Iesaistījos pārtapšanas dziru brūvēšanā, vārdu skandēšanā un vīraku dedzināšanā, it kā tā man būtu ikdienišķa parādība. Pamazām jutu, kā dzīslās sāk strāvot spēks un atbilde uz aicinājumu. Jā! Nekas vēl nav zaudēts!
Spēks arvien pieauga un pieauga, un pieauga, līdz manī liesmoja dievišķā elpa. "Lēna degšana un tad uzsprāgšana liesmās…" Atvairīju piesardzības kluso murmināšanu. Varbūt tas piederas pie lietas, nebiju taču iepriekš veikusi pārvērtības.
Iepriekš nebiju veikusi, un, kā par spīti tam, man izdevās. Kad Taira aicinoši pamāja ar galvu, koncentrējos un ieniru atgūtā spēka plašumos. Krietnu laiku valdīja tumsa, pilnīgs tukšums un mežonīgs aukstums. Pēc pirmītējām liesmām tas šķita vēl vairāk šokējošs. It kā es būtu ielēkusi ezerā un grimtu pretī tā melnajai sirdij.
Beidzot attapos, ka guļu zālienā. Mans skatiens sniedzās tikai līdz Tairas ceļiem.
Kaut kur virs galvas atskanēja apbrīnas čuksti un atzinīga murdoņa. Bez manis apkārt ļepatoja tikai vēl pieci citi garauši. Nepieradusi pie jaunā ķermeņa, streipuļoju no vienas puses uz otru. Ja es atrastos savā cilvēciskajā formā, noteikti ķiķinātu kā negudra.
Pie manis pietupās Taira.
Kalea, brīnišķīgi! Bez nevienas cilvēciskas detaļas. Parasti acis vai kažoka krāsa atgādina par meitas izcelsmi, bet ne tev.
Mans labais garastāvoklis pazuda kā nebijis. Aukstas aizdomas sagrāba mani un lika nemierīgi noraustīt ausis. Bez nevienas cilvēciskas detaļas… Tas bija pārāk lieliski, lai nāktu tik viegli. Steidzīgi uzsāku atgriešanās maģiju.
Biju gatava laimē lēkāt, kad tas uzreiz izdevās. Apmierināti izstaipīju rokas un izplūdu smaidā. Ilgi priecāties man gan neiznāca.
Izgrūdusi kliedzienu, sabruku zemē, vairs neredzot neko no apkārt notiekošā.
Vējš viegli kutināja man vaigu. Samiedzu acis un centos pacelt roku, lai to aizgaiņātu. Tas aizmuka čabināties krūmos, izklausoties pēc čukstiem.
Pag, tie tiešām bija čuksti! Atvēru acis, mans skatiens atdūrās pret tumšajām debesim.
- Paldies Dievietei! atskanēja aizžņaugts sauciens, un Aleta apkrita man ap kaklu.
Tāpat kā gaiss dod spēku ugunij, viņas klātbūtnē sasparojos un uzcīnījos sēdus. Bija nakts. Atkal dega ugunskurs, un nimfas meitas pulcējās ap to bariņos, ik pa laikam pametot satrauktus skatus uz manu pusi.
- Kalea, kas notika? Taira stingri, bet vienlaikus maigi vaicāja. Sieviete tomēr nespēja pilnībā noslēpt satraukumu.
Kas notika…
Apjuku. Man nebija ne jausmas. Laikam to varēja lasīt manā sejā, jo sieviete mierinoši paspieda man roku un vairs neko nevaicāja.
- Atpūties, mijā. Gan ar laiku viss atgriezīsies.
Taira atstāja mani divatā ar Aletu, kas izskatījās noraizējusies līdz nāvei. Meitene košļāja apakšlūpu un viegli šūpojās uz priekšu un atpakaļ.
- Tu vienkārši sabruki, Aleta bez jautāšanas saprata, ko gribu zināt. Izskatījās, ka kāds būtu pārgriezis aukliņu, kas tevi visu laiku turēja stāvus. Un vēl tas kliedziens… Mēs nezinājām, ko darīt. Tu gulēji zālē un izskatījies tik tālu prom no visa. Baidījos, ka vari arī vairs nepamosties, ka Dieviete paņems tevi sev līdzi…
Meitenes balss apslāpa čukstā. Strauji un sekli vilku elpu. Tagad nojautu, kas varēja būt noticis manas nemaņas laikā, kuru, visticamāk, tā arī neatcerēšos. Ieplestām acīm vēros ugunī. Man jāzina. Man jāpārbauda.
Aplaizīju sausās lūpas. Viss kārtībā. Esmu tepat, tikai, lūdzu, palīdzi piecelties.
Kopīgiem spēkiem dabūjām mani kājās. Pagaidīju, līdz pāriet reibonis, un padzēros Aletas sniegto tēju.
Nu jau jūtos pavisam labi, diezgan pārliecinoši uzsmaidīju viņai. Es labprāt pabūtu vienatnē, varbūt tad notikušais taps skaidrāks.
Vēl laiciņu nācās pakaulēties, bet man tomēr izdevās draudzeni pierunāt laist mani ne pārāk garā pastaigā gar vasaras loka robežu. Vispirms aizgājusi uz alu itin kā pēc apmetņa, paņēmu arī Silvanas sveci. Uztrauca tas, ka man apmetni no tiesas vajadzēja, iepriekš tik mājīgā vasaras nakts šķita auksta un biedējoša.
Neļāvu sev izdarīt pārsteidzīgus spriedumus. Baisas aizdomas urdīja mani, kad es klusām aizlavījos pie kokiem. Kraukļi… To vairs nebija.
Nē, nē, nē, nē, tas nevarēja notikt! Caur asarām skatījos uz koku zariem, kuri noteikti bija pilni ar putniem, tikai es tos neredzēju. Vairs ne. No krūtīm izlauzās elsas, kad nometos zemē uz ceļiem un drebošām rokām centos aizdegt sveci.
Lai ari rēķinājos ar tādu iespēju, patiesības apjausma tomēr nāca kā liels satricinājums. Silvanas svece dega ar pavisam parastu, dzeltenu liesmiņu. Tā bija zaudējusi savu dievišķo klātbūtni. Asaras ritēja pār manu seju, kad ar jau zudušām cerībām centos pakļaut uguni. Nekā. Svece bija tikai svece.
Nē, ne jau svecē bija vaina. Tā biju es, kas bija zaudējusi dievišķo klātbūtni. Es neatcerēšos, kas notika tajās nemaņas stundās, jo neviens neatceras savu dzimšanu. Man tā bija pārdzimšana jaunā veidolā.
Bet kā tas varēja būt, kā tas varēja notikt? Tās nebija beigas. Nē. Nē!
Ieguvums caur zaudējumu. Piecēlos un kā neprātīga sāku soļot atpakaļ uz nometni.
Ieguvums caur zaudējumu, ieguvums caur zaudējumu, ieguvums caur zaudējumu.
Ienākot ugunskura gaismas lokā, visi skatieni pievērsās man. Attapos, ka joprojām turu rokās sveci. Tā izšļuka man no pirkstiem, it kā pēkšņi būtu ieguvusi pasaules smagumu, un aizripoja pa zemi nodziestot.
- Ieguvums caur zaudējumu, nočukstēju un atkritu tai blakus, vairs nespējot noturēt sevi kājās.
Viņas saprata. Iestājās stindzinošs klusums. To salauza Aleta, kas pieskrēja man klāt un noslīga līdzās nobālušu seju.
- Ieguvums caur zaudējumu, kā transā atkārtoju, asarām vagojot seju. Nu ieraudājās ari Aleta.
- Tas nav tiesa, Dieviete tā nedrīkst rīkoties, ne jau ar tevi… draudzene nesakarīgi murmināja, apskāvusi mani.
- Aleta, nāc.
Neviena no mums neievēroja, pa kuru laiku blakus bija nostājusies Taira. Vadītājas sejā varēja redzēt gan bažas, gan spēku, gan nocietināšanos. Viņa piecēla Aletu kājās un aizraidīja to atpakaļ pie pārējām, nenovēršot skatienu no manis.
Tad Taira uzcēla kājās ari mani. Nespried par notikušo par agru. Dievietes ceļi nav izdibināmi. Saki: ko tu redzi?
Vēros liesmās viņai aiz muguras. Sieviete atkāpās, ļaujot man brīvu vaļu.
Ugunskurs… Apziņā atausa ēnās redzētais pēc rūnu lasīšanas. Tādas pašas liesmas, kas snaikstās un met dzirksteles… Spēji pagriezos pret klinti. Pār lūpām izlauzās pārsteiguma elsiens.
Tas notika, tas bija nākotnes gabaliņš, kas nu tapa par tagadni un uzreiz aizslīdēja pagātnē. Dzīvīgas liesmas snaikstījās un meta dzirksteles. Un tepat ari lidoja spāre, kas izšāvās cauri liesmām un pazuda tumsā aiz manis. Aiz laimes atsāka plūst asaras, jo es zināju, kas sekos.
Pacēlu rokas pret debesīm un sagriežos ap savu asi. Es biju Gaiss.
Izlaistie mati plandīja brāzmainajā vējā. Es biju Uguns.
Pār vaigiem kā strauti ritēja asaras. Es biju Ūdens.
Noslīgu zālē, izjūtot savu augumu pret to. Es biju Zeme.
Vienā mirklī uzplaiksnījuši, lai darītu zināmu savu klātbūtni, elementi atkal atgriezās dziļākajos manas būtības kambaros. Man vēl vajadzēs iemācīties tiem piekļūt. Un līdz tam laikam nevienam par to nebija jāzina. Varbūt es biju zaudējusi spēju sarunāties ar elementiem, taču tā vietā es pati biju kļuvusi par katru no tiem. Vairs nekādas augu un rūnu starpniecības es pati tos varēju kontrolēt, varbūt pat labāk par Turnīra uzvarētāju.