"Tomēr kaut kāds labums atlēca," viņa mīlestības pilnā balsī skandināja un turpināja darboties.
"Alllfrēēēd?" gandrīz pie auss kaut kas dūdoja. Maiga viņu modināja, kaut arī rīts vēl tikko kā bija sācies. "Tev viesi!" viņa paziņoja un palīdzēja vīram iztrausties no gultas, apģērbties un sakārtoties. Bet Alfrēds spēja tikai grūši nopūsties kārtējā dāma! Kur viņas rodas? Kopš tā rīta pirms divām nedēļām te divas trīs tādas ar visām svītām ieradās ik dienas. Ja sākumā tas šķita jauki, tad nu jau sāka apnikt skatīties skaistuļu vīlušajos ģīmjos. Nevarēja pat saprast, kas par lietu, jo neviena sīkāk neko nepaskaidroja. Maiga gan aiz sajūsmas bija gluži jauka un mīlīga kļuvusi.
Viņa tagad valkāja greznus tērpus, nēsāja krāšņas rotas un smaržojās tikai ar pašām labākajām ziedu smaržām. Viņu māja no parastas būdeles bija pārvērtusies par greznu savrupmāju, visi tuvākās apkārtnes abinieki viņus apskauda. Bet Alfrēds nejutās laimīgs.
Pagalmā gaidīja kārtējā dāma ar vairākiem pavadoņiem. Viņa, tāpat kā visas pārējās, smaidot pacēla Alfrēdu savās cimdotajās rokās, dāvāja viņam skūpstu un vīlusies gandrīz nometa zemē. Pavadoņi nosvieda vien dažas sīkas monētas un prom bija.
"Tfu, sīknauda," degunu saraukusi, noteica Maiga. "Tur tāds prasts bruncis vien sanāktu!" viņa vīzdegunīgi secināja un tomēr iestiepa guvumu mājā.
"Hei, kaimiņ," pēkšņi atskanēja aiz žoga. Tas bija Gustavs zirneklis, kas reizēm apmetās kaimiņos. Sen nebija manīts, tāpēc droši vien nemaz nezināja pēdējo divu nedēļu notikumus. "Kas lēcies, ko tik skumji sēdi pagalmā?"
Alfrēds piecēlās un pagājās līdz vārtiņiem, lai viesi ielaistu. "Nedienas, nedienas," viņš nopūtās un aicināja Gustavu istabā uz tēju. Tur tika izstāstīti visi jaunākie notikumi. Tos noklausījies, Gustavs pašūpoja galvu, tad dziļi ieskatījās Alfrēda acīs un ļoti svarīgā balsī iesāka: "Zini, man šķiet, ka es nojaušu, kāpēc tas tā!" Gustavs bija viesojies ciemā, tāpēc bija saklausījies runas par pasakām. Arī pasaku par princesi, kurai jāskūpsta krupis, lai tas pārvērstos par princi. "Vai tad mūsu apkārtnē ir tik daudz neprecētu princešu?" Alfrēds neticīgi pārvaicāja.
"Vai arī tik maz krupju," smiedamies atteica Gustavs. "Nē, piedod!" viņš atvainojās, redzēdams, ka namatēvu tas neiepriecina. "Man liekas, ka tās visas nav princeses. Bet visas grib princi," viņš nočukstēja, pārliecies pāri galdam.
"Bet man sāk apnikt!" Alfrēds īgni atrūca. "Cik tad var? Man nevajag to naudu, zeltu un dārgakmeņus, lai tikai liek mani mierā un vairs nebučo!"
Tā viņi tērzēdami pavadīja visu vakaru, kamēr Maiga spodrināja jauniegūtās monētas.
Vakarā Gustavs atvadījās un devās savās gaitās, bet Alfrēda galvā dzima ideja.
"Tuk, tuk, tuk!" Maza roķele pieklauvēja pie palielām koka durvīm. "Tuk, tuk, tuk!"
"Kas tur ir?" no iekšpuses atsaucās vecišķa balss. "Nāk iekš' un noslauk' kāj's!" tā pēc nelielas pauzītes turpināja. Alfrēds nelielā spraugā atgrūda durvis, ietipināja iekšā un uz veca salmu pīteņa noslaucīja kājas. Tad viņš durvis atkal aizgrūda ciet. Nolicis savu ceļa saini padurvē, krupis pagāja nedaudz dziļāk krēslainajā telpā.
"Khm, khm," viņš ieklepojās. "Laba diena jūsmājās!"
"B'dien, b'dien, nāc tomēr iekš'!" balss aicināja. Tā izklausījās visai laipna, tāpēc Alfrēds paspēra vēl dažus soļus dziļāk.
"Vai jūs būtu Paulīne?" viņš pieklājīgi apvaicājās. "Es esmu Alfrēds, Hugo dēls. No Dziļajām Slīkšņām!" krupis, kā jau kārtīgam vīrietim pienākas, stādījās priekšā.
"Jauk', jauk'," balss atbildēja. "Bet varēj' jau nākt iekš'!"
Alfrēds samulsis paskatījās apkārt. Viņš taču bija iekšā. Pēkšņi no nekurienes uzradās liela čība, kas tēmēja viņam pa galvu. Pēdējā brīdī paspējis pamukt malā, krupis apmeta atpakaļisku kūleni un palika guļam uz grīdas. Izrādījās, ka čības īpašniece ir Paulīne.
"Vai, kas man te tāds?" balss tuvojās, pārvērzdamās par gadu savagotu seju, ko ieskāva gaiši mati.
"Atvainojiet, es Alfrēds!" krupis centās aši piecelties kājās un atkal izskatīties cienīgi.
"Ak, piedodiet, atvainošan', atvainošan'!" Paulīne gauži uztraucās. "Es gandrīz te sav' vies' nomin un vēl neprotos tēj' piedāvāt!" viņa pati sevi aprāja un paņēma Alfrēdu rokās, lai noliktu to uz galda malas. "Jums piparmētr', citronmētr', pelašķ', brūklenāj', asinszāl' vai baldriān'?" Paulīne nobēra.
"Ak… tēju!" Alfrēds samulsis atbildēja.
Jau pēc neilgas katliņu šķindoņas un saišķu pakošanas viņa priekšā stāvēja īsts porcelāna uzpirkstenis ar gardumgardu tēju. Varēja redzēt, ka tik maza izmēra viesi večiņai nav gluži neparasti.
"Tātad, kāpēc es' ieradies?" namamāte laipnā balsī apvaicājās, pastumdama uz Alfrēda pusi nelielu šķīvīti ar kliņģera drupačām. Viesis izvēlējās rozīni, nokoda no tās pusi un sāka savu stāstu. Viņš izstāstīja gan par pašu pirmo dāmu, gan par citām, izstāstīja Gustava stāstu un Maigas prieku. Tika izstāstīts ari tas, kā viņš mēroja ceļu līdz ciemam, jo Gustavs bija teicis, ka Paulīne esot īstā, kas viņam varot palīdzēt.
"Ak, nu ko ta\ ko ta'," večiņa it kā atgaiņājās, bet varēja manīt, ka šādi vārdi viņai varen labi iet pie sirds.
"Tāpēc es ļoti lūdzu, vai jūs man varat palīdzēt? Maksāt gan es laikam daudz nevarēšu, bet nedaudz sīknaudas man izdevās paņemt līdzi." Viņš jutās gandrīz vainīgs, jo tik daudz varēja maksāt jau par laipno uzņemšanu vien.
"Ai, ko niekus!" Paulīne atsaucās, piecēlās un sāka kaut ko cilāt paaugstā plauktā. Pēc brīža viņa nocēla lielu grāmatu noputējušos vākos.
"Tā ir manas vecāsmātes," večiņa ar lepnumu noteica un nopūta putekļus. Alfrēds nošķaudījās un pamāja. Tad grāmata tika kādu bridi šķirstīta. Varēja redzēt daudz krāšņu un smalki izzīmētu bilžu, kā ari sīku tekstu. Lai arī krupis lasīt neprata, tomēr tas viss kopā izskatījās ļoti iespaidīgi.
"Ko es jums varēt' piedāvāt?" zem deguna purpināja Paulīne un šķīra lapas uz priekšu.
"Neredzamības pulveri?" viņa pašķielēja uz viesi. Alfrēds papurināja galvu. "Tad jau Maiga mani neredzēs!" viņš iebilda. "Lai ari viņa ir veca tupele, tomēr manējā," viņš ar žēlumu piebilda. "Tā nevajag!"
"Tev taisnība," večiņa piekrita un pašķīra vēl pāris lapu. "Varbūt sliktu smaku?"
"Tā jau puspurvs no manis nobīsies! Labāk ne! Vai nav kas nekaitīgāks?" Alfrēds cerīgi paskatījās uz salīkušo stāvu aiz vecās grāmatas.
"Njā," Paulīne novilka un turpināja šķirstīt. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem piedāvāt raudošu pūķi, garas kājas un skaistas acis Alfrēds jau bija teju atmetis visas cerības. Viņš sakņupis sēdēja uz galda malas, ar kājas pirkstu bakstīja kādu kliņģera drupaču un ik pa laikam papurināja galvu, kad Pauline piedāvāja vēl kaut ko, viņaprāt, pilnīgi nederīgu.
"Bet tas ir viss," večiņa pēc brīža skumji noteica. "Tajā grāmatā nekā vairs nav," viņa piebilda un ar skaļu troksni aizsita vākus. Gaisā pacēlās putekļu mākonis un kāda sadzeltējusi grāmatas lapa.
"Kas tad man te tā?" Paulīne nosirdījās un pacēla lapu, lai kopā ar grāmatu noliktu to atpakaļ plauktā. Uzmetusi skatienu lapas tekstam, viņas grumbu savagotā seja pamazām atplauka viltīgā smaidā. "Man šķiet, es zin'!" viņa teica un pašķielēja uz Alfrēdu. "Tad man vajadzēs to kast' ar peļ' astēm!" Večiņa ar mezglainu pirkstu norādīja uz kādu no galda malas netālu stāvošu kasti.
"Maaaigaaaa!" aiz žoga atskanēja. Bija vakars, un varēja gadīties, ka sieva jau guļ, tāpēc Alfrēds droši devās mājās iekšā. Ceļa sainī patīkami klunkstēja neliela blašķe.