Karaļa smiekli pārvērtās rēcienā:
"Vīnu! Tūlīt!"
Saspringums nokrita no pašas kupola augšas un sašķīda pret Troņa zāles grīdas mozaīkām tūkstoš neredzamās lauskās. Viss, kas nekustējās, uzsprāga kustībā, un tieši tajā brīdī gleznas līdzība ar Karaļa galmu bija tik acīmredzama kustīgas rokas, smalkas piedurkņu mežģīnes, aplausi, sulaiņi, paplātes, spēlmaņi, klarnetes un klavesīni augstos toņos, sejas ar košām lūpām un biezu pūdera kārtu virs mīkstas ādas, parūkas, kūkas un purpura vīns kristāla glāzēs. Krāsas un tikai krāsas. Krāsas bija iezīdušās visur, ne vien lietās, kurām pievērsās acis, bet ik smaržā, ik garšā, ik skaņā. Šķita, ka visi kustas daudzkārt ātrāk, nekā iespējams, krāsas virpuļoja visapkārt, caur cepures zvārguļu mutēm tās ielauzās Āksta galvā, līdz viņš noreiba un pasaule izplūda neskaidros, taču tik un tā krāsainos gaismas apļos.
Pārmaiņa no saspringtās nekustības uz citkārt ierasto Purpura karaļa galma krāsu steigu bija tik pēkšņa, ka Āksts jutās vājš un gribēja apsēsties. Taču nebija laika viņš bija Āksts, viņu jau grūstīja, mudināja, un atkal viņš ņirdza, iztukšoja vīna glāzi, kūleņoja, pagrūda Karaļa mīļāko medību suni un iekoda kādas galma dāmas kājā. Krāsas satvēra Ākstu, un viņš ļāva tām aiznest sevi prom no Troņa zāles uz izpriecu un baudu vietām, ar kuru daudzumu un dažādību Purpura karaļa pils bija izslavēta pār zemju zemēm, ļāvās, kā bija to darījis vienmēr, ļāvās tieši tā, kā to arī gaidīja no Purpura karaļa galma Āksta.
Tikai daudz vēlāk pēc tam kad pirmā skurbuma devītā viļņa virsotnei jau bija sekojis neizbēgamais pārguruma radītais kritums, īss miega brīdis un atkal atmošanās Purpura karaļa galma dzīrēs, kuras, reiz sāktas, mēdza ilgt dienām un naktīm bez skaita, Āksts atstāja galmu un atgriezās Troņa zālē, kuras goda vietā nu slējās Gleznotāja meistardarbs. Āksts domāja, ka neviena šeit nebūs, un tomēr nē. Tieši pretim gleznai uz grīdas mozaīkām nekustīgs sēdēja Gleznotājs, un viņa skatiens šķita iestidzis gleznā. Katru Āksta soli pavadīja zvārguļu mēļu neritmiskā šķindoņa, bet Gleznotājs tam nepievērsa uzmanību. Āksts apsēdās viņam blakus, un, zvārguļu atbalsīm pazūdot, viņus apņēma klusums plašs un reizē trausls, kāds tas parasti ir pārāk lielās telpās. Bija jau nakts, ārā spīdēja gandrīz pilns mēness. Logu vitrāžas varēja redzēt, taču tās bija daudz aukstākas nekā dienā.
Glezna. Te nu bija viss Purpura karaļa galms. Karalis ar saviem platajiem, mazliet apaļīgajiem pleciem un gaiši brūnajām, tikpat kā blondajām cirtām līdz pleciem, paceltu galvu un smīnu uz lūpām. Viņam apkārt galma bruņinieki: visi ar zobeniem un katrs savā īpašajā tērpā. Gan turnīru mūžīgais uzvarētājs Sarkanais bruņinieks stiprām rokām, platām plaukstām, īsiem pirkstiem, tērpies cieši piegulošā kreklā, zem kura asajiem, spilgti sarkanajiem un sniega baltajiem rombiem skaidri varēja apjaust ķermeni. Gan Mēnesgaismas bruņinieks slaids, noskūtu galvu, pilns ar nopūtām un noskaņām, tērpies melnā ar daudzu, dīvaini izkaisītu sudraba pusmēnešu un pilnmēnešu rotājumu, rokām, kuras kopš bērnības bija radinātas pie zobena, bet kuru pirksti prata kustēties tik līdzīgi ūdenszālēm upē, ka mācēja saprasties arī ar Āksta mandolīnas stīgām. Gan pārējie dažādu krāsu ģērbos un ar dažādām dotībām un savādībām, kas viņiem ļāva būt par bruņiniekiem Purpura karaļa galmā; visi izretojušies puslokā ap Karali. Aiz viņiem raibā jūklī: abi Galma gudrie, apaļīgais Astrologs ar sajaukto matu ērkuli, degunkniebi un uzkrītošo, sudrabzilo zvaigžņu tulka tērpu, Alķīmiķis ar skābju izēstajiem sārti sausajiem pleķiem uz rokām un vaigiem, Bende ar aizsegtu seju, spēlmaņi, galma dāmas krāšņos tērpos, bardi, pāži, žonglieri, mūki, kastrāti, sulaiņi… Un gleznas stūrī, it kā priekšplānā, bet reizē arī malā, Āksts savās nemainīgi dzeltenajās drānās, virs kurām šur un tur bija uzšūts pa sarkanam ielāpam, zvārguļiem pie cepures un kurpēm, pirkstiem rotaļājoties ar mandolīnu.
Figūras gleznā bija izvietotas dīvaini likās, ka visi galminieki gan no priekšplāna, gan aizmugures lūkojas tieši uz gleznas vērotāju, turklāt Karalis vēl vienlaikus paturēja acīs arī visus pārējos. Vienīgi Āksta acis attēlā neredzēja, tās vērās prom no skatītāja un neuzkrītoši vēroja galminiekus un Karali. Taču jau kopš tā laika, kad Gleznotājs
Ākstam vienīgajam no galma bija atļāvis aplūkot pirmo gleznas uzmetumu, visvairāk pārsteidza krāsas. Katrreiz, kad Āksts redzēja gleznu, šķita, ka tā ir pārāk pārpildīta ar nemieru, kurš teju teju pārpilēs pāri gleznas malām.
Gleznotāja skatiens pievērsās Ākstam. Neatraujoties no gleznas, Āksts noņēma ar rupju linauklu kaklā pakārto vīna krūku un pastiepa to Gleznotājam. Dzirde bija jutīgāka nekā parasti, gleznas krāsas, aukstās mēnesgaismas apskalotas, saplūda dīvainā simfonijā ar klusajiem Gleznotāja smiekliem:
"Tu atkal esi iedzēris, mans draugs!"
"Esmu gan. Tas pieder pie amata. Bet šoreiz tas ir tikai vīns, nevis kāds no Alķīmiķa celles krājumu brūvējumiem. Turklāt iedzērušam šodien vajadzētu būt tev. Tava kalpība Purpura karaļa galmā beidzas, turpmāk tu savas otas varēsi mērkt zeltā un uz audekla padarīt par nemirstīgu jebko. Kad tu dosies prom?"
"Rītausmā. Zirgi un mantas jau gatavi."
Ākstam kļuva žēl, ka Gleznotājs aizbrauc. Viņš bija pieradis pie Gleznotāja un gribēja, lai tas vēl paliek galmā, lai vēl turpina gleznot un Āksts vēl varētu vērot viņa darbu. Varbūt tāpēc Āksts pamanīja.
Gleznotājs redzēja, ka Āksts saraujas.
"Kas?"
Āksts aizvēra acis, tad atkal atvēra. Sajūta joprojām bija šeit.
"Laikam muļķīgi. Pēkšņi likās, ka gleznā vēl kaut kā trūkst. Ka glezna vēl nav gatava. Ka vēl kaut kā no Purpura karaļa galma trūkst."
Gleznotājs ilgi klusēja. Āksts nodomāja, ka būs viņu aizvainojis. Tad Gleznotājs teica:
"Es zinu."
Āksts nesaprata:
"Varbūt tu varētu mēģināt uzgleznot to, kā trūkst? Kāpēc tu to nedarīji?"
"Vai tad es nemēģināju? Desmitiem, simtiem reižu. Bet tas nav tas. Kā lai tev izstāsta… Nu, labāk pasaki man vai tu gribētu, lai es kaut ko vēl piezīmēju klāt? Vēl vienu vīna pudeli vai labāk kādu puvuša puķkāposta gabalu? Vai lai norauju drēbes kādam, vai lai pielīmēju vēl vienu spalvu pušķi pie frizūras?"
Āksts vēlreiz paskatījās uz gleznu un domās centās tajā veikt Gleznotāja piedāvātās izmaiņas un vēl virkni savu iecirta pliķi un skatījās kā pirksti atstāj pēdas pūdera kārtā, izdzēra tukšu pusi no vīna glāzēm uz paplātes, mainīja tērpus, saspraudes, auskarus, dauzīja un atkal mirklī nevainojami salīmēja skulptūras… Priekšmeti gleznā mijās kā gadatirgus karuseļa ritenī, bet tam nebija nozīmes. Gleznā nekas nemainījās. Pareizāk sakot, nekas nemainījās tajā gleznas sajūtā, kura bija ieaugusi Ākstā, dienu no dienas vērojot, kā Gleznotājs pa sīkam krāsas punktiņam liek kopā un pulē Purpura karaļa galma īsto spoguli.
Āksts teica:
"Nekas nemainītos."
Gleznotājs piekrītoši pamāja, un tobrīd viņa acis atkal smaržoja pēc rudens lapām.
"Tieši tā. Nekas nemainītos."
Tad viņš vēlreiz palūkojās gleznā un nošūpoja galvu:
"Var piekrāpt Karali, kurš nepamanīs, ka glezna nav pabeigta, bet nevar piekrāpt pats sevi. Es esmu izsīcis. Es esmu sauss. Šī glezna un šī dzīve šeit, Purpura karaļa galmā, mani ir izkaltējusi kā starp krāsainas bilžu grāmatas lapām iespiestu zāles kušķi. Vēl mazliet, un es sabirztu. Tāpēc es atdevu gleznu Karalim, kura neuzmanība man saglabāja galvu. Lai gan nezinu. Varbūt arī viņš pamanīja, tikai neteica."