Purpura karaļa galmā

-     Pareizi, es nomiru. Tas ir, mani nogalināja. Vai pārējie ari pamodās?

-     Pārējie? Heriss gandrīz sāk klaji smieties. Tu, Namatēvs, nomiri, tāpēc jūs visi nomirāt. Kas tur neskaidrs? Es taču jums stāstīju, kā tas darbojas.

-    Bet es taču esmu dzīvs! Esmu pilnīgā nesaprašanā.

-   Dzīvs? Arī tā to var saukt. Kaut gan nē, Heriss it kā sāk strīdēties pats ar sevi. Jūsu ķermenis gāja bojā. Bet prāts ar nelielu mūsu palīdzību tomēr izdzīvoja. Šobrīd es jūs varētu nosaukt par ļoti attīstītu datorprogrammu, ko es dēvēju par Namatēvu.

-    Bet kā? es cenšos pagrozīt galvu, lai aplūkotu pats sevi, taču saprotu, ka man nekā nav, man nav miesas. Herisam ir taisnība. Un ko tagad? es satraukti ievaicājos.

Tagad beidzot viss ir kārtībā. Projekts ir pabeigts un izdevies gluži kā plānojām. Pateicoties jums, mēs tikām pie programmas, kuras izveidošana prasītu vismaz desmit gadu, un jau rīt es varēšu jums pieslēgt visu cietumu. Lieliski pastrādāts, Vīlandera kungs, lieliski pastrādāts, Heriss smej. Tieši tā, kā mēs to bijām iecerējuši. Kas to būtu domājis, vai ne?

Es esmu Namatēvs. Pirmā Snaudas programma.

Arnis Buka purpura karaļa galmā

The yellow jester does not play But gentle pulls the strings And smiles as the puppets dance In the court of the crimson king'

King Crimson, In the Court of the Crimson King I

Mīkstā samta mantija, gar malām apšūta ar baltmelni plankumotajām Zvēra ādas strēlēm, uz Karaļa pleciem sakustējās, viņam piešķiebjot galvu un vēl par pāris soļiem atkāpjoties no gleznas. Viss galms kā viena milzīga no daudzām mazākām acīm sastāvoša mušas acs bija piekalts Karaļa lūpām, gaidot vērtējumu un to, vai Gleznotājam šī diena būs pēdējā vai ari viņš atstās pili kā bagāts vīrs.

Karalis bija pētījis gleznu pietiekami ilgi, lai sasprindzinājums būtu paspējis piepildīt visu Troņa zāli, kuras vidū stāvēja pabeigtā glezna. Par spīti augstajam kupo-

* Rau, galma āksts vairs nespēlē, Vien stīgas rausta dīks Un smaida, lellēm dejojot. Tur, kur purpura karalis mīt.

lam un daudzkrāsainajām, tuvās jūras gaisa sāļumā izmiecēto saules staru piepildītajām vitrāžām, saspringuma biezums bija padarījis gaisu smagu un spiedīgu.

Gleznotājs stāvēja tieši zem vienas no vitrāžām; viņa kalsno, no saules iedeguma izvairījušos seju ar augsto pieri un izteiktajiem vaibstiem varēja saskatīt visos sīkumos. Āksts vēroja sviedru lāsi, kas krājās uz bālajiem Gleznotāja deniņiem. Mirkļi gāja, līdz lāse bija gatava; tā sakustējās un sāka ceļu lejup pa neskūto vaigu, nesteidzīgi izvairoties no bārdas rugāju slazdiem. Vaigs. Tad viegls pagrieziens gar šauro lūpu kaktiņu. Atelpa. Tad tālāk lejup, uz zodu.

Beidzot Karalis pārtrauca klusumu, taču tas vēl nebija spriedums. Viņš pievērsās diviem Galma gudrajiem ar gariem, sirmiem matiem, kuplām bārdām un mezglotiem pirkstiem:

"Kā lai es novērtēju šo darbu, gudrie vīri? Vai Gleznotājs ir iespējis to, ko spoguļi nespēj?"

Gudrie aši saskatījās, cenšoties noskaidrot, ko otrais ir pamanījis Karaļa sejā, tam vērojot gleznu. Viņu sprieduma likme gan bija tikai Gleznotāja galva, tomēr Purpura karaļa galmā pat gudrajiem nebija pārāk gudri izteikt spriedumu, kas atšķirtos no Karaļa domām. Pirmais gudrais palocījās un teica: "Glezna priecē, Jūsu Augstība. Tomēr tās līnijas melo. Daudz no tā, kas īstenībā ir taisns, gleznā ir izliekts." Otrais gudrais palocījās un teica: "Glezna pievelk, Jūsu Augstība. Tomēr attālums tajā ir mānīgs. Tas, kam vajadzētu būt tuvam, šķiet tāls, bet tuvās lietas šķiet neaizsniedzamas."

Karalis pamāja par zīmi, ka ir dzirdējis, bet varēja redzēt, ka Gudro atbildes Karali neapmierina. Karalis palūkojās uz Gleznotāju. Sviedru lāse uz Gleznotāja zoda slīdēja tālāk, līdz aizskāra nenomazgātu purpura krāsas traipu uz kakla. Traips iespīdējās. Taču Gleznotājs nenolaida skatienu.

Ākstam patika Gleznotāja acis brūnas un ar garām skropstām. Parasti, ja tās vēroja ilgi diezgan, tajās vienmēr varēja apjaust krītošu rudens lapu smaržu. Ari tagad acis bija tikpat klusas kā allaž, tomēr Ākstam ienāca prātā, ka Gleznotājam šobrīd negribas mirt. Garo gadu laikā, ko Gleznotājs bija pavadījis pilī, radot šo gleznu, Āksts Gleznotāju bija vērojis pietiekami ilgi, lai zinātu, ka nāvei Gleznotāja pasaulē nav vērtības. Tomēr, ai, cik labi Āksts zināja, ka nebaidīties no nāves vēl ir par maz, lai tad, kad pienāk tās brīdis, spētu nomest no pleciem sajūtu, ka tik ļoti negribas mirt. Tieši šobrīd un šeit..

Pēkšņi Karaļa sprogainie mati noplīvoja straujā pagriezienā, un viņš pievērsās Ākstam. Pilnīgajās un sulīgajās kā nogatavojušies ķirši lūpās bija pussmīns, kuru tik daudzi galmā slepus dēvēja par nežēlīgu un kurā Āksts vienīgais dažkārt saskatīja noguruma un pat skumju ēnu.

"Pie velna tās pārgudrās pļāpas! Paskandini savus zvārguļus, manu Ākst, un pasaki, vai tev glezna patīk! Vai Gleznotājs ir izpildījis savu solījumu?"

Tālās Āksta atmiņās atskanēja toreiz vēl jaunā Gleznotāja pārdrošā balss, kad viņš smējās par Karaļa dusmām uz spoguļiem. Telpa bija šī pati Troņa zāle, taču ļaužu toreiz bija daudz mazāk. Tikai trīs. Karalis ar sviedru saķepinātiem matiem, vairākām spoguļu lausku radītām brūcēm mīkstajā, rūpīgi koptajā ādā un kailu zobenu saplēstu spoguļu vidū. Gleznotājs, kurš vienīgais nebija aizbēdzis, Zvēram trakojot Karaļa acīs, un kurš pat uzdrošinājās smieties par Karaļa dusmām uz spoguļu nespēju dot tādu galma atspulgu, kādu to vēlējās Karalis. Āksts, kurš vienīgais no visa galma savām ausīm bija dzirdējis Gleznotāja solījumu radīt gleznu, kas spētu to, ko spoguļi nespēj.

Kā pienācās, Āksts ieņirdzās, trakā ātrumā vairākkārt palēcās un papurināja galvu, liekot pie cepures un kurpēm piestiprināto zvārguļu ļerkstoņai izspurgt cauri saspringuma smagumam un uzskriet augšā līdz pašam kupolam. Tad skaņa nokrita atpakaļ, vēl bridi atbalsojās Troņa zāles kaktos, līdz atkal iestājās klusums. Āksts sāka vērpt vārdus:

"Varbūt Gleznotājs ar savām līnijām un attālumiem arī melo. Tāpat kā spoguļi. Taču mēs visi melojam, mans Karali. Spoguļi. Gleznotāji. Sievietes. Zobeni. Arī tu, mans Karali, ari tu."

Āksts redzēja, kā Karaļa acu kaktiņā mostas Zvērs. Vēl nebija pamodies, modās. Pat varēja iztēloties, kā Karaļa galvas iekšienē tas pusmiegā sakustas un ar asajiem nagiem uzmanīgi un tikai mazliet ieskrāpē Karaļa acis no iekšpuses. Bet viņš bija pieredzējis Āksts vēl Karalis klausījās un sakāmajam vēl bija vieta. Ieķiķināšanās, ar muti vien. Zvārguļi klusēja, jo Āksta acis un piere tobrīd bija iecirstas akmenī un ledū.

"Hehē, vēl vairāk, arī es meloju, mans Karali. Un varbūt tieši šobrīd."

Izbāzta mēle, piemiegta acs. Tomēr arī pie šīs kustības zvārguļi neizdvesa ne skaņas.

"Bet man liekas, ka tas nav no svara. Jo krāsas, manu Karali, tās ir tava galma krāsas. Pat ja Gleznotājs melo, viņš melo tava galma krāsās. Un to viņš dara daudz labāk par jebkuru spoguli uz pasaules, lai cik greizs vai taisns tas būtu."

Āksts vēl gribēja teikt, ka Gleznotājs ir uzgleznojis daļiņu no pils Dārza, bet noklusēja. Tikai pauze. Tieši tik īsa. Tad kūlenis ar kritienu uz dibena un atkal ņirgt, ļaujot nekaunīgajām zvārguļu mēlēm grūstīt Troņa zālei nepierasto smagumu. Neviens cits no galma pat nepakustējās.

Tad Karalis iesmējās, un Āksts zināja, ka Zvērs šodien dusēs.

"Krāsas… Tev taisnība, mans muļķa Ākst, krāsas! Līnijas, samēri, attālumi, to visu jau bija mēģinājuši spoguļi. Mēģinājuši un nevarējuši. Tikai krāsas ir tiesīgas izrunāt mana galma vārdu. Jā, Gleznotāj, tavs darbs tiek pieņemts, un no šodienas tava glezna vienmēr rotās šo zāli."