- To mēs nezinām. Heriss pasmaida. Iespējams, visi vienkārši pamodlsieties, iespējams, nepamodlsies neviens. Jebkurā gadījumā rit no rīta jūs visi atkal dosieties Snaudā, tāpēc iesaku censties ar pārējiem sadzīvot pēc iespējas miermīlīgāk.
Pēc sarunas ar dakteri Herisu esmu īgnāks nekā parasti. Cietuma sargu pavadīts, dodos taisnā ceļā uz savu kameru. Mēs dosimies Snaudā jau rit no rīta, tāpēc man šonakt ir jāizdomā, kā ieviest kārtību, jo esmu taču Namatēvs. Tas ir mans sapnis.
No rīta mani pamodina agrāk nekā parasti. Četri sargi mani rupji sagrābj aiz rokām un pleciem un, neko neteikdami, kaut kur ved. Es nepretojos un dodos līdzi, cenšoties prātā vēlreiz pārcilāt pēc iespējas vairāk no vakarnakt pierakstītā.
- Vīlandera kungs. Dakteris Heriss mani sagaida savā kabinetā un izskatās ļoti apmierināts. Labrīt, vai esat gatavs atkal doties gulēt?
Cietuma sargi nedaudz pasmīn par daktera jociņu un palaiž mani vaļā. Es kopā ar Herisu dodos uz Snaudas telpu, kur atkal tieku pieslēgts Namatēva gultai.
- Šoreiz došu jums četru stundu handikapu. Jums jābūt absolūti gatavam, kad ieradīsies viesi. Saldu dusu! dakteris lietišķi nosaka un pieslēdz mani Snaudas seansam.
Es cenšos sakārtot domas un koncentrēties uz visu, ko esmu izdomājis pagājušonakt. Dažas domas man paslīd garām, taču lielākoties visu atceros samērā labi. Jūtu apziņu lēnām aizpeldam un pamazām iegrimstu Snaudā. Atšķirībā no citām reizēm šoreiz skaidri apzinos sava sapņa sākumu. Es vairs nevārtos pa zemi, bet gan stabili stāvu kājās, pamazām vērojot, kā pasaule ap mani iegūst arvien skaidrākas aprises. Gluži kā lēnā datorprogrammā visas sīkākās detaļas materializējas tikai pašās beigās, līdz beidzot mans sapnis šķiet tikpat īsts kā realitāte. Es spēji piešauju roku pie gurna un sataustu to, ko vēlējos tur sataustīt. Pagrozu galvu, lai pārliecinātos, vai man izdevies savā sapnī radīt ari pārējos palīglīdzekļus, uz kuriem koncentrējos, taču neko citu kā vien plašu, tumša biezokņa ieskautu pļavu nemanu. Uz bridi esmu nedaudz apjucis, taču tad atskārstu, ka šī nav tā pati pļava, kur bijām vakar, tomēr citi šo niansi nepamanīs. Pēc brīža es ievēroju jau pirmos guļošos viesus. Šoreiz rīkojos tieši tā, kā Heriss vēlējās, lai es daru vakardienas Snaudā. Pieeju klāt katram atsevišķi, palīdzu piecelties, aprunājos un cenšos izstāstīt, kur mēs esam, lai mazinātu viņu apjukumu. Kad ieraugu Bertoldu guļam pļavas vidū, nekavējoties piesteidzos pie viņa. Arī pret viņu izturos gluži tāpat kā pret pārējiem. Viņš izskatās īpaši dezorientēts, taču, apjēdzis, kurš viņu modina, Bertolds mani atgrūž, ar pūlēm pieceļas kājās un nerunādams dodas prom. Kad beidzot šķiet, ka ieradušies visi, atkal nostājos, pagriezies pret kolēģiem, un uzrunāju viņus pavēlošā tonī.
Sveicināti, kolēģi! Esmu šī sapņa Namatēvs, un jūs esat mani viesi, tāpēc arī tā turpmāk uzvedīsieties, respektējot, cienot un klausot mani. Pretējā gadījumā jūs gaida tāds pats liktenis kā Ediju, kura vairs nav starp mums. Pieminot Ediju, redzu tikko jaušamu dldīšanos ieslodzīto vidū, daudzi ir uztraukušies. Ja kāds aizies bojā šeit, viņš mirs arī realitātē, tāpēc saudzējiet sevi! Ja kāds kādu nogalinās, tad saņems tādu pašu sodu kā saņemtu cietumā, visticamāk vairāku mēnešu tupēšanu karcerī un neatgriezenisku izslēgšanu no Snaudas projekta. Taču, ja kāds izdomās nogalināt mani, tad mēs vienkārši mirsim visi!
Izdzirdot pēdējo teikumu, viss bars sāk sačukstēties un bijīgi raugās mani. Viņi vairs neatgādina rūdītus noziedzniekus, drīzāk satraukušos skolniekus.
- Un tātad visi, kuri vēlas izdzīvot, speriet soli uz priekšu un pievienojieties man. Šoreiz esmu parūpējies par ūdeni, pārtiku un naktsmītni, taču mums būs jāstrādā komandā. Cenšos runāt pēc iespējas valdonīgāk un uzstājīgāk, lai nezaudētu iegūto autoritāti. Lielākā daļa no bara nekavējoties izvēlas pievienoties man. Es saskaitu divdesmit divus cilvēkus.
- Kā lai mēs zinām, ka tu nemelo? Bertolds pagrūž malā dažus biedrus un lēnām tuvojas man, plaukstas savilcis dūrēs.
- Par ko tieši? cenšoties neizrādīt bailes, atkliedzu pretī.
- Par to, ka esi kaut kāds svētais, kuru nedrīkst nogalināt. Viņa acis naidā zvēro, un viņš lēnām tuvojas, gatavodamies uzbrukt. Es domāju, ka mums tas vienkārši būs jāpārbauda šeit un tūlīt.
- Uz priekšu, pārbaudīsim gan! es norūcu pretī un strauji izvelku lielu, spožu nazi no maksts, kas man piesprādzēta pie gurna, pavērsdams to pret Bertolda rīkli.
- Ak tad savācies jau visādus labumus? Bertolds pārsteigti blenž uz nazi, taču vairs netuvojas. Varbūt iedod pārējiem ari kaut ko, lai esam vienādās pozīcijās.
- Nekādu vienādo pozīciju nebūs, es atmetu. Es esmu Namatēvs, tu tikai viesis. Tātad visi, kas ir ar mani, gatavojieties mēs dosimies uz mūsu apmetni.
Šoreiz es skaidri zinu, kurp mums jādodas, tikai ceru, ka arī viss turpmākais noritēs pēc plāna. Pēc vairāk nekā četru stundu gājiena daži biedri lūdz apstāšanos, lai atvilktu elpu. Daudzus jau ir sākušas mocīt slāpes, taču cenšos uzturēt mierīgu gaisotni, stāstot visiem, ka ūdens ir pavisam netālu. Viens no mūsu biedriem vecais Bendžamins, kurš ieslodzījumā ir pavadījis vairāk nekā divdesmit gadu, ir klibs, tāpēc norīkoju četrus mūsu grupas dalībniekus, kuriem pamīšus jāpalīdz vecajam vīram pārvietoties, lai mēs kustētos pietiekami ātri.
Turpinot ceļu, sāku prātot par Bertoldu un viņa grupu. Ņemot vērā atgadījumu ar Ediju, viņi vilcināsies ēst jebko no meža. Arī ūdens trūkums jau pavisam drīz sagādās viņiem problēmas, un, pēc manām domām, paši viņi nekur tuvumā to neatradīs. Viņiem atliek tikai viens izsekot mūs, novērot un pēc tam mēģināt aplaupīt. Pazīstot Bertoldu, esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka tieši tas ir viņam padomā.
Vēl pēc pāris stundu garas iešanas sāku saost gaisā mitrumu tā noteikti ir zīme, ka ūdens ir pavisam netālu. Vēl pēc nepilnas stundas esam sasnieguši galamērķi, un tas izskatās precīzi tāds, kādu biju to iedomājies. Mūs sagaida milzīga nojume, zem kuras patverties lietus laikā, caur retiem kokiem saskatāma pludmale, kuras krastā piesieta laiva, un vietām starp kokiem ir sabūvētas vismaz desmit mazas koka būdiņas, kas izklātas ar zvērādām. Pie nojumes sprakšķ liels ugunskurs, un vairāki vīri skriešus metas pie tā sasildīties.
- Fantastiski, Robij, vienkārši neaptverami! Pie manis pienāk Trejs un spīdošām acīm vēro mūsu apmetni. Mēs gulēsim vienā būdiņā, labi?
- Protams! Es pasmaidu un jūtu ārkārtīgu gandarījumu par to, ka viss izdevies pat labāk, nekā plānots.
Kopā ar Treju un vēl diviem vīriem mēs dodamies līdz pludmalei, kur ar laivu iebraucam ezerā un jau pēc dažām minūtēm atrodam vairākus tīklus un zivju murdus, kas pilni ar lielām saldūdens zivīm. Lomu savācam laivā un dodamies krastā, lai pagatavotu visai grupai pirmās vakariņas. Pēc kārtīgas vakara maltītes izlemju šonakt palikt sardzē kopā ar vēl pieciem brīvprātīgajiem, jo esam vienisprātis, ka Bertolds centīsies mūs aplaupīt.
Pirmā nakts paiet bez kādām briesmām. No mūsu pretiniekiem ne vēsts. Trejs prāto, vai šie nav gadījumā kaut kur nomaldījušies, tāpēc kavējas. Taču citi neizslēdz variantu, ka viņi tomēr palikuši pļavā. Uzstādu noteikumu, ka mūsu apmetnei j ābūt apsargātai visu laiku gan dienu, gan nakti.
Pa dienu sadalām darbus: citi dodas mežā pēc malkas, citi meklē ēdamās ogas un sēnes. Patvaļīgi ēst jebko bez manas ziņas ir aizliegts, taču neviens to nemaz nemēģina, jo es esmu šeit vienīgais, kas pazīst meža augus. Pats lielākoties organizēju zveju un lūkoju, lai tīkli netiktu saplēsti vai sapiņķerēti. Ņemot vērā, ka Snauda nav pārtraukta, esmu pārliecināts, ka neviens no Bertolda grupas bojā gājis nav, tātad vismaz ūdeni viņi ir atraduši.