Sadalu bariņu trijās grupās, lai dažādos virzienos dotos ūdens meklējumos. Mēs ar Treju iesim divatā, taču pārējie seši pa trim dosies citos virzienos. Sarunājam iet ne vairāk kā pāris stundu, taču pēc tam tikties atkal šajā pļavā, lai apkopotu savākto informāciju. Piekodinu abas pārējās grupas, lai novērtē arī visus ēdamā avotus, taču vēl nekā neievāc. Ejot prom, vēl atskatos, kā Bertolds komandē pats savus vīrus, liekot tiem celt lielu nojumi un sūtot citus mežā meklēt ēdamo. Pēkšņi apjaušu, ka šoreiz savā sapnī neesmu izdomājis nekādus palīglīdzekļus. Man nav ne šķībās būdiņas, ne zvejas tīkla, nekā. Tas droši vien tāpēc, ka nekoncentrējos uz šīm svarīgajām lietām, bet domāju tikai par pliku mežu, kā man Heriss lika. Sasodīts, man būtu vajadzējis labāk domāt par kārtīgu apmetni!
Brienot cauri biezajam mežam, ik pa laikam vēroju, ko mēs varētu izmantot pārtikā. Šeit man palīdz zināšanas botānikā; esmu mācījies par tagad izmirušiem augiem, kas agrāk bijuši sastopami mežos. Atpazīstu dažas ēdamās ogas un sēnes. Ievēroju arī, ka starp sēnēm ir ārkārtīgi daudz indīgo mušmiru un suņusēņu, kas reizēm gandrīz neatšķiras no ēdamajām sēnēm.
Pēc nepilnu divu stundu gājiena atgriežamies pļavā, kur sākumā visi bijām sapulcējušies. Mūsu kolēģi jau ir priekšā, un pēc gaidošajām sejām noprotu, ka arī viņiem ūdeni atrast nav izdevies, tāpēc viņi labās ziņas cer sagaidīt no mums. Kad pastāstu, ka arī neko neatradām, viņi sašļūk un izskatās manī vīlušies. Sasodīts, arī es esmu vīlies, ka pirms došanās Snaudā nedomāju par ezeru, māju, ugunskuru un vēl daudz ko. Cenšos situāciju kaut kā risināt, jo mūs visus ir sākušas mocīt slāpes un izsalkums. Ierosinu visiem kopā iet lasīt ēdamās ogas, kas satur ūdeni un cukuru, tāpēc vismaz nedaudz palīdzēs pārciest slāpes, kā arī dos enerģiju. Divi no mūsu bariņa izlemj tomēr iet piebiedroties Bertolda grupai, taču pārējie piekrīt nākt ar mani. Kad jau grasos spert kāju atkal meža virzienā, izdzirdu kņadu Bertolda apmetnē. Kādam no viņa grupas ir kļuvis slikti, tāpēc visi skriešus metamies turp. Tuvojoties baram, ieraugu zemē guļam jaunu vīrieti, kas drudžaini raustās. Viņa lūpu kaktiņi ir putās un pieri klāj sviedri. Pārējie stāv gulošajam vīrietim apkārt un īsti nezina, ko iesākt.
- Kas šeit notika? es iebļaujos. Kas ar viņu ir noticis?
Taču neviens neatbild.
- Ko viņš apēda? es uzrēcu cietumniekam, kurš atrodas vistuvāk.
- Es viņam teicu, ka nedrīkst neko vēl ēst, tikai savākt, viņš bailīgi iesāk. Es viņu brīdināju, ka dažas sēnes šeit ir indīgas, bet Edijs jau kā vienmēr tikai par savu vēderu domā…
- Cik daudz sēņu un ogu viņš apēda? Es apjaušu, ka iznākums var būt ļoti nelāgs.
- Kādu duci sēņu, varbūt vairāk. Un ogas. Es nezinu. Daudz! Viņš visu laiku ēda. Es saku, es viņam aizrādīju, bet viņš taču neklausās. Tad atpakaļceļā viņš teica, ka viņam kļūstot karsti un esot slikta dūša. Man jau likās, ka kaut kas nebūs labi.
Gulošais vīrietis sāk raustīties un vaidēt arvien skaļāk. No viņa mutes nāk putas, un viņš sāk rīstīties, klepot un aizrijas ar savām krēpām. Es uzrauju puisis sēdus un paliecu uz priekšu, lai viņš atbalstās ar rokām pret zemi un spēj izvemties. Klapēju pa muguru, un viņš sāk vemt. No kuņģa nāk zaļgans saturs ar sarkaniem gabaliņiem, kuros pazīstu mušmires. Tad vēl kaut kas pelēcīgs, ko nepazīstu, tad vēl kaut kas. Nodomāju, ka viņš tiešām būs pielicis kuņģi ar visdažādākajiem meža labumiem. Tad pēkšņi puisis pārstāj rīstīties un sabrūk bezsamaņā. Es saprotu, ka šāda deva nogāztu no kājām pat Indijas ziloni, tāpēc šaubu nav: viņš neizdzīvos.
- Lūk, kas notiks, ja jūs patvaļīgi lasīsiet un ēdīsiet visu, kas pagadās pa ceļam! es nokliedzos un nikni vēroju pārējos. Paldies Dievam, ka viņš saēdās viens pats. Kas notiktu, ja viņš tā vietā būtu pagatavojis vakariņas jums visiem?
Man deniņos pulsē asinis, un es patiešām jūtos nikns par tik bezatbildīgu rīcību, nemaz nemanīdams, kā man kāds pielavās no mugurpuses un nogāž mani zemē. Jūtu spēcīgu sitienu ar dūri pa pakausi un instinktīvi sarauj os, ar rokām sargādams galvu. Jūtu, kā es tieku aiz apkakles pacelts gaisā, un Bertolda smacīgā elpa iecērtas man nāsīs.
- Tu mūs vēl te mācīsi? viņš rūcošā balsī kliedz man tieši sejā. Tas viss ir tikai tevis dēļ, sūdabrāl! Tavs sasodītais sapnis, kur tu esi izdomājis visas šīs indīgās sēnes un ogas, lai mūs nomaitātu.
Viņš norēcas un nosviež mani zemē. Es redzu, kā vēl vairāki viņa drauģeļi nesas man virsū. Tūlīt es tikšu nosists uz vietas, nospārdīts līdz nāvei. Taču tad Bertolds paklūp un nogāžas zemē. Arī pārējie saļimst un paģībst. Es grozu galvu, cerēdams ieraudzīt Treju, un arī mani pārņem jau pazīstamās sajūtas. Tikai viss šķiet galīgi nevietā
un nelaikā. Mēs izejam no Snaudas jau pirmajā dienā.
* *
Kad pamostos, pie manis neviena nav. Vēroju, kā vesela ārstu brigāde palīdz pārējiem pamosties no Snaudas. Kā noprotu, visi piedzīvo līdzīgas grūtības, kādas man bija pirmajās reizēs. Apjukums, dezorientācija, slikta dūša, vemšana. Pirmo reizi jūtu, ka pats ar pamošanos tieku galā diezgan normāli. Pie manis piesteidzas Heriss, viņš izskatās ļoti neapmierināts, pat dusmīgs.
- Vīlander, kas, pie velna, tur notika? viņš man jautā niknā tonī. Nekad neesmu vēl redzējis Herisu tik sadusmotu.
- Mums jāaprunājas. Neko vairāk neteikdams, pieceļos no Snaudas gultas un pats dodos uz Herisa kabinetu.
Pēc nepilnas pusstundas telpā ienāk ari dakteris. Viņš izskatās ļoti nomākts un ari nedaudz satraucies.
- Tā, tagad klājiet vaļā, kāpēc nespējāt noorganizēt kārtību savā sapnī? dakteris pikti vaicā.
Es jūtos pārsteigts par šādu apvainojumu un nedaudz saminstinos.
- Varbūt tāpēc, ka šie ieslodzītie ir noziedznieki, kas pavēlēm klausa tikai tad, ja viņiem pie galvas ir pielikts šaujamais? es atbildu tikpat nikni, un, šķiet, dakteris nedaudz nomierinās.
- Kas īsti tur notika? viņš jau nedaudz mierīgākā balsī taujā.
- Nu nekas īpašs, viens pārgalvis saēdās indīgas sēnes, ogas un vēl daudz ko, tāpēc nolika karoti turpat uz vietas. Kas tur liels? Es Snaudā esmu daudzreiz miris, tāpēc jau tas ir sapnis, no kura var pamosties.
- Mhm. Tā jau man likās. Heriss nopūšas. Tikai šoreiz Edijs nepamodās. Viņš ir miris.
- Miris? Kāpēc viņš nepamodās? Tas mani patiesi šokē.
- Redziet, tas bija jūsu sapnis, Vīlandera kungs, viņš tur bija viesis. Viņa prāts bija piespiedu kārtā pieslēgts Jūsu sapnim. Kad viņam svešā sapnī iestājās nāve, viņa prāts nomira, taču ķermenis nepamodās, tāpēc ari aizgāja bojā.
Mēs bridi klusējam un raugāmies viens otrā.
- Un ko tagad? es neizturu klusumu.
- Kā ko? Projektam ir jāturpinās, vienīgi šoreiz jūs pārliecināsieties, lai neviens neaizietu bojā, to skaitā ari jūs, Heriss norūc un pieceļas kājās.
- Bet varbūt tad es nemaz negribu vairs piedalīties šajā projektā? Es saspringstu.
- Šeit, Vīlandera kungs, vairs nav runas par to, ko jūs gribat vai ne. Teiksim tā jums nav izvēles. Un es došu vienu padomu nepārbaudiet to cilvēku pacietību, kuri finansē šo projektu. Tik tālu manas izpalīdzīgās rokas nesniedzas. Neaizmirstiet, kas jūs esat un par ko šeit atrodaties.
Skaidri apjauzdams tikko izteiktos draudus, nolemju neizaicināt likteni.
- Kas notiks, ja kolektīvā seansā nomiršu es? vēl noprasu.