"Tā… Nu laikam viss… īstais brīdis tūlīt būs klāt, mēs varētu sākt… Atveriet logus, nodzēsiet sveces un lāpas!"
Ugunīm nodziestot un vitrāžām beidzot stāvēt ceļā bālajai mēness un zvaigžņu gaismai, viss galms kļuva līdzīgs ēnām, bet figūras gleznā par ēnu ēnām. Astrologs vispirms palūkojās uz Karali, kurš nevērīgi pamāja ar galvu, pēc tam uz Galma gudrajiem, kas ar atvērtām grāmatām rokās stāvēja katrs savā galda pusē. Tie vēl pēdējo reizi saskatījās, vēl pēdējo reizi nolūkojās uz Karali un uz neuzkrītošo vietu zāles stūri, kur, atbalstījies uz garā cirvja kāta, snauduļoja Bende, un sāka runāt buramvārdus. Astrologs rūpīgi izbēra pelēku pulveri no Alķīmiķa sagatavotā bunduļa uz vislielākā spoguļa, kas gulēja galda vidū, un atkāpās pie pārējiem galminiekiem. Galma gudrie turpināja lasīt, balsīm lēnām kļūstot skaļākām un dobjākām. Lai gan ik pēc brīža Gudrie vienlaikus pāršķīra grāmatas lapas un lai gan skaņas atšķīrās,
Ākstam arvien vairāk šķita, ka viņi runā pa apli, visu laiku vienu un to pašu. Vēl vairāk skaņas, ko tie izrunāja, nebija vārdi, taču, klausoties ilgāk, tās kļuva arvien līdzīgākas vārdiem, neviļus liekot ieklausīties rūpīgāk, ievelkot klausītāju kā grimstošā smiltī.
Uz īsu brīdi mēnesi un zvaigznes aizsedza mākonis, un Troņa zāle ieslīga pilnīgā tumsā. Kad mākonis pazuda un bālā gaisma atgriezās, uz galda novietotie spoguļi iemirdzējās īsā, spožā mirklī, apžilbinot un liekot aizvērt acis. Kad Āksts atkal tās atvēra, izbērtais pulveris jau bija sācis kustēties vienā ritmā ar Galma gudro balsīm, sākumā lēnām riņķojot pa spoguļa virsmu un pēc tam graudu pa graudam ceļoties augšup. Katrs grauds, kas atrāvās no spoguļa virsmas un turpināja riņķot virs galda, mainīja krāsu no pelēcīgas uz sudraboti spilgtu. Drīz virs galda kustējās sīku, starojošu punktu virpulis, ceļoties augstāk, izgaismojot gleznā redzamo Karaļa galminieku figūras un iekrāsojot tās citādos, no dienas vai lāpu gaismas atšķirīgos toņos. Tajā brīdī Ākstam likās, ka gleznas virsmai kā ūdenim pāri pārskrien vilnis, un Āksta šeit vairs nebija viņš bija tur, gleznā, skatoties caur sava dubultnieka acīm uz pārējo Karaļa galmu gleznā.
Ērmīgā sajūta ilga tikai acumirldi. Āksts bija atpakaļ galmā un redzēja, kā grāmatas izslīd no Gudro rokām, taču buramvārdu plūsma neapstājās. Abu Galma gudro miesas drebēja, un neredzošām acīm viņi vērās sudrabainajā virpulī, runājot arvien ātrāk un skaļāk, bezmaz kliedzot. Kopā ar vārdiem ari gaismas punkti turpināja celties augšup, līdz virpulis atsitās pret Troņa zāles griestiem un sašķīda, košajiem punktiem kā sniegpārslām krītot pāri galminieku galvām un visbeidzot izčūkstot tumsā.
Pirmais atdzīvojās Karalis:
"Hā, lieliski! Taču kur tad ir tavs solītais dēmons, Astrolog?"
Astrologs un pārējais galms sāka lūkoties visapkārt. Atgriezās lāpas un sveces, izgaismojot ik kaktu Troņa zālē, taču neko neatrodot. Vienīgais, kurš nepiedalījās meklēšanā, bet joprojām lūkojās uz gleznu, bija Āksts. Un Āksts redzēja vai vismaz viņam šķita, ka redz, kā starp kolonnām gleznas fonā izslīd apmetnī ietinusies sieviete, kuras seju pa daļai aizsedz kapuce, pa daļai
nesukātu, ugunssarkanu matu jūklis.
* *»
Tāpat kā gandrīz viss Dārzā, lietus šeit nebija piesaistīts jumtiem, mākoņiem vai sutoņai ārpus tā. Lielākā daļa no Dārza dzīvniekiem un putniem slēpās no lietus, tomēr ne visi. Tepat blakus vairāki kentauri plūca no koka lielus, violetus, ļumīgus augļus, kuri sašķīda, tiklīdz kentauru nevainojami baltie zobi tajos iekodās. Augļu mīkstums un sula bagātīgi plūda pār zodiem un krūtīm, sulas biezajai, violetajai krāsai sajaucoties ar lietus lāsēm un izbalējot. Kentauru sejas, krūtis un rokas vedināja uz maldīgu līdzību ar cilvēkiem, bet tie bija mežonīgi un domu neapgrūtināti radījumi, vienmēr tramīgi, vienmēr gatavi kustībai. Es vieglītēm piesitu pie pleca vienam jaunai mātītei ar spēcīgām gūžām un stingrām, mazām krūtīm. Kentaura āda bija gluda un maiga kā zīdainim. Pieskāriens bija mirklīgs, tikai ar pašiem pirkstu galiem, tomēr viss kentaura ķermenis nodrebēja, viņa un līdz ar viņu arī pārējie nometa violetos augļus un aizbēga.
Dažas no lietus lāsēm nenokrita zemē, bet palika, peldot gaisā man blakus. Tās sākumā kustējās nekārtīgi, katra par sevi un uz visām pusēm, taču pēc brīža lāses izveidoja caurspīdīgu ūdens seju piere ar grumbām, plats deguns, acu apveids, vaigi, lūpas. Lāsēm kustoties, seja mainījās, grumbas pazuda, deguns kļuva plānāks, tad atkal platāks. Lūpas pasmaidīja, es izstiepu roku un tās noglāstīju, bet mana roka izrādījās pārāk smaga un neveikla. Seja pārvērtās par tādām pašām pilēm kā viss pārējais lietus un mirklī nolija zemē. Man bija žēl, ka seja pazuda, ka es nevarēju tai pieskarties. Tomēr bija arī labi, jo kaut kas no šī nejaušā smaida palika pāri, lietum kļūstot mīkstākam un siltākam.
Dzeltenais tērps izmirka, manu zvārguļu spalgās mēles sapinās, un, ejot cauri blīvajai lietus sienai, tie skanēja citādi, kopā ar skaņām uz visām pusēm izmētājot ari sīkas ūdens piles. Izmirkušais tērps kā pielipušas važas traucēja soļus, bet es nesūkstījos,jo, lietum iesūcoties drānā, dzeltenā krāsa vairs nebija tik griezīgi spilgta tas man patika.
Zem kājām pusapplūdusi, no sīkiem oļiem izlikta taka turpinājās tālāk Dārzā. Dziļākajās peļķēs peldēja mazas zivis, kas te iezaigojās kā dārgakmeņi, te pazaudēja visas krāsas un kļuva neredzamas. Gar takas malām līda un nokarājās, griezās un pinās augi, dažādu formu un dažādi zaļi. Starp tiem šur un tur bija ērti iekārtojušās tukšas lapenes un apzaļojušā bronzā apstādinātas radības putni, kailas sievietes, fauni ar spēcīgiem failiem, brieži, lāči, nāras, ķēmi. Visvairāk bija Karaļa iemīļoto lauvu, kuras šeit, Dārzā, šķita nogurušas, daudzviet aizaugušas ar brūnganu sūnu un ietinušās garu, staipīgu vīteņu mežģīnēs. Lietus lāses plūda pāri to augstajām pierēm, lauvas gribēja atcerēties, kā sākās asaras, bet nespēja, jo bija pārāk vecas un sastingušas. Tāpēc tās vecišķi priecājās par lietu, tāpat kā cilvēki priecājas par smaržām vai melodijām, kuras nodzeltējušām atmiņām uz mirkli atdod krāsas visā to košumā.
Taka apstājās pie platām marmora kāpnēm, kas veda tālu lejup. Lai gan es zināju, ka attālumiem Dārzā nevar uzticēties, kāpnes, īpaši tagad lietū, likās teju bezgalīgas. Pašā apakšā to pakāpieni turpinājās ūdenī, daudzus no tiem vēl varēja redzēt kā bālzaļas aprises zem caurspīdīgās ūdens virsmas. Dažkārt, stāvot augsta torņa galā un skatoties uz leju, rodas bīstams vieglums, zeme tur tālu lejā pievelk, gribas nolēkt. Līdzīgi es jutos, stāvot kāpņu augšā. Lai gan Dārzā ikviena sajūta bija mazliet citāda nekā ārpusē, lēktvēlmes vietā kāpnes vienkārši kārdināja iet lejup, iet līdz pašam galam, iekšā ūdenī, sajust ūdens aukstumu, redzēt, kā ūdens virsma aizveras un paliek tālu virs galvas, kā katrs nākamais pakāpiens ved dziļāk un dziļāk, līdz atgriešanās vairs nav iespējama.
Lietus pieņēmās spēkā. Es sēdēju uz kāpņu augšējā pakāpiena, un man šķita, ka Dārza lietus visapkārt ir piepildīts ar tēliem caurspīdīgiem, neaizskaramiem, gandriz nesaskatāmiem, taču tāpēc ne mazāk īstiem. Katrs no šiem tēliem bija līdzīgs kādam cilvēkam, ko es pazinu, daudzi pat bija kā otrs es. Visi viņi bija šeit, daži staigāja lēnām un cienīgi, citi skrēja, lēkāja pa pakāpieniem vai spraucās caur krūmiem. Tomēr lietus mūs šķīra, viņu sarunās nebija vārdu man, es zināju, ka mana roka izslīdēs tiem cauri, ja es mēģināšu pieskarties. Es viņiem, tāpat kā viņi man, nebiju nekas vairāk kā māns, kaut kas starp sabiezējušu gaisu un tukšumu.