Viena no tām atsperēm, kuras, kā Ākstam šķita, noteikti bija noslēptas Gleznotājā un kuras parasti uzvilka otu viņa iekšienē, tobrīd atsprāga vaļā, un Gleznotājs pielēca kājās, pieskrēja klāt gleznai.
"Dažbrīd man liekas, ka es zinu, kā varētu uzzīmēt to trūkstošo. Nevis ar otu, bet ar lāpu, iekrāsot ar liesmām, ļaut, lai aukstais audekls salecas, apdedzinās. Vai ar zobenu. Cirst, skatīties kā asmens pārrauj, pārtrauc. Un tajā brīdī, tieši tajā gandrīz netveramajā brīdī, kad liesmas ar savām alkainajām mēlēm jau pieskartos tik padevīgajai eļļai uz audekla vai kad zobena asmens kritiens būtu lejupceļā un neapturams, taču pirms vēl iznīcība ņemtu virsroku, glezna būtu pabeigta. Tik to mirkli."
Atspere bija iztaisnojusies, Gleznotājs apklusa, atbalss izldīda Troņa zāles tumsas plašumā.
Pirmie saulesgaismas stari iespīdēja caur vitrāžām un kā raiba gaiļa balss sāka modināt gleznu. Gleznotājam bija jādodas ceļā. Āksts vēlējās viņu pavadīt vismaz līdz pils vārtiem. Kad abi jau gāja ārā no zāles, Ākstam ienāca prātā doma:
"Bet varbūt kaut kā pietrūkst pašā Purpura karaļa galmā? Tu taču nevari uzgleznot to, kā nav. Vai vēl nav. Vai vairs nav. Varbūt katrai lietai uz pasaules ir savs īstais izskats, kuru cilvēki iepriekš nevar ne zināt, ne uzgleznot. Bet tie, kas mēģina, var tikai sajust, ka kaut kā trūkst."
Gleznotājs uzmanīgi palūkojās Ākstā, tad paraustīja plecus un tā kā izklaidīgi piebilda:
"Vai varbūt pietrūkst kāda."
11
Jaunpienācēji Purpura karaļa galmā sākumā dažkārt mulsa no pils zāļu un istabu pārpilnības. Tomēr, ja viņi izrādījās palicēji, tad mulsums ātri pārgāja. Ne jau tāpēc, ka kāds viegli iemācītos aptvert pils bezgaldaudzo telpu izkārtojumu, jo to bija tāds lērums, ka pilī nomaldīties mēdza pat šeit dzimušie. Iemesls bija gluži cits Purpura karaļa galmā itin labi varēja iztikt, nepaturot galvā tādus sīkumus kā to, kurā pils vietā tu īsti atrodies vai kādā diennakts stundā esi pamodies. Dzīve Purpura karaļa galmā bija spēle, bezgalīga spēle, kurā iesaistoties pieliek visas pūles, lai tādus šķietamus šķēršļus kā vēlmi atpazīt laiku un telpu aizslaucītu prom, lai rotaļas aizrautība noņemtu jelkuras rūpes un nastas.
Pilī bija plašas zāles, kurās pietika vietas gan neprātīgām dejām un karnevāliem, gan raibraibiem mākslas darbiem no tuvām un tālām zemēm, gan bagātīgi klātu galdu rindām, gan turnīriem un nāvessodu izpildei. Bija mazi un slēpti kambari, pilni ar nešpetniem rīkiem, kas ļāva iemiesot jelkuras no izlaidīgajām vēlmēm, kādas tik iemaldījās galminieku galvā. Bija neskaitāmas istabas, piemērotas visvisādiem baudu gūšanas veidiem, gan piepildītas ar baldahīniem un mežģīnēm, gan vieglu miglu un ūdenspīpēm, gan ar tik viltīgām krāsām un zīmējumiem, ka to īsto izkārtojumu un valdzinājumu varēja pamanīt tikai pēc tam, kad kāda no Alķīmiķa kambara dzirām noņēma acīm dažas no krāsām un citas padarīja daudzkārt spilgtākas nekā parasti. Un vēl un vēl, un vēl.
Visīpašākā vieta pilī atradās pašā tās viducī vismaz tā šķita vairumam, kas apgalvoja, ka tur bijuši. Pils bija kā aplis, kura ārmalu aizņēma visi nesaskaitāmie pils torņi, zāles un istabas, bet Dārzs atradās apļa iekšienē. Tomēr par Dārza atrašanos ir ļoti grūti kaut ko droši apgalvot. Par visām pārējām pils telpām, lai cik un kādas tās arī būtu, tomēr nebija nekādu šaubu, ka tās šeit bija. Lai gan Purpura karaļa galmā nevienu īsti neinteresēja, kurā pils daļā viņš atrodas, taču nevienam arī nebija šaubu, ka kāds ar plānu veidošanu apsēstais varētu pili pārvērst par neizteiksmīgu taisnstūru un apļu virteni, visas baudīšanas vietas saliekot vienotā, sausā plānā. Ar Dārzu bija citādi. Dārzā likumi par to, ka augša vienmēr ir virs apakšas, ka labais ir pretējā pusē kreisajam vai ka vēlāk ir pēc agrāk, nedarbojās.
Daudzi galmā tā īsti nemaz neticēja, ka Dārzs patiešām pastāv, jo tajā iekļūt spēja nejau katrs. Ikviens varēja aiziet līdz vietai, kur Dārzam vajadzēja būt, paspert vēl dažus soļus un tad attapties citā pils istabā, nevis Dārzā. Kāpēc tā gadījās, Āksts nezināja. Reiz viņš par to jautāja Galma gudrajiem, taču arī viņi nevarēja dot skaidru atbildi. Vēl vairāk pēc vārdiem, kurus Galma gudrie izvēlējās, Āksts domāja, ka viņi paši tā arī nekad Dārzā nav bijuši. Lai gan varbūt vienkārši Āksts nekad nebija bijis tajā Dārza daļā, par kuru stāstīja Galma gudrie. Ja kāds pajautātu Ākstam, viņš teiktu: lai ieietu Dārzā, jāpievērš uzmanība sīkām lietām, kurām tik viegli ir paskriet garām, lietām, kuras var pamanīt tikai tad, ja negribas skriet. Un tad, protams, Āksts jautātājam iespertu, apmestu kūleni un, skanot zvārguļiem, ņirgdams aizjoņotu prom.
Tiesa, Āksts ari bija dzirdējis, ka daudziem no galma, sperot pirmos soļus Dārzā, pēkšņi atkal gribas steigties.
Viņi ierauga kādu no tiem dīvainajiem dzīvniekiem, kas tur mīt, un uzreiz cenšas to sagūstīt. Sataustīt, kā satvertās radības satraukums saplūst kopā ar paša steigu. Laikam tas sagādā baudījumu, bet tie, kas tā dara, Dārzā ilgi palikt nevar. Spilgtiem miesas kairinājumiem, kas vienmēr ir pārpildījuši Purpura karaļa galma dzīru telpas, Dārzā vietas nebija tie Dārzā bija tikpat sveši kā Dārza iemītnieki ārpus Dārza. Steigas radītais satraukums Dārzā ātri pārgāja, ķermenis kļuva it kā nejūtīgs, un steidzīgos pārņēma nepārvarama vēlme būt prom no Dārza. No malas jau nekad nevar zināt, bet Ākstam šķita, ka daudzi pat savā augstākajā baudas trīsu brīdī neieraudzīja neko vairāk par sajūtu, ka ieeja Dārzā ir tepat netālu.
Tomēr arī tiem, kas iekļūt Dārzā nespēja, Purpura karaļa galms dāvāja ļoti daudz iespēju, kā aizpildīt laiku starp bridi, kad Karalis atgriezās no viena karagājiena, izlaupījis un pievienojis savām zemēm vēl kādu no kaimiņkaralistēm, un bridi, kad bezgalīgās dzīres Karali no garlaikoja tiktāl, ka atkal tika atrasts nākamais naidnieks un atkal tika pulcēts karaspēks.
Kā šodien, kad Karalis nolēma pārbaudīt pils pavāru mākas un kad viena ēdiena kārta sekoja otrai, atļaujot tikai tik garus pārtraukumus, lai galminieki, kas vairs nespēja sagaidīt kārtējos gardumus ar pietiekamu sajūsmu, pagūtu aiziet līdz plašās zāles malā novietotajam bluķim, paviļāties uz tā un atbrīvoties no iepriekš apēstā aiz bluķa izliktajās zeltītajās bļodās. Izlietotās bļodas sulaiņi centās aši nest prom, taču, izēšanās dzīrēm ieilgstot, Āksta deguns saoda, kā katrai nākamajai dienvidzemju garšvielu smaržai un viegli piedegušu tauku smārdam no katra nākamā cepeša arvien vairāk piejaucās klāt kas saldenskābs.
Āksts, kājas sakrustojis, sēdēja uz grīdas iepretim dzīru galdam. Ēstgribas nebija, pa visu dzīru laiku viņš bija tikai izdzēris kausu vīna, un, jo izklaides kļuva skaļākas, jo ēdieni kļuva garšvielām bagātāki, jo mazāk Ākstam gribējās tos nosmēķēt. Tā kā Āksts sēdēja uz grīdas, viņš vienlaikus paturēja acīs gan galda virsmu, gan pagaldi. Bija interesanti vērot, kā galminieku kājas zem galda dzīvo savu dzīvi, kamēr rokas lika mutēs nākamās ēdiena kārtas gabalus.
Viņa skatiens apstājās pie Sarkanā bruņinieka, kura roka no mandarīnu mērces tērces uz ceptā sivēna sāniem galda virspusē pārvietojās blakussēdētājas svārku krokās zem galda. Pirksti, ātri slīdot uz priekšu dziļāk svārku iekšpusē, ieplēsa padevīgākos no zeķu diegiem. Uz irbuļa uzdurtā plānā gaļas šķēle apstājās pusceļā uz dāmas muti, cauri vēsajai grima kārtai vaigos iešāvās sārtums. Sarkanais bruņinieks iesmējās. Ākstam šķita, ka Sarkanais bruņinieks nemaz nejūt miesu, kura pakļāvās viņa pirkstiem, ka viņam sievietes bija tikai vēl viens kaujas lauks iegūt kādu bija tāpat kā ļaut asmenim sadragāt pretinieka krūškurvi. Baudu nes uzvara, bet sievietes vaidi vai arī nogalinātā pēdējais kliedziens nav nekas vairāk kā uzvaras zīme.