Lēni iztaisnojos un piegāju pie Tairas, kas nolūkojās manī ar svešādām, violetām acīm. Tad es sapratu.
Pati Dieviete skatījās man pretī. Viņa uzsmaidīja, pieskaroties kalna kristālu rotai, kas vienīgā bija palikusi man ap kaklu šo dienu laikā. Tā uzreiz sakarsa, pārņemot visu ķermeni. Ap mums izplatījās ceriņu un priežu smarža.
Tairas/Dievietes acīs pazibēja nedaudz sazvērnieciska izteiksme. Viņa uzlika divus pirkstus man uz lūpām kā zvērinot klusēt un tad pasniedzās, lai noskūpstītu uz pieres, noguldījusi rokas man uz pleciem.
Tad tā atkal bija Taira pati. Pazīstamais, zilais skatiens bija pilns mīlestības un prieka.
Ej atpūties. Es nokārtošu pārējo, sieviete nočukstēja.
Es zināju, ka nav vērts mēģināt ko teikt, jo manas lūpas bija tapušas mēmas. Kamēr neizzināšu savas jaunās spējas, tās tādas arī paliks. Soļoju cauri nimfas meitu rindām, kuras tagad manā priekšā šķīrās tāpat kā Kalna vadītājas priekšā.
Apgūlos uz matrača, jūtot pilnīgu mieru. Mantojums bija saņemts. Dziedēšana bija sākusies.
Neviens mani netraucēja un neuzrunāja. Nezināju, ko Taira pateica, taču tas noteikti darbojās.
Pamodos nākamajā rītā un brīdi nevarēju saprast, kādēļ tas šķiet tik dīvaini. Pārlaidusi skatienu apkārtnei, beidzot radu atbildi.
Es vienīgā vēl gulēju, pārējie matrači bija tukši, uz tiem kārtīgas drēbju kaudzītes. Tātad dalībnieces, pēdējo reizi apvilkušas Turnīra baltās kleitas, stājās pretī lielākajam pārbaudījumam, kas vairs nebija ietekmējams. Prasmju un māku svēršana pret alkām un piemērotību Kalna vadītājas amatam.
Gaidīju, ka mani tas uztrauks vai iesvels agrāko vēlmi, taču tā nenotika. Mērķis, kādēļ atrados šeit, bija sasniegts. Tas nekas, ka sākotnēji tas bija maskējies par citu.
Tērpusies savās violeti melnajās drānās, izgāju no alas saules pielietajā Raiannonas Turnīra sestajā un noslēdzošajā dienā.
Nimfas meitas stāvēja aplī atstatu cita no citas. Viņu lūpas kustējās un mati vilnīja bezvējā. Atspiedusies pret klinti, vēroju, kā apļa vidū paceļas lilija tā pati, kuru biju atnesusi no ozolu audzes. Zieds bridi šūpojās uz vietas, tad lēnām sāka kustēties pa apļa iekšpusi, sākot no Tairas.
Nimfas meitas pārtrauca skandēšanu. Turpmākais vairs nebija viņu ziņā.
Dievietes gribas vadīta, lilija acu augstumā pakavējās pie katras Turnīra dalībnieces. Trīs reizes apriņķojusi, tā atgriezās apļa centrā un pamazām sāka gaist skatienam. Es aizturēju elpu kopā ar agrākajām sāncensēm.
Mirkļi šķita izstiepjamies bezgalībā, tik nepacietīgi kārojām uzzināt uzvarētāju.
Beidzot Dieviete bija izšķīrusies. Lilija parādījās Nišelles priekšā un, sašķīstot tikpat daudzos gaismas punktiņos, cik zvaigžņu pie debesīm, viscaur iekļāva meiteni. Viņa bija izvēlēta pārstāvēt Dievieti līdz nākamajam Zilajam mēnesim.
Aura sakļāvās ciešāk, līdz izskatījās pēc Nišelles otras ādas. Tad tā vēl reizi uzzibsnīja un nozuda viņā.
Pasmaidīju. Nišelle vienmēr sasniedz savus mērķus. Es negāju pievienoties sveicējām, kas drūzmējās ap pagaidām vēl apmulsušo, bet laimīgo meiteni. Tas bija viņas bridis.
Mēs atgriezāmies Kalna ciematā līdz ar saulrietu.
Tāpat kā promejot, arī atpakaļceļā pavadoņi mums sekoja un vienlaikus arī vadīja. Vajadzēja pierast pie aukstā Lapkriša mēneša, kas mūs iekļāva uzreiz pēc pļavas pamešanas. Lai gan pareizāk būtu teikt Sniega mēneša, Miglas mēneša. Beigām tuvojās tā pirmā diena.
Pavadoņi negāja tālāk par meža robežu. Pametu skatienu pār plecu, taču tos vairs nevarēja atšķirt no koku ēnām. Nelielais atlikušais ceļa gabaliņš tika mērots klusumā. Aleta soļoja līdzās, satvērusi manu plaukstu savējā. Meitene laikam bija apņēmusies vairs neatkāpties ne soli.
Palikušie sagaidīja mūs tādā pašā klusumā, tikai tajā bija skaidri sataustāms jautājums. Kura ir uzvarētāja?
Nimfas meitas sāka pašķirties, atklājot skatienam mani. Daži cieminieki jau ievilka elpu, taču arī es pakāpos malā, dodot ceļu Nišellei. Viņa panācās uz priekšu ar violetu atspīdumu acīs, un viss tapa skaidrs.
Šo Turnīra daļu es pārzināju labi daudzus iepriekšējos gadus es biju starp tiem, kas apskāva, sumināja un kaisīja izopa ziedus pārjauno vadītāju. Neuzkrītoši pagājos malā, kur iepriekš manīju Silvanas stāvu.
Vecmāmiņa uzlūkoja mani vienlaikus ar asarām acīs un smaidu. Viņa pieskārās manām lūpām, it kā vēl redzētu uz tām Dievietes pirkstus.
- Ak, Kalea, Kalea… viņa nočukstēja un ievilka mani savās skavās.
Iesmējos caur asarām. Bija tik labi atkal just viņas maigo smaržu, kas glabāja atmiņas par tik daudziem brīnišķīgiem mirkļiem. Tagad tiem pievienosies ari šis.
Par laimi, pie mums pienāca Nišelle. Droši vien viņa izglāba mani no vecmāmiņas turpmākās izturēšanās, kas varēja nebūt tik maiga un gādīga. Pieņēmusi Silvanas apsveikumus, jaunā vadītāja vērsās pie manis.
- Man ir grūti tev to sacīt, un es negribu, lai tu to uztver kā personisku izrēķināšanos. Kā Dievietes pārstāve es paužu viņas gribu, un tā ir tāda, ka tev būs jādodas uz Leju… Tu vairs nevari dzīvot starp mums.
Meitenes balss beigās ietrīsējās. Acīmredzot viņai šāds vēstījums likās par skarbu.
Piekrītoši pamāju ar galvu un uzmundrinoši uzsmaidīju viņai. Biju kaut ko tādu gaidījusi un nojautusi, ka ar klusēšanas zvērestu mana nošķirtība nebeigsies, lāpāt kā klusums ļāva novērtēt balsi, dzīvošana starp parastajiem ļaudīm palīdzēs novērtēt maģiju.
Nišelle atbildēja manam smaidam, un ar to mūsu nesaskaņas bija beigušās.
Izpūtu gaisu atvieglotā nopūtā un nedaudz bikli uzlūkoju Silvanu. Sastapu vērīgu acu pāri, kas samiedzās tēlotā bardzībā. Viņa tomēr bija daudz palaidusi garām, nepiedaloties Turnīrā.
Nāc nu! Varu derēt, ka vai krīti no kājām izsalkuma dēļ. Dievietes ceļi var pagaidīt, kamēr ieturēsi labas vakariņas.
Silvana tomēr bija un palika īsta vecmāmiņa.
Arturs Dedzis snaudas eksperts
Lēnām brienu arvien dziļāk ūdeni, zem kājām jūtot mīkstās ezera dūņas, kas viegli apkļaujas manām pēdām. Tikai nedaudz tālāk atrodas mans svarīgākais pārtikas avots netālu no krasta ūdenī ievietotais zvejas tīkls, kas apgādā mani ar zivīm. Esmu centies vairākas reizes apsēsties un mēģināt atcerēties, kā šeit nokļuvu, bet sajūta ir tāda, it kā pirms šejienes nemaz nekā cita nebūtu bijis, un tas ļoti biedē. Ar pusbeigto zivi rokās esmu jau iznācis no ezera un skatos uz savu mājokli, ja to tā var nosaukt. Dīvaini tāpat kā nezinu, no kurienes uzradās zvejas tīkls, es neatminos, ka būtu jebkad cēlis šo graustu. Man liekas, ka ar katru dienu es sāku uzdot sev arvien vairāk jautājumu, uz kuriem man nav atbilžu, un manī ir iestājies smags apjukums. Patiesībā esmu uz robežas, lai sajuktu prātā. Laikam tāpēc man pēkšņi gar acīm sāk lidot spīdīgi putekļi, zeme sāk šūpoties un viss grīļojas, skatiens raustās, un es to vairs nespēju nofokusēt. Man it kā sāk zust realitātes izjūta, gaiss pēkšņi šķiet smacējošs, un es tveru pēc elpas. Ar abām rokām saķēris kaklu, es to masēju, lai palīdzētu skābeklim ieplūst plaušās, bet no tā nav nekādas jēgas. Es jūtu, kā redze izdziest un acu priekšā parādās balts tukšums.
Un kā ar spēcīgu strāvas sitienu es atkal pieslej os sēdus, smagi un ātri elsodams, it kā būtu noskrējis desmit jūdžu garu distanci. Es jūtu aumaļām līstam sviedrus un kaklā dunam spēcīgus sirdspukstus. Pulss auļo mežonīgā ātrumā. Es joprojām nespēju nofokusēt skatienu, un man šķiet, ka viss šajā tumšajā, pelēcīgajā vietā griežas. Pēkšņi pamanu, ka šajā telpā ir vēl kāds, un viņš nāk man klāt, kaut ko skaļi sacīdams, bet pamatīgā rībēšana ausīs liedz man saklausīt kaut vienu vārdu. Es cenšos sāniski izvelties no metāla gultas, kurā atrodos, bet jūtu, ka manas rokas un kājas ir stipri piesietas, savukārt uz galvas man atrodas piekļāvīgs metāla kronis ar milzīgu vadu mudžekli aiz tā. Es izdvešu skaļu, gārdzošu skaņu, pūlēdamies izrauties no siksnām.