Cauri bezgaršīgajām lāsēm iespraucās viegla ugunskura dūmu smarža un sausu žagaru sprakstoņa, Dārzā tepat blakus bija vēl kāds no galma. Lielākoties gan uz Dārzu galminieki gāja vienatnē. It kā jau Dārzā sastaptās lietas bija vienas un tās pašas, bet, kad mēģināja par šīm lietām runāt, tās izplūda, un izrādījās, ka katrs ir redzējis kaut ko citu. Un tad likās, ka citi ir iztraucējuši, izbojājuši, ikviens jutās neveikli. Tomēr dažkārt gadījās arī otrādi. Ja bija vēl kāds, kurš Dārzā redzēja un juta līdzīgi, tad Dārzs mēdza vienu cilvēku atvest pie otra.
Es piecēlos un pašķīru zarus takas labajā malā. Zem četru kolonnu balstīta palielas lapenes jumta no lietus slēpās Mēnesgaismas bruņinieks. Viņš beidza skūt matus, rūpīgi noslaucīja un salocīja skuvekli, tad bridi paturēja galvu ārpus lapenes, ļaujot lietum noskalot gludo pakausi un kaklu. Mani ieraudzījis, Mēnesgaismas bruņinieks pamāja un pasmaidīja. Izteiksmīgās, miklās uzacis un pa galvu slīdošās ūdens lāses padarīja viņa acis lielākas un pavisam melnas; kopā ar neuzbāzīgo smaidu viņš bija līdzīgs gudram un mazliet bēdīgam bērnam.
Lapenes vidū uz akmens grīdas kūrās uguns. Mēnesgaismas bruņinieks, neveikli saliecis savu garo augumu, pastiepa bālās rokas pretī liesmām. Es izliku salijušo tērpu žāvēties un arī apsēdos, ļaujot siltuma plaukstām glāstīt manu kailumu un mazliet sūrajai smaržai iekļūt nāsīs. Garaiņi no manām drēbēm cēlās smagnējos līkločos, gluži kā tos kāds spiestu atpakaļ, tomēr lēnām tērpa dzeltenā krāsa atkal kļuva pamanāmāka.
Atraisīju auklu ēzeļādas maisa galā, izņēmu rūpīgi ietīto mandolīnu un padevu to Mēnesgaismas bruņiniekam:
"Uzspēlēsi?"
Viņš vienmēr spēlēja citādi nekā es. Nevis citas dziesmas, bet pavisam citādi. Es mācēju daudz dziesmu, es varēju nospēlēt jebkuru gan jautri, gan skumji, gan neganti, mandolīna bija daļa no manis. Taču vienlaikus man bija tik grūti pašam izdomāt ko jaunu, tas dažreiz sanāca vienīgi tad, ja Karaļa dzīrēs vajadzēja par kādu pasmieties. Bet Mēnesgaismas bruņinieks nekad nespēlēja dziesmas, kuras es pazinu, vēl vairāk viņš tikpat kā nekad nespēlēja kaut ko iepriekš zināmu. Tajās retajās reizēs, kad es satiku Mēnesgaismas bruņinieku Dārzā un kad viņš paņēma rokās mandolīnu, tā bija kā nejauša rotaļa, it kā skaņas nemaz negribētu sekot cita citai tik trāpīgi, tik saskanīgi.
"Ko tu gribētu dzirdēt?"
Paraustīju plecus. Viņš iekārtojās ērtāk un pieskārās stīgām. Es ļāvos skaņām, līdz pienāca brīdis, kad es apklusu tiktāl, ka mandolīna varēja izplesties un aizpildīt visu apkārt, līdz pat visuzmācīgākās domas pazuda no manas galvas un visas Dārza redzamās, smaržojošās, sataustāmās lietas sakļāvās kopā un pārvērtās par šīm skaņām. Man šķiet, ka Mēnesgaismas bruņiniekam gandrīz vienmēr ar mandolīnu izdevās panākt to, kas man neizdevās nekad, -pēc tam, kad mandolīna apklusa, palika sajūta, ka kaut kas ir mainījies ka, ja Mēnesgaismas bruņinieks nebūtu spēlējis, nebūtu noticis kaut kas svarīgs.
III
Viena no Āksta iemīļotajām istabām atradās pils garākā torņa pašā galā. Istabas trīs sienas veidoja ietilpīgi, sienā iebūvēti plaukti, no grīdas līdz griestiem pārblīvēti ar mūzikas lādēm, spēļu kastēm, metamajiem kauliņiem, kārtīm un visdažādākajām rotaļlietām visādās krāsās, mīkstām un pūkainām, uzvelkamām un viltīgām, skaļām un smieklīgām. Istaba bija plaša, ar augstiem griestiem, mantu bija milzums. Dažkārt, atkrītot kādā no padevīgajiem, ar samtu pārklātajiem krēsliem vai dīvāniem, kas nekārtīgi bija izlikti visapkārt, šķita, ka tūlīt rotaļlietas visas reizē izlēks no savām vietām un kā tarkšķoša, krāsaina lavīna pārplūdinās istabu. Lielākā daļa no lietām bija nelielas un smalkas, ari sveces un svečturi šeit bija mazītiņi un tik daudz, ka radīja galminiekos iespaidu viņi ir milži neparastā krāsainu punduru karaļvalstī. Vienīgi garenais cilvēka auguma pulkstenis kā melns, spocīgs un apkārtējā krāsainībā neiederīgs obelisks dirnēja vienā no istabas stūriem un ar saviem dobjajiem tikšķiem nedaudz jauca mīlīgi bērnišķīgo noskaņu.
Ceturtā siena visā tās garumā un augstumā bija no vislabākā un dzidrākā stikla, plāna un caurspīdīgi nemanāma, bet pietiekami izturīga, lai spētu pārdzīvot apreibušo galminieku roku smagumu un neveiklību. Neko daudz gan caur to redzēt nevarēja, tik bezmalas jūru vien, bet nakts tumsa noslēpa arī to.
Istabai piemita dīvaina spēja padarīt lēnākas un iemidzināt pat tādas šķietami neapstādināmas lietas kā Purpura karaļa galma dziru virpulis. Kad uzdzīves spēks sāka pieklust, rotaļlietu istaba kā sirēna pievilka pēdējos izturīgos, un visai bieži dzīres beidzās vai vismaz uz laiku pārtrūka tieši šeit. Tāpēc, kad Āksts ienāca istabā, viņš nebija pārsteigts, redzēdams starp rotaļlietām krustu šķērsu sakritušus galminiekus dažus pusapģērbtus, dažus pusizģērbtus. Iedams uz savu ierasto vietu pie stikla sienas, Āksts atņēma līdz malām pilnu vīna glāzi kādam, kas bija aizmidzis, to joprojām spēdams neizlietu noturēt pirkstos, un pārkāpa pāri Astrologam, kurš, apķēris milzīgu, mīkstu spilvenu-jūraszvaigzni, šņākuļoja ar lempīgu smaidu sejā.
Kad Āksts nosēdās pie stikla sienas, viņš pamanīja, ka ari Karalis ir iemidzis, lai gan viņa acis bija vaļā un lūkojās tumsā aiz loga. Karalis gulēja atvērtām acīm kopš dienas, kad viņš nogalināja Zvēru, un daudzus galmā tas biedēja, jo īpaši tādēļ, ka Karalim patika izspēlēt joku, tikai izliekoties par aizmigušu. Taču Āksts pēc tik daudziem gadiem galmā jau sen bija iemācījies noteikt, kad Karalis bija nomodā un kad ne. Šobrīd Karaļa mierīgā elpa, atslābušie pleci un mazliet atkārusies apakšlūpa skaidri liecināja par netēlotu miegu.
Āksts vēroja Karali un atcerējās, kā viņi sastapās pirmo reizi. Dažkārt šīs un citas atmiņas Ākstu biedēja, bet biežāk, tāpat kā šonakt, baiļu nebija. Būtu grūti paskaidrot, kamdēļ tā. Laikam jau pagātnei vienmēr piemīt savs vilinājums tā tik nemanāmi un smalki pārveido dzīvi par sīkumiem, kas ir iespiedušies prātā un kas pēc tam šķiet kā viss, kas tobrīd bija. Turklāt pagātnē arī nav īsti iemesla baidīties. Ne no sāpēm, ne no vientulības, ne ilgām. Pagātnē tas viss ir kaut kas cits. Sāpes vairs nav sāpes, bet gan krāsaini brīži, kas ir iespiedušies prātā asāk par citiem, vientulība šķiet kā netraucētas pārdomas. Savukārt sen izdzīvotām ilgām vairs nav aso, skabargaino malu tās ir pārvērtušās par vairs nesasniedzamu naivumu.
Āksts piedzima vienā no daudzajiem mazajiem ciematiem Purpura karaļa valstības pašos ziemeļos, vietās, kurās cilvēku iedomība par savu varenību vēl nebija tik liela kā šeit, galmā, un kurās jau gandrīz aiz pašiem māju sliekšņiem sākās meži bez gala un robežas. No agrās bērnības gadiem ciematā, no laika, kad Āksts vēl nebija Āksts, viņš atcerējās maz tikai dažas dīvainas, neko nenozīmējošas lietas. Smarža, kas radās, sajaucoties svaigi nopļautai zālei un mielastam nokautas cūkas kūpošām asinīm. Apglumējušas akmeņu muguras, izslējušās virs upes straumes, ko Āksts tolaik varēja vērot pusi dienas, nez kāpēc domājot, ka akmeņi tūlīt kādā mirklī nogrims, un negribot palaist šo mirkli garām. Brāļu netīrie pirksti uz sveķainas koka ripas, spēlējot kādu spēli, kurā bija daudz jāskrien un kurā Āksts nekad nepiedalījās. Debesis, plašas, bez mākoņiem un bez vēja. Zvēra zīmes, iegrebtas māju sienu baļķos.