Līdzīgā režīmā paiet arī trīs nākamās dienas un naktis. Darbi veicas ļoti raiti, un esmu pārsteigts, cik daudz ir iespējams paveikt, strādājot komandā. Mums visiem atliek arī brīvais laiks, tāpēc varam atpūsties. Kāds no mūsu grupas, kurš agrāk bijis profesionāls regbija spēlētājs, no sūnām, ezera dūņām un niedrēm izveidojis kaut ko līdzīgu regbija bumbai, tāpēc daudzi no mums pievēršas šai izklaidei. Veidojam komandas un sacenšamies. Kāds cits vecāks vīrs uz bērza tāsīm ar ogli ir sazīmējis smieklīgas spēļu kārtis, tāpēc daži azartisti katru vakaru sēž ap galdu un sit trumpas. Man patiešām šķiet, ka šoreiz viss ir izdevies nevainojami, un es redzu, ka ieslodzītie šeit, brīvā dabā, jūtas lieliski un ir aizmirsuši, ka šis ir tikai sapnis, ka patiesībā viņu ķermeņi ir pieslēgti pie datoriem kādā drūmā, pelēkā cietuma telpā.
- Hei, Vīlander, mani uzrunā vecais Bens. Es zinu, ka esmu klibs un daudz jums nevaru palīdzēt, taču es visu dienu sēžu un vēroju pārējos. Esmu pamanījis, ka tas tievais puikiņš, Rīno, vai kā viņu sauc, uzvedas ļoti dīvaini.
- Jā? es uzmanīgi pievēršos Benam. Es tiešām visā darbu organizēšanā un steigā esmu par ko tādu piemirsis. Un kas tieši tev šķiet neparasti?
- Man liekas, ka viņam padomā ir kaut kas nešpetns. Bens samiedz acis un pieklusina balsi, lai viņu sadzirdētu tikai es. Jau no pirmās dienas viņš ik pa laikam pazūd mežā uz ilgāku laiku, vienmēr līdzi ņemot ēdamo un vēl dažādas mantas. Man nešķiet, ka viņš tur dodas vienkārši vienatnē pamieloties.
Apdomāju Bena teikto un nolemju turpmāk vērīgāk pavērot Rīno. Pēc laika runāto apspriežu arī ar Treju, kurš atceras, ka Rīno bieži cietumā brāļojies ar Bertoldu un viņa biedriem. Protams, pirmā doma, kas iešaujas prātā, ir tāda, ka Rīno nes pārtiku Bertolda grupai, taču tas sākumā šķiet absurdi, jo viens viņš noteikti nevar regulāri pabarot desmit pieaugušus vīriešus, zogot pārtiku no mums. Bet varbūt šī pārtika ir tikai kāds papildu labums? Varbūt viņš Bertolda grupu baro vienkārši ar informāciju par mums? Taču kāpēc gaidīt tik ilgi, kāpēc viņi nav uzbrukuši jau kādā no iepriekšējām naktīm vai dienām?
Vakarā, sadalot sardzes maiņu, pats pierakstos stāvēt sardzē visās maiņās. Citi pabrīnās par manu dedzību uz sargāšanu, bet, protams, neiebilst. Puse nakts paiet pavisam mierīgi, gluži kā vienmēr, vienīgi man ir ārkārtīgi grūti palikt nomodā, jo pa dienu neesmu gulējis nemaz. Kad jau atkal gandrīz negribot laižos miegā, aiz muguras sadzirdu čaboņu. Spēji pieraušos kājās, vienā rokā turot nosmailinātu koka šķēpu, bet otrā nazi. Uzmanīgi vēroju nojumi, no kuras nāk skaņa.
- Ei, kas tur ir? es iesaucos un pamanu, ka no nojumes puses ugunskura gaismā iznāk Rīno. Ko, pie velna, tu tur dari? es uzkliedzu.
- Vīlander, atvaino… man nenāca miegs. Es atnācu uz pārtikas noliktavu paņemt pavisam nedaudz ēdamā. Varbūt tas palīdzēs. Viņš skatās man acīs un lēnām nāk tuvāk, taču rokās viņam itin nekā nav.
- Esmu dzirdējis, ka tu pēdējā laikā bieži snaiksties gar ēdamo un pēc tam pazūdi mežā. Vai vari paskaidrot? atklāti prasu par šodien dzirdēto un pamanu viņa acīs bailes. No kā tu baidies?
- Es, nē. Nu… Rīno stostās, bet nenolaiž acis no manis. Man viņa uzvedība šķiet pilnīgi aplama, tāpēc pagriežos, lai pārliecinātos, ka man neviens nestāv aiz muguras. Un tieši tad saņemu ārkārtīgi spēcīgu belzienu pa seju. Nogāžos uz vēdera, un man no rokām izkrīt ieroči. Ieraugu Bertoldu, kurš pasper manu nazi sāņus un vienu kāju uzliek man uz muguras.
- Tā nu mēs satiekamies atkal, Namatēvi Bertolds griezīgi smej un ņirdzīgi raugās manī. Viņa seja ir klāta dubļiem un ari drēbes ir netīras izskatās, ka viņš ir centies mežā nomaskēties.
- Sargi! es nokliedzos. Kur ir sargi?
- Par to parūpējās tavs uzticamais biedrs. Bertolds iesmejas un pamet skatienu uz nodevēju. Vai ne, Rīno?
Es kliedzu, cik spēka. Būdiņās sākas kņada, un visa mūsu grupa izskrien ārā pie nojumes. Citi paķēruši koka šķēpus un ir gatavi cīņai. Mēs esam krietnā pārspēkā. Vismaz divi mūsējie uz vienu Bertolda biedru.
- Nē, nē, nē! Bertolds teatrāli māj ar rādītājpirkstu un šūpo galvu. Nedomāju, ka tā būs laba ideja. Jūs taču negribētu, ka es ko nodarītu Namatēvam, tad mēs taču visi mirsim. Viņš pieliek manis paša nazi man cieši pie rīkles.
Es manu, kā mūsu grupas biedri brīdi saspringst, taču tad piekrīt padoties. Visiem ir jānodod savi ieroči un jāstājas rindā.
- Teiksim tā, Bertolds atkal pievēršas man. Es nu tiešām neticu, ka tu mums esi tik neaizskarams. Varbūt nogalināt tevi būtu pārāk riskanti, taču kurš man liedz tevi nedaudz ievainot un paspīdzināt, vai ne? viņš pieliek nazi man pie krūtīm un ievelk ādā švīku. Es kliedzu sāpēs un mēģinu izrauties no pakalpiņiem. Tad viņš pievēršas manām kājām un ietriec naža asmeni man nedaudz virs ceļa. Man šķiet, ka tūlīt aiz sāpēm izlaidīšu garu. Es kliedzu un auroju, bet tas viņus tikai uzjautrina.
Pēkšņi ar acs kaktiņu pamanu, kā Trejs, neizturēdams manu spīdzināšanu, no muguras metas virsū Bertoldam. Trejs ir vismaz trīs reizes mazāks par milzīgo vīru, tāpēc spēj tikai uzlēkt viņam mugurā un apķerties ap kaklu. Bertolds ar strauju vēzienu nomet mazo zēnu no muguras un ietriec nazi viņam tieši krūtīs. Treja grimase sastingst, un dzīvība zēna acīs izdziest. Izmantodams mirkli, kad Bertolda pakalpiņu uzmanība ir novērsta, es izlaužos no viņu tvēriena un vienam izrauju no rokām šķēpu. Bertolds pagriež galvu pret mani, truli smīnot, bet viņš noteikti nedomā ka esmu ticis pie ieroča, tāpēc es nekavējoties iegrūžu šķēpu viņam krūtīs.
Apkārt valda absolūts klusums. Gan mūsējie, gan Bertolda drauģeļi ir pilnībā apstulbuši no visa, kas noticis pēdējo desmit sekunžu laikā. Es vēlreiz paraugos uz Treju. Viņš ir miris, pagalam. Drosmīgākais zēns, kādu jebkad esmu pazinis, kurš reiz glāba savu ģimeni un tagad centās glābt arī mani, neskatoties uz draudošajām briesmām. Bertolda acis ir izspiedušās un sarkanas, viņš norīstās un izvemj tumši sarkanas asinis, kas notek gar mutes kaktiņiem. Pēdējais, ko viņš nogārdz, pagriežoties pret Rīno, ir: "Nogalini viņu!"
Un es sajūtu asas sāpes mugurā un krūtīs. Paliecis galvu uz leju, ieraugu šķēpa galu, kas ir izdūries cauri manai miesai. Tad sajūtu vēl vienu, un vēl. Fonā dzirdu kliedzienus un zvērīgi skaļu kņadu, man trūkst elpa, es rīstos un vemju asinis gluži kā Bertolds, līdz sabrūlcu. Manu acu priekšā viss kļūst blāvs. Pirmo reizi sajūta ir pavisam citāda nekā parasti, izejot no Snaudas. Es šoreiz aizeju ne tikai no Snaudas. Un pārējie? Kas notiks ar viņiem?
Es cenšos atvērt acis, bet visapkārt viss ir tik spožs. Dzirdu dīvainas skaņas. Tādu kā rūkšanu un dīkšanu, šņirkstēšanu. Es raugos apkārt un pamazām spēju saskatīt daktera Herisa kabinetu, bet es nesēžu krēslā, nestāvu arī kājās, tomēr es atrodos tur. Heriss sēž savā krēslā un drudžaini spaida datora taustiņus, tad paceļ roku un iztaisno pirkstus, lai strādātu ar datora projicētajām hologrammām. Tiklīdz viņš atkal sakļauj plaukstu, mans skatiens piespiedu kārtā pievēršas viņam.
- Vīlandera kungs, vai jūs mani dzirdat? Heriss mani uzrunā ar tipisko dežūrsmaidu.
- Jā, dzirdu gan. Kas notika, kur es esmu, kāpēc es nevaru pakustēties?
- Par kustēšanos jums, Vīlandera kungs, vairs nekad nebūs jāuztraucas, Heriss vēsi atmet.