Pārējie. Galma dāmu bāli rozā tērpi, mežģīnes un dekoltē, spalvu pušķi pie bruņinieku cepurēm, drupačas bārdās, smalkas dakšiņas, lieli naži, nedzīvas cepto sivēnu acis. Āksta acīs tērpu krāsas un ēdienu aprises saplūda kopā ar iedomātajām gāršām, apvienojot mielastu vienā nedalāmā taukā sivēna bāli-rozā-tumši-zilā-ar-sarkaniemtraipiem-mazliet-piedegušā smaržā. Tomēr vienlaikus cauri dziru vieglumam un krāsām arvien skaidrāk varēja apjaust pelēcīgas noguruma lāses, kuru krātais smagums neizbēgami, kā jau visās dzīrēs, lēnām ieēdās galminiekos. Cauri nākamajiem kraukšķiem un atraugām, dodoties uzbrukumā cepto sivēnu armādai, arvien pamanāmākas kļuva Karaļa žāvas un to raisītais saspringums un gaidas galminiekos, baidoties un reizē ziņkārīgi baudot domas par to, kāda Karaļa iegriba dzīs šīs žāvas prom.
Āksts pastiepās pēc vīna krūkas un ielēja sev vēl vienu pilnu kausu. Lai gan Purpura karaļa galmā viss bija tikai tas labākais, tomēr vīns Ākstam šķita pārlieku skāņš. Viņam pēkšņi iegribējās kādu no tiem dīvainajiem brūvējumiem, kurus Alķīmiķis pēc Karaļa pavēles mēdza iznest no savas celles. Visdrīzāk vienu no tiem, kas pasaulei atņēma krāsas, atstājot tikai melno un balto visdažādākajās pelēkā nokrāsās. Melnbaltās dziras vienmēr bija Āksta iemīļotākās. Krāsas ir krāšņas, tās aizrauj, bet izkliedē un pēc sevis atstāj tukšumu.
Pēc brīža kādā galda vietā sākās neliela kņada tās cēlonis bija tusnīgais galma Astrologs, kas beidza berzēt muguru ar tieši šim nolūkam pagatavoto kasīkli garā, pulētā koka kātā ar mazītiņu plaukstu un smailiem, grābeklim līdzīgiem koka pirkstiem galā. Astrologs mēģināja celties kājās, murminādams kaut ko par īpašo un vienreizējo dienu, bet blakus sēdošie Galma gudrie aiz tērpa platajām piedurknēm vilka viņu atpakaļ lejā.
Galma gudro nemiers piesaistīja Karaļa uzmanību:
"Kas ir tas, par ko nedrīkst runāt? Kāpēc jūs viņu kušināt?"
Galma gudrie, vispirms aši saskatījušies, nolaida acis un tad vienlaikus viegli palocījās uz Karaļa pusi. Redzēdami, ka Karalis joprojām gaida atbildi, viens no viņiem sāka rotaļāties ar dūci cepeša griešanai, bet otrs teica:
"Nieki, Jūsu Augstība, vistīrākās blēņas, Jūsu Augstība."
Vēl nekas nebija noticis. Karalis nekustējās. Taču Āksts sarāvās kā saņēmis pliķi. Karaļa acīs modās Zvērs, Āksts sajuta tā lunkanās kustības Karaļa galvā, redzēja, kā Karaļa skatienam cauri sāk spīdēt arī Zvēra acis. Garena sudraba paplāte, Karaļa rokas grūsta, nolidoja uz grīdas. Galms apklusa, un pat resnie suņi neuzdrošinājās pakampt cepeša gabalus, kas no nokritušās paplātes pašķīda uz visām pusēm.
"Kas ir blēņas un kas nav, to šeit nosaku es! Un tikai es. Vai jums abiem ir kādas neskaidrības par to?"
"Nē, Jūsu Augstība, nē, nekādu neskaidrību."
"Ļoti labi." Karalis pievērsās Astrologam: "Tad kam īsti zvaigznes ir labvēlīgas šodien?"
Astrologs ātri, bet mazliet grīļīgi pieslējās kājās. Viņa skatiens bija zaudējis krietnu daļu no dzēruma bramanības, kuras vietu acīmredzami ieņēma bailes. Mazliet stostīdamies un ik pa brīdim pastumdīdams augšup degunā iekniebto aceņu astoņnieku, Astrologs sāka runāt:
"Tāda diena kā šodien… Tas ir, tāda nakts, jo ir jāredz zvaigznes, zvaigznes ir svarīgas, tās ir sakārtojušās virknē, tā mēdz būt reti, jā, Orions un Apus ir vienā līnijā… Dažiem šādā naktī veiktiem ritiem ir īpašs spēks, hehe, kā jau es teicu… Un ja mēs runājam par dēmonu izsaukšanu…"
Karalis neslēpa smīnu:
"Un ko tad mēs varētu izsaukt? Kādu ragainu ērmu ar blējošu balsi? Tas nebūtu slikti, varētu izcept un ar to beigt mūsu šodienas mielastu. Kurš vēlas ceptu dēmonu ar ķiplokiem un ķiršiem, ah?"
Galms piekrītoši noelsās, taču Astrologs neatlaidās:
"Nē, Jūsu Augstība, tas ir, ja es drīkstu teikt, nē. Dēmoni nav gluži tādi, viņus nevar tā noķert un, hmm, izcept. Taču viņi ir, ka es jums saku, viņi ir! Ja jūs man neticat, varam pamēģināt izsaukšanas ritu kaut tūlīt pat, jā, kaut tūlīt pat!"
Karalim Astrologa iecere iepatikās:
"Bet kāpēc gan ne? Un ko tad mēs varētu izsaukt, o varenais burvi?"
Astrologs izslējās:
"Šonakt mēs varam izsaukt, piemēram, Uguns raganu."
Galma gudrie, kas tikmēr nemanot bija noslīdējuši atpakaļ savos krēslos, no jauna satrūkās. Viens no viņiem pielēca kājās:
"Jūsu Augstība, ir lietas… Tas ir… ērrr… Es gribēju teikt, kāpēc atstāt šo mājīgo mielastu? Galvenais pavārs man pats solīja, ka…"
"Man šķiet, ka es jau vienreiz ieteicu neiejaukties Astrologa stāstā, vai ne? No kā tad jūs baidāties, mācītie vīri, no daudzgalvainām jaunavām, kas varētu mēģināt laupīt jūsu jau gadsimtiem zudušo nevainību?"
Galma gudrais mazliet samiedza acis un, paraustījis auss ļipiņu, novīpsnāja:
"Par savas nevainības vēlreizēju laupīšanu es ne tikai neiebilstu, bet būtu pirmais, kas piedāvātu upurēt mūsu apaļo draugu zvaigžņotajā tērpā, lai tik rits izdotos. Un Karalim ir pilnīga taisnība viss māņi, māņi un nekas vairāk. Es tikai uztraucos kāpēc velti tērēt laiku tādām muļķībām?"
Astrologs centās iejaukties:
"Bet es varu jums parādīt kartes, varu novilkt līnijas… Jūs paši savām acīm redzēsiet…"
Karalis ar asu mājienu pavēlēja Astrologam klusēt un, arī mazliet samiedzis acis, jautāja Galma gudrajiem:
"Vai tiešām tas ir viss, kas nomāc manu mācīto vīru prātus?"
Galma gudrie saskatījās, un otrs Gudrais, kas arī tikmēr bija piecēlies kājās, teica:
"Grāmatas brīdina. Grāmatas saka: ja kāds mēģina izsaukt Uguns raganu, pēc tam vairs nekas nebūs tā kā līdz šim. Tas radījums ir bīstams, viņa padara cilvēkus vājus, ievainojamus."
Astrologs iebilda:
"Bet es esmu lasījis, ka Uguns ragana tikai atgādina cilvēkiem, kas viņi ir. Vai tur kāds ļaunums?"
Karalis piekrita Astrologam:
"Tiešām, kāpēc mums baidīties? Turklāt vai jūs paši neteicāt, ka tas viss ir tukši māņi un vīna straumēs noslīkušā Astrologa iedomas?"
Astrologs noraustījās, bet neko neteica. Karalis pielēca kājās, pavēloši sasita plaukstas un pamāja Astrologam:
"Hei, kas mums jādara, lai Uguns ragana būtu šeit? Stāsti ātrāk!"
"Hmm… Vispirms svarīgākais ir zvaigžņu stāvoklis, svarīgi ir nepalaist garām vispiemērotāko bridi. Man noteikti vajadzēs manus rīkus… Tad vēl… Protams, vajag lietas, kas ir svarīgas vienmēr, kad izsauc dēmonus. Vajag lietas, kas būtu īsto lietu vietā. Tas ir, šajā gadījumā… Vajag to, kas izskatītos pēc tā, ko mēs gribam izsaukt, un to, kas izskatītos pēc tā, uz kurieni mēs dēmonu gribam izsaukt. Tas ir, vajadzēs lietas, kas būtu pašas Uguns raganas vietā, un lietas, kas būtu mūsu visu vietā."
Šajā brīdī Astrologs mazliet samulsa un, it kā meklēdams palīdzību, paskatījās uz Galma gudrajiem, kas visos ritos tomēr tika uzskatīti par visgudrākajiem, taču tie izvairījās no viņa skatiena. Vēl brīdi padomājis, Astrologs piedāvāja:
"Varbūt mēs varētu izmantot gleznu Troņa zālē?"
Purpura karaļa galms stāvēja ap gleznu, un neveiklais klusums, kas kļuva arvien pamanāmāks, Ākstam mazliet atgādināja Gleznotāja pēdējo dienu šeit. Vienīgais, kurš kustējās, bija Astrologs, te pabīdot kompasu, te nedaudz pārkārtojot daudzos dažādu izmēru spoguļus uz galda, kas bija novietots pie gleznas, te viegli pasmaržojot Alķīmiķa atnesto bunduli un noskurinoties.