Robij, Robij! Paceļu galvu un ieraugu, ka manā virzienā ar pustukšu ēdiena paplāti rokās aurodams nesas mans vienīgais šejienes draugs Trejs. Viņš ir kalsns, melnādains puišelis ar kupliem, sprogainiem ogļmelniem matiem. Puišelim tikko apritējis astoņpadsmit gadu. Ar patiesu nožēlu vēroju, ka viņam savas dienas jāpavada, pūstot šeit tikai tāpēc, ka, aizstāvot savu māti un māsas, viņš sašāva dažus policistus, kurus naktī noturēja par iebrucējiem. Tā gadās, jo ir taču karastāvoklis un valstī veidojas visīstākā anarhija. Drīzāk puisi būtu jāuzslavē par drošsirdību, bet nē viņam jātup cietumā.
Viņš pieskrien, apsēžas man pretī un raugās manī ar tādu dedzību, it kā es viņam varētu paziņot, ka viņš tiek atbrīvots jau šodien, nevis pēc piespriestajiem divdesmit pieciem gadiem. Skatoties uz viņu, rīta īgnums nedaudz pāriet. Es jau zinu, ko nozīmē šis skatiens un ko viņš grib. Lai stāstu, kā man šoreiz Snaudā gājis. Es ari zēnam neliedzu šo prieku un stāstu par mežu un ezeru, pie kura dzīvoju pēdējās deviņas dienas. Viņš uzmanīgi klausās manī un tver katru vārdu ar pavērtu muti. Tad ar cerību nosaka, ka man būšot obligāti viņu jāaizved uz šo vietu, kad Snaudā beidzot varēšot doties visi. Es smīnu un nesaku, ka tas būs jau šovakar.
Tuvojoties vakaram, sāku prātot, ko Heriss bija domājis ar vārdu Namatēvs. Es saprotu, ka tas ir kārtējais viņa apzīmējums kaut kam, kas saistīts ar projektu, bet, manuprāt, man tas būtu jāzina pirms šīvakara lielā notikuma. Pasaucu sargus, un tie mani eskortē pie daktera Herisa.
Viņš izskatās diezgan priecīgs, mani ieraugot.
- Sveiks, Pēter! es smaidot viņu nekaunīgi uzrunāju vārdā, kā tas šeit nav pieņemts. Dakteris tikai nodur acis un pašūpo galvu. Viņš ir pieradis, ka mēdzu viņu pakaitināt.
- Vīlandera kungs, man prieks, ka esat ieradies tik savlaicīgi. Faktiski mēs pat varētu jau sākt kaut tagad, -
Heriss tomēr mani uzrunā. Vai esat gatavs kļūt par pirmo Namatēvu?
- Njā… Es sakrustoju rokas uz krūtīm. Varbūt, dakter, vismaz paskaidrosiet, kas, pie velna, ir Namatēvs?
- Kā? Vai tad jūs… Heriss izskatās apmulsis un lēnām turpina: Vai tiešām es jums neizstāstīju par Namatēvu?
- Nē, es strupi atmetu.
- Tādā gadījumā sēdieties taču, man tas jums jāizstāsta pirms šīvakara lielā seansa. dakteris mani mudina un pats, darbodamies pie datora, izveido mums priekšā hologrammu ar uzskates materiāliem. Tātad jūs šovakar būsiet Namatēvs. Ko tas nozīmē? Agrāk jūs savos Snaudas sapņos bijāt viens, taču šoreiz jums pievienosies vēl vismaz trīsdesmit cilvēku. Tas nozīmē, ka jums visiem ir nepieciešama viena smilšu kaste, nu jūs saprotat mani, viens rotaflaukums vai vienkārši viens sapnis, kurā jūs atrastos visi vienlaikus. Vīlandera kungs, jūs esat šī rotaļlaukuma īpašnieks, tas būs jūsu sapnis, kurā mēs visus ielaidīsim iekšā, tāpēc jau saucu jūs par Namatēvu. Dakteris skatās manī ar platu smaidu, it kā tikko būtu izstāstījis fantastiskus jaunumus.
- Bet kāpēc katrs nevar būt vienkārši savā sapnī? Man ir tāda sajūta, ka tūlīt kāds vēlēsies ienākt manā privātajā zonā.
- Nē, tas nederēs, Heriss pašūpo galvu. Tādā veidā jūsu baram būs vieglāk izdzīvot, nu jūs saprotat sadalīsiet darbus un uzdevumus, vārdu sakot, strādāsiet komandā. Un sinhronizēt vairāk nekā trīsdesmit smadzeņu? Tas ir nereāli, Vīlandera kungs, arī divdesmit otraj ā gadsimtā tas tomēr vēl ir nereāli. Cilvēka smadzenes ir pietiekami sarežģītas. Sekas var būt neprognozējamas. Ir jābūt vienam sapnim.
Pēc sarunas kļūstu domīgs, taču neiebilstu. Mēs ieejam palielā telpā, kur iepriekš vēl nekad neesmu bijis, un manā priekšā paveras iespaidīgs skats: telpa ir pilna ar jaunām un uzlabotām Snaudas ierīcēm, tur to ir vismaz četri duči, taču pašā telpas vidū viena Snaudas gulta ir īpaši izcelta un atrodas uz izgaismota paaugstinājuma. Heriss ar smaidu uz lūpām vēro manu sejas izteiksmi.
- Lieliski! Heriss nosaka un izvelk no kabatas nelielu mikrofonu, lai sāktu svinīgo paziņojumu visā mūsu spārnā.
Kad beidzot runa tiek beigta ar uzaicinājumu visiem doties uz Snaudas telpu, Heriss pievēršas man:
- Domāju, ka pareizāk būs, ja dosieties Snaudā pirmais un tur visus sagaidīsiet.
Es paraustu plecus un apguļos kā parasti, gaidīdams seansa sākumu.
- Tātad, Vīlandera kungs, saldus sapņus, un neaizmirstiet domāt par mežu. Heriss ar smaidu uz lūpām nosaka un uz vadības paneļa nospiež lielu, zaļganzilu pogu. Manas rokas un kājas tiek sasaistītas ar siksnām, galvu apņem metāla kronis, kas cieši piespiežas deniņiem. Dakteris Heriss vēl bilst pēdējos vārdus, un mans
skatiens izdziest, aizvedot prātu dziļā miega stāvoklī.
* * *
- Robij, Robij! Kaut kur tālumā dzirdu Treju. Viņa balss izklausās diezgan satraukta, taču es nejūtu iemeslu būt satrauktam. Kāpēc gan? Saule tik patīkami silda manu seju, es guļu mīkstā zālē, un tās smarža ir mani nedaudz apreibinājusi.
- Robij, te tu esi! pie manis pieliecas Trejs. Celies, celies!
Es nesaprotu, par ko viņš runā, un glāžainām acīm raugos zēnā. Nedaudz izbrīnīts pieceļos sēdus un vaicāju Trejām, cik ilgi jau noris Snauda. Viņš atbild, ka īsti neatceroties, kad tā sākusies, bet mani meklējot jau vismaz pāris stundu. Nesaprotu, kāpēc viņš ir atguvis samaņu ātrāk par mani, ņemot vērā, ka es uzsāku seansu krietni pirms viņa.
- Kur ir pārējie? es nomurminu un cenšos piecelties kājās.
- Tur netālu, pļavā. Daudzi jau ir pamodušies un nesaprot, ko darīt tālāk, jo tevis tur nebija. Nāc, iesim! zēns parauj mani aiz rokas, un mēs dodamies uz viņa norādīto pļavu.
Pēc dažām minūtēm uzejam lielu pļavu, kur patiesi atrodas visi mūsu spārna ieslodzītie. Citi vēl joprojām vārtās pa zemi, gluži kā es pirms brīža, taču lielākā daļa ir jau pamodušies un vēro mani nākam. Es pieeju pie bara, un arī atlikušie gulošie tiek pierauti kājās, lai klausītos, kas man ir sakāms.
- Cienījamie kolēģi, es uzrunāju viņus pēc iespējas pieklājīgāk. Tiem, kas to nezina, mani sauc Roberts Vīlanders. Kā jau dakteris Heriss teica, esmu Snaudas eksperts, tāpēc zinu, kā šeit un šajos apstākļos izdzīvot visas deviņas dienas. Klausiet mani, un, kopā strādājot, mēs ne tikai izdzīvosim, bet ari lieliski pavadīsim laiku.
Runājot saprotu, ka neesmu nekāds retorikas meistars, taču cenšos pēc iespējas vienkāršāk un konstruktīvāk izstāstīt pārējiem ieslodzītajiem visu, ko zinu par Snaudu. Tā sakot, daru to, ko man dakteris Heriss lūdza.
Taču viņš laikam bija nedaudz piemirsis, ka man nebūs jāuzrunā neliels bērneļu pulciņš, bet gan rūdīti noziedznieki no augtākās drošības pakāpes cietuma. Ik pēc brīža es pamanu, kā daži atmet man ar roku un aizgriežas, sarunājoties savā starpā, vai pat dodas prom. Vēl dažas minūtes, un no vairāk nekā trīsdesmit cilvēkiem esam palikuši tikai aptuveni desmit. Kāds augumā liels un būdīgs bijušais kara veterāns, vārdā Bertolds, kurš sēž mūža ieslodzījumā par vairākām slepkavībām un laupīšanām, mani izsmej un aizvāc no klausītājiem vēl divus savus drauģeļus. Kad beigās esam palikuši tikai es, Trejs un vēl seši vīri, pajautāju, vai vismaz viņi ir gatavi man sekot. Visi septiņi apstiprinoši pamāj.
Nu tad uz priekšu, mudinu savus nedaudzos līdzgājējus. Kā jau teicu: pirmām kārtām mums ir jāatrod ūdens, pēc tam uzsliesim apmetni, tad domāsim par pārtiku, uguni un citām lietām.