Ak, varbūt tomēr ne viss. Priekšā soļojošo stāvu es noteikti pazinu. Gari, zilganmelni mati slīga pār tumšu apmetni, kas ik pa brīdim pašķīrās, atklājot samta kleitu šoreiz purpurkrāsā. Nišelle vienmēr valkāja samtu. Žēl, ka tas nepadarīja maigāku viņas raksturu.
Pirms es paguvu piebikstīt Aletai, Nišelle pagriezās un uzmeta man neizdibināmu skatienu. Viņa bija vienā vecumā ar mani un Aletu, taču allaž izturējās kā pārāka.
Ak, Kalea! Nezināju, ka tu arī šogad piedalīsies, meitene mīļi pasmaidīja.
Kā tad! Tieši tu sacēli visu to baumu un dziru traci.
Arī es atplauku smaidā. Jā, piedalos gan. Beidzot esmu gatava izzināt Dievietes ceļus.
Un tevi tajos pārspēt.
Droši vien meitene zināja, ko noklusēju. Viņa uzmeta man vēl vienu skatienu un tad novērsās, it kā redzētais viņu garlaikotu.
Aleta aiz muguras kaut ko īgni murmināja. Viņa ar Nišelli satika tikpat debešķīgi.
Nišelle kopumā nebija tik nepatīkama, kāda izlikās. Viņai piemita liels gribasspēks, drosme un aizrautība, kāre mācīties. Meitene centās būt pirmā itin visā, tikai nelaime, ka tas pārāk bieži notika, neliekoties ne zinis par pārējo tiesībām un jūtām. Viņa mums bija pievienojusies no Lejas, tādēļ vēl vairāk centās sevi pierādīt. Mani satrauca ne tik ļoti tas, ka viņa varētu pārspēt citus vai mani pašu, bet gan tas, ka Nišelle šķita neatzīstam sakāvi, līdz tika gūti panākumi vai sastapta nāve. Tāda attieksme varēja iegrūst lielā nelaimē.
Manas domas gandrīz uzreiz novērsa priekšā valdošā rosība. Gājēju virtene palēnināja soli, atskanēja apbrīnas čuksti. Nepacietīgi staipīju kaklu, līdz pati nonācu turp.
Mēs noteikti bijām klāt. Taka pārtrūka kā nocirsta ar zobenu priekšā atradās pavisam vasarīga pļava. Sparīgi čirkstināja cikādes, silta vēja dvesma dzenāja naktstauriņus. Liels ugunskurs bagātīgi dāļāja gaismu, paverot skatienam augstu klinti un melnu alas ieeju tajā. Tā liesmu atspulgos leknā zāle izskatījās vēl zaļāka un zvaigžņotā debess vēl košāka.
Vilki nostājās plašā pusaplī gar pļavas ārmalu. Aiz viņiem sākās krūmājs, bet vēl tālāk mežs. Acīmredzot citpasaules burbulis nesniedzās tālu mežā koku lapotnes bija pavisam kailas, kā jau šajā mēnesī tām pieklājās. Dievišķā vasara iekļāva tikai mūs.
Taira aplaida vērtējošu skatienu visapkārt. Lieliski. Šogad mūsu rindās ir spēcīgas meitas. Tieši dalībnieces rada vietu. Viss vajadzīgais atrodams šepat, neejiet tālāk par vasaras robežu. Līdzko kokos parādās kraukļi, griezieties atpakaļ. Viņi visu laiku paliks ar mums un pieskatīs.
Vadītāja piegāja pie mednieku delegācijas. Dzīvnieki viņā nolūkojās, kā sazinoties bez vārdiem. Taira paklanījās vilku priekšā pateicībā par sargāšanu un vadību un nometās uz viena ceļa. Arī mednieki itin kā paklanījās, pieliecot galvu pie labās priekšķepas. Tad viņi atkāpās ēnās un nozuda.
Pacilāti visā noraudzījos. Dieviete dzīvoja mums visapkārt, pieņēmusi visdažādākos veidolus. Ja šāda sajūta bija, tikai esot lieciniecei viņas varai, ko gan piedzīvo Taira! Jau atkal visa mana būtība iesmeldzās vēlmē ieņemt viņas vietu, pašai atgriezties kā uzvarētājai.
Sieviete pagriezās pret mums. Līdz ar šo kustību uzbangoja vējš un visus kā vienu nopūta mūsu lākturus.
To darbs ir padarīts. Nu sākas mūsējais. Sekojiet man!
Gājām aiz viņas, atskanēja pa kādai klusai sarunai. Es vēl joprojām biju vietas varā, tādēļ tikai lūkojos apkārt, apbrīnojot katru mazāko sīkumu, pārāk saviļņota, lai rastu vārdus to aprakstīšanai.
Taira drošā gaitā devās uz alu. Atstājusi lākturi pie ieejas, viņa ienira tieši tumsā, uzreiz izgaistot skatienam. Lieki neprātoju un sekoju viņas piemēram. Izrādījās, ka ala slēpusi savu patieso būtību. Sākotnēji liekoties tumša un šaura, tā pārtapa sveču gaismas pielietās zālēs, līdzko iegājām tajā. Varbūt tas bija viens no pārbaudījumiem, pārbaudījumiem ticībā un drosmē iet pretī nezināmajam.
Kad visas sapulcējās klints sirdī, pie sienām saliktās sveces iemirdzējās vēl nebijušā spožumā. Tās izgaismoja guļvietas apļa formā ar baltu drānu kaudzīti uz katras no tām.
- Izvēlieties sev tīkamāko vietu un pārģērbieties. Es jūs gaidīšu ārā, lieki nekavējieties, Taira noteica.
Gandrīz tajā pašā mirklī sākās rosība. Saskatījos ar Aletu un paraustīju plecus. Mums bija vienalga, kur tieši apmesties. Palikām pie austrumu sienas vismaz mums likās, ka tā ir austrumu apmēram turpat, kur bijām stāvējušas.
Raustīgajā sveču gaismā dalībnieces apvilka jaunās drānas pilnīgi vienādas baltas kleitas ar apaļu kakla izgriezumu un piedurknēm nedaudz virs elkoņiem. Vēstījums skaidri norādīja, ka visas ir vienlīdzīgas Dievietes priekšā un tiks vērtētas tikai pēc dvēseles.
Basām kājām atgriezāmies pie ugunskura. Kājas patīkami skāra smiltis un maigā zāle. Gluži instinktīvi izveidojām apli.
Arī Taira bija tādā pašā baltā kleitā. Sieviete tupēja uz ceļiem ugunskura priekšā, seju pavērsusi pret debesīm, bet plaukstas piespiedusi zemei. Sekoju viņas skatienam augšup. Nupat spoži mirdzošās zvaigznes sāka aizklāt tumši lietusmākoņi. Tuvojās negaiss.
Nenosakāmi ilgu laiku valdīja klusums, kuru lauza vien dabas skaņas. Tad tām pievienojās nimfu meitu vadītāja.
- Četri elementi veido visu. Zeme, Gaiss, Uguns un Ūdens. Tie dažādās savienībās mīt katrā lietā un būtnē, nodrošinot saikni ar pašu Dievieti, Tairas balss pārskanēja vēju, kas sāka celties. Mēs saucam pēc tiem, kad vijam maģiju, un tie mums atbild. Tagad tie sauc mūs un mēs atbildēsim!
Asinis uzbangoja manās dzīslās. Jā, es jutu aicinājumu. Zeme dunēja zem kājām, ugunskura liesmas ar rēkoņu uzšāvās augstāk un to gali izšķīda dzirkstelēs, vējš pluinīja matus un kleitu, debesis atvērās un lēja pār mums ūdeni. Arvien pieaugošā vētra uzšķīla zibeni. Vienreiz. Otrreiz.
Trešajā reizē tas trāpīja tieši starp mums ugunskurā. Liesmas, kas nebija apdzisušas, pat sākoties lietusgāzei, vairs neturējās pretī savai augstākajai formai. Kad acis atkal atžilba pēc spējā uzliesmojuma, no ugunskura bija atlikuši tikai apsviluši koka gabali. Zibens bija paņēmis liesmas sev līdzi.
Ap mums plosījās Mātes Dabas varenākais spēks, apvienojot visus elementus tik koncentrēti kā nekas cits. Tumsa aiz mūsu mugurām sabiezēja arvien dziļāka, negaiss iekļāva Turnīra dalībnieču apli tieši savā sirdī. Mūsu ķermeņi paši kustējās ritmā, kas tiem bija skaidri zināms, jo tieši Daba bija tos radījusi.
Virpuļojot cauri vētrai, mēs atdevām daļu sevis, bet pretī ieguvām vētras spēku. Tas pulsēja mūsu dzīslās kā mežonīga kalnu upe, kas beidzot salauzusi savas važas un tikusi brīvībā. Vairs neatpazinu sev apkārt dejojošos stāvus, tā bija tikai balta ņirboņa. Vienlaikus visas nimfas meitas un tikai viena. Vētras grāvieni satricināja būtību, sašķēla un apvienoja to atkal un atkal.
Varēja paiet dienas un gadi, bet mēs nespējām rimties. Enerģijas lādiņš piesātināja un noveda ekstāzē. Es vairs nejutu savu ķermeni, nedzirdēju savu elpu. Mēs pašas bijām tīra enerģija, kas plūda kopā ar Dabas spēkiem.
Tad tie pieklusa. Vētra atlaida savu tvērienu un pamazām atkāpās. Es atklāju, ka man tomēr ir ķermenis.
Viscaur izmirkuši, es sagumu uz zemes, tverot pēc elpas. Mežonīgā enerģija vēl reizi uzdzirksteļoja un tad aizplūda kaut kur ķermeņa un prāta dzīlēs, atstājot mani izsīkušu un nogurušu.