies Dievam!
Pieskrēju pie sālāmās mucas, pacēlu tās vāku un tā arī paliku mucā nelūkojies pāri pagalmam slinki pārlīgoja vakar it kā nokautā cūka.
Ieskatījos mucā, un pasaule sabruka pīšļos no mucas man pretī vērās Bruno seja ar plaši atvērtām acīm.
Dace Znotiņa Glābiņš
Reiz sensenos laikos aiz trejdeviņām slīkšņām un trejdeviņiem ciņiem dzīvoja kāds krupis, Alfrēds vārdā. Vadīja viņš savu krupja dzīvi mierīgi purvā, ko pats bija pasludinājis par savu. Vien kādu dienu nelaime uzklupa. Tuvējā ciemā bija ieklīdis kāds trubadūrs, kam pasakas stāstīt tika. Lieli un mazi, veci un jauni, līki un taisni gāja klausīties. Dienu un nakti ciema krogā skanēja pasakas par pūķiem, princesēm un varoņu dēkām. Dažu pasaku atstāsti arī līdz Alfrēda ausīm nonāca. Bet līdz viņam nonāca vēl kas cits.
"Alfrēd, mosties, vecā plekste!" knapā gaismiņā spalga balss atskanēja guļošajam krupim gluži pie auss. "Cik var krākt, miegatapa tāds!" Tā bija Alfrēda sieva Maiga, pēc rakstura itin nejauka. Alfrēds jau ar viņu tādu bija samierinājies, vien agros rītos būtu gribējies ko jaukāku un uzmundrinošāku.
Pieslējies gultā sēdus, Alfiēds izstaipījās, nožāvājās un slinki aiztipināja uz virtuvi. "Brokastis!" Maiga uzrēja un ar blīkšķi nolika krupja priekšā šķīvi ar putru. "Labu apetīti!"
Pēc brokastīm Alfrēds devās gādāt malku, jo vasara jau gāja uz beigām, garajai ziemai gribējās kādu siltumu kaulos. Viņš lasīja nelielus zariņus, pērnos viršu cerus un mellenājus. Iekuram noderēs. Ta darbojoties, sanāca aizklīst visai tālu no mājām. Kad pauniņa bija pilna, krupis pamazām devās mājup, krūtīs vilkdams dzestro rudens gaisu un klausīdamies meža putnu vīteros.
Ejot apkārt pēdējam cinim, skatam pavērās gluži neparasts skats. Abu krupju māju bija apstājis vesels bars laužu. Nebija jau tā, ka Alfrēds cilvēkus redzējis nebūtu, tāpat pa kādam sēņotājam reizēm ieklīda. Bet šie bija gluži citādi. Visi kā viens ģērbušies greznās drēbēs, dāmas stāvēja katra uz sava cinīša paceltiem kupliem brunčiem, kungi vīzdegunīgi lavierēja starp slīkšņām. Būdams kautrīgu ļaužu, Alfrēds nolēma pagaidīt, lai taču varza noskrien, kas zin', ka kāds ar savu smalko kurpi nenomin.
"Aaaaalfreeeeeed!" no bara vidus atskanēja visai pazīstama bazūne. Maiga. Maiga! Kas ar viņu? Nosviedis saini zemē, Alfrēds, ko kājas nes, steidzās uz māju. Lai nu kam, bet viņa vecajai tupelei Maigai gan neviens nedrīkstēja ne pirksta piedurt. Kur nu vēl tāds bars spocīgu ļaužu! Maigu viņš aizstāvēs!
Ar skaļu "Atkāpieties, nelieši!" pagalmā ietraucās Alfrēds, vicinādams kādu līdzi paķertu mellenāja stumbra gabalu. "Ko jūs manai Maigai darāt?" viņš sauca, vaigus piepūtis apaļus kā bumbas, piesarcis kā dzērvene un izslējies stalts kā sētas miets.
"Kuš, kuš, vīriņ!" negaidīti laipnā balsī viņu kušināja Maiga. "Neko ļaunu viņi nedara! Tie ir godājamu ļaužu, ne šādi tādi švabraki! Viņi mums piedāvā daudz naudas, slavu un godu!" Maiga pamirkšķināja acis. Alfrēds paskatījās uz viņu, tad uz viesiem. "Kāpēc?" viņš nesapratnē vaicāja.
"Nezinu, viņi neko daudz neprasa, bet dos tādas lietas," krupienes acis iedzirkstījās. Varēja redzēt, ka viņa domās jau peldas naudā un zeltā. "Iedomājies, mēs būsim slaveni! Slaveni!" Maiga sasita plaukstas.
Alfrēds uz viņu aizdomīgi paskatījās. "Bet ko viņi grib pretī?"
Pēc šī jautājuma pūļa priekšā laipodama iznāca dāma greznā kleitā. "Mans dārgais!" viņa smalkā balstiņā iesāka. "Vien atļaujiet man jūs noskūpstīt!"
Šāda atbilde Alfrēdam patika. Izriesis krūtis, viņš panācās uz priekšu. Viņu taču skūpstīs tāda skaistule. Kas gan ir vecā tupele Maiga!
"Bet, protams, cienītā," krupis zemu paklanījās un uzsmaidīja apburošu abinieka smaidu. Dāma viņu pacēla savās cimdotajās rokās un ar sārtajām lūpām maigi pieskārās Alfrēda sejai. Pats Alfrēds šādas skaistules rokās jutās varen omulīgi. Bet dāma izskatījās vīlusies. Viņa pagrozīja krupi, pavāļāja plaukstās, apskatīja no visām pusēm.
"Nav!" viņa aizvainotā balstiņā noteica kādam blakus stāvošam pavecākam kungam. "Nu nav!"
"Saldumiņ, varbūt vajag pagaidīt?" kungs centās viņu mierināt.
"Nē, trubadūrs teica, ka tas notiekot uzreiz," monotonā balsī piebilda kāds cits.
Dāma pacēla degunu gaisā un nevīžīgi teju vai nometa Alfrēdu atpakaļ viņa mājas pagalmā. To redzēdama, Maiga pasteidzās līdz pašai ciņa malai. "Bet samaksa?" viņa uzkliedza dāmai.
"Nav jau, par ko maksāt!" dāma atcirta, pagriezās un devās prom.
Pavecais kungs tomēr iežēlojās, izvilka no kabatas trīs zelta monētas un pasniedza tās Maigai. "Vienalga paldies!" viņš klusā, samiernieciskā balsi noteica un devās pārējiem līdzi.
Toties Maigai neko vairāk nevajadzēja. Pagrābusi divas monētas vienā padusē un vienu otrā, viņa steigšus devās uz māju. Alfrēds pietrausās kājās, nokratīja putekļus un sāka aplūkot sevi no visām pusēm. Bet ari viņš tur neko neredzēja, vien veco labo rumpi, kājas, rokas. Paraustījis plecus, viņš devās iekšā mājā, kur viņu sagaidīja diezgan interesants skats. Parasti asā un skarbā Maiga ar kabatas lakatiņu cītīgi spodrināja vienu no monētām, ik pa laikam uzpūzdama elpu, lai nauda spīdētu vēl spožāk.