- Tikai mieru, Vīlandera kungs, tikai mieru… Es lēnām sāku saklausīt svešinieku. Es jūs tūlīt atbrīvošu.
Jūtu, kā viņš no manas galvas noceļ smago dzelzs aparātu un tad ķeras pie siksnām. Pēdējai siksnai atsprādzējoties, es rēkdams metos virsū svešiniekam, taču nespēkā nokritu turpat uz grīdas četrrāpus un izvemjos. Zaļgans žultsveidīgs šķidrums, nekā vairāk, jo mans kuņģis acīmredzot ir pilnīgi tukšs. Es atmuguriski ierāpjos telpas stūrī, saraujos čokurā un ar plaukstām aizsedzu seju. Mans prāts drudžaini darbojas, un pār mani nāk tāda kā atklāsme.
- Vīlandera kungs, vai ar jums viss kārtībā? nedroši ierunājās pirmīt nepazītais vīrietis pelēcīgā halātā. Vai jūs zināt, kur atrodaties un kas ar jums notika?
Protams, es zinu, kur es esmu, un zinu arī, kur es biju visu iepriekšējo laiku.
»* *
Tagad mēs abi ar vīrieti, kuru es iepriekš noturēju par svešinieku, sēžam nelielā, krietni nobružātā telpā pretī viens otram, un pret mani ir pagriezta dīvaina izskata videokamera, kas ieraksta mūsu sarunu. Starp mums atrodas plats metāla galds, no kura iznirst hromēts datora vadības panelis, un mans sarunu biedrs sāk ar to veikli darboties, ar pirkstiem sviezdams uz visām pusēm datora projicētās hologrammas. Protams, es viņu pazīstu. Jau sen. Visus šos trīs gadus, kopš esmu ieslodzījumā, bet it īpaši pēdējos divus mēnešus, kopš piekritu strādāt kopā ar viņu projektā, kas ietaupīšot mūsu cietumam kaudzi resursu, lai mēs ekonomiskāk pārciestu karu. Viņš ir galvenais dakteris Pēteris Heriss.
- Tā, Vīlandera kungs, stāstiet! Kā bija? viņš vaicā ar izteiktu dedzību sejā.
- Labāk nekā visas iepriekšējās reizes kopā, es iesāku un pamanu, ka Heriss atplaukst smaidā un kaut ko raksta datorā. Es atradu regulāru pārtikas avotu, man bija silta gultas vieta, biju nodarbināts un izdzīvoju visas deviņas dienas, vai ne?
- Patiesi, pirmā pabeigtā Snauda. Heriss izskatās tiešām ieintriģēts. Un kur tieši jūs atradāties? Uz kāda gaisa kuģa? Pamestā pilsētā? Drupās? Varbūt tuksnesī?
- Nē, šoreiz es biju mežā kaut kāda ezera vai upes krastā.
- Mežā? dakteris Heriss izbrīnā sarauc uzacis un cieši veras man acīs.
- Jā, es gan īpaši apkārt neklejoju, varbūt stundas gājiena rādiusā, vairāk man nevajadzēja, lai savāktu kaut ko ēdamu, bet neko citu kā mežu un tās ūdenstilpes krastu nemanīju.
- Tas ir interesanti, Vīlandera kungs, ļoti interesanti! Heriss, šķiet, ir atguvies no pārsteiguma. Bet kā? Jūs taču nekad dzīvē neesat bijis ne mežā, ne ezera vai upes krastā!
- Protams, ne! es smejot attraucu. Bet esmu redzējis bildes, vēsturiskas filmas, videoprojekcijas un simulācijas. Domāju, ka zinu, kas ir mežs.
- Simulācijas, ak, pareizi! dakteris pie sevis nomurmina un ar pirkstiem sāk intensīvi svaidīt datora projicētās hologrammas. Pēc tam viņš sāk mani iztaujāt visos sīkumos par to, ko tieši es esot darījis katru dienu. Dakteris Heriss grib zināt visu un pieprasa, lai es atstāstu pēdējās deviņas dienas kā atpakaļ patītu filmu. Viņu interesē vissīkākās detaļas, sākot ar laika apstākļiem un beidzot ar manām izjūtām, ēdot paša noķertas zivis.
- Dakter, es vaicājoši uzrunāju Herisu, kad beidzot viņš ir pārtraucis mani pratināt. No kurienes tur uzradās zvejas tīkls un tā koka būda, kas faktiski man palīdzēja izvilkt visas šīs deviņas dienas?
Dakteris Heriss nokrekšķinās un klusējot atkal skatās man tieši acīs, it kā gaidītu, lai es uz savu jautājumu atbildu pats. Redziet, Vīlandera kungs, lai cik daudz mēs kontrolējam un iegrožojam jūsu prātu, noliekot to starp tādām kā robežsienām ar konkrētiem pieļaujamiem argumentiem, kas pasauli, kurā jūs dzīvojāt pēdējās deviņas dienas, padarītu jums tikpat ticamu kā realitāte, tā tomēr ir un paliek jūsu fantāzija, sapnis. Tātad jūsu zemapziņā mīt spēcīgs izdzīvošanas instinkts, kas parūpējās par jums jeb, pareizāk sakot, jūs pats parūpējāties par sevi, lai nenomirtu badā un nenosaltu.
- Tādā gadījumā, ja to es izdarīju pats, nevis jūs no šejienes, vai es varu sev izdomāt lielu, ērtu mājokli un, piemēram, veselu pagrabu ar pārtikas krājumiem? Varbūt pat vēl dažādas izklaides iespējas, lai nebūtu tik garlaicīgi pavadīt šīs deviņas dienas? Es cerīgi skatos uz Herisu, it kā gaidīdams, ka viņš man detalizēti izstāstīs, kā tas ir izdarāms.
- Es nezinu! Heriss šķiet uzjautrināts par šādu ideju. -Jūs varat?
- Un vēl kas! Es ceru, ka vismaz uz šo jautājumu viņam būs atbilde, jo tas mani plosa jau pēdējās pāris Snaudas. Kāpēc es nekad neatceros sākumu, no kurienes esmu nācis, kas es esmu un kur atrodos?
- Es tak jums teicu, joprojām smaidot, saka dakteris. Tas ir jūsu sapnis, tāpēc tam ir sapnim raksturīgas iezīmes. Jūs taču savos sapņos ari nekad neapzināties tā precīzu sākumu vai faktu, ka tas vispār ir sapnis. Citādi taču zustu realitātes izjūta. Vai ne? skaidro Heriss, bet, saskatījis neapmierinātību manā sejā, turpina: Labi, es saprotu jūsu bažas. Mēs strādājam, lai to novērstu.
Es neesmu īsti apmierināts ar atbildēm uz saviem jautājumiem, bet tā šeit ir bijs vienmēr, tāpēc daudz neskumstu un ceļos kājās. Ja mēs esam beiguši, tad es labprāt atgrieztos savā kamerā, nosaku un dodos uz durvju pusi.
- Jā, ja jums, Vīlandera kungs, jautājumu vairs nav, tad varam beigt. Heriss vienaldzīgi attrauc, bet tad viņa lūpas savelkas ierastajā smaidā un viņš pašapmierināti piebilst: Atpūtieties labi! Jau rīt jūs būsiet pirmais Namatēvs. Uzņemsiet savā Snaudā aptuveni trīsdesmit viesu.
* * *
Pēdējo divu mēnešu laikā esmu piedzīvojis sešpadsmit Snaudas tā šī projekta autors un vadītājs dakteris Heriss ir nosaucis seansus, kuru laikā cilvēku ar īpaši izstrādātu smadzeņu nervus pārvaldošu tehnoloģiju notur mākslīgā, toties ļoti stabilā miegā ar realitātei pielīdzināmiem sapņiem. Mani šim projektam izvēlējās pēc rūpīgi atlasītiem kritērijiem, kuri man nav skaidri zināmi. Projekta mērķis esot mūsu cietuma iedzīvotājus regulāri pakļaut Snaudai, lai ietaupītu cietuma resursus. Sākumā Snaudas ilga tikai dažas stundas, jo sapņi bija pielīdzināmi murgiem, kuros katru reizi atrados dzīvībai bīstamos apstākļos un gala rezultātā vienmēr gāju bojā ar to arī Snaudas seanss beidzās. Pēc pāris nedēļām Heriss bija programmu pielabojis, un arī es eksperimentā piedalījos mazāk nobažījies, līdz ar to uzlabojās sapņu kvalitāte, un man šad tad izdevās izdzīvot pat trīs un vairāk dienu. Bet nekad visas deviņas. Tas ir Herisa uzstādītais mērķis Snaudai jāilgst ne mazāk un arī ne vairāk par deviņām dienām, tādējādi tikšot maksimāli ietaupīti cietuma resursi, un šāda ilguma Snaudas seansi neesot kaitīgi cilvēka veselībai. Es otrajam punktam gluži negribētu piekrist, ņemot vērā manu pēdējo pamošanos.
Nākamajā rītā nedaudz sapīcis dodos uz ēdamzāli brokastīs, cerot, ka citiem ieslodzītajiem manas regulārās pazušanas nav sākušas šķist aizdomīgas. Esmu pamanījis, ka ikreiz pēc vairāku dienu ilgiem seansiem man vairs nenāk dabisks un normāls miegs, turklāt izjūtu vieglu reiboni un galvassāpes. Vēl viens akmens Herisa dārzā par apgalvojumu, ka Snaudas seansi neesot kaitīgi veselībai.