No Zvēra baidījās, un Zvēru pielūdza. Zvēru neviens savām acīm redzējis nebija, bet ikviens zināja: ja iemaldās mežā par tālu, tad biezoknī var uziet slēptas noras, kurās aug tikai viens pats koks, un tā ziedu smarža esot rūgtumrūgta. Šī koka stumbru klāj rētas no milzīgiem nagiem, un no šiem kokiem labāk turēties pa gabalu. Stāstīja, ka, zīmes aplūkojot tuvāk, var manīt, kā tās izkārtojas acij ļoti tīkamā rakstā. Taču zīmes esot viltīgas, un tas, kurš skata šīs zīmes, vairs nespēj no tām atraut acis kā noburts. Tad kādā brīdī Zvērs atgriežas pie koka, un Zvēra nagi koka mizas vietā saplosa cilvēka miesu. Tomēr laiku pa laikam nākot pasaulē ļaudis, par kuriem ciemata burvis teica, ka viņu gari arī pēc dzimšanas paliekot miruši un tie agri vai vēlu atrodot kokus ar rūgto ziedu smaržu.
Tad… Bērzi un vītoli, starp tiem krūmi un vīteņi, saauguši arvien ciešāk kopā, pusdienlaika tveice. Pēkšņs tvans, tik rūgts un spēcīgs kā vilnis, kas liek jau atvērtām acīm atvērties vēlreiz. Katrs solis tuvāk kokam kā solis lejup, dziļāk smaržas jūrā. Skrāpējumi koka mizā jau bija sākuši kustēties, nagu atstātajām zīmēm kļūstot par tēliem, tie kustējās kā mākoņi, ja tajos ieskatījās uzmanīgāk. Jauns tēls nomainīja iepriekšējo, tad atkal jauns un atkal jauns. Cauri smaržas neredzamajiem taustekļiem Āksta galvā pieauga vēlme skriet prom, jo tēli koka mizā arvien biežāk nodarīja sāpes cits citam, sita, knieba, kliedza. Āksts negribēja to redzēt, bet tēli kļuva arvien skaidrāki un mainījās arvien ātrāk, vairs nebija nekādu cerību atraut skatienu. Līdz koka miza atkal bija koka miza, un Ākstam blakus slienaini elsoja Zvērs plankumains vilnas, ilkņu un nagu paugurs ar dzeltenzaļām čūskas acīm, kuras Āksta atmiņās palika skaidrāk par visu pārējo.
Zvērs pacēla ķetnu. Tomēr sitiens nesekoja. Švīksts, bulta, šalts ar sīkām tumša purpura lāsēm uz Āksta sejas no brūces Zvēra sānos, un Āksts pirmo reizi ieraudzīja Karali, kurš aizmeta prom loku un izvilka zobenu. Zvērs iegaudojās spalgā, augstā tonī, kas noslīdēja līdz dusmu rēcienam.
Zvērs un Karalis cīnījās ilgi. Vēlāk katra barda, kurš ieradās Purpura karaļa galmā, goda lieta bija sacerēt balādi par šo cīniņu. Visi viņi apdziedāja jaunā Karaļa spēku un zobena asumu, drosmi izaicināt briesmoni un likteni, kurš lēma viņam nokaut nenokaujamo. Bet Āksts bija tur, redzēja patiesību, par ko neviens nekad nedziedāja, ko neviens nezināja vai negribēja zināt. Patiesību, ka Zvērs nebija uzveicams. Karaļa spēks un zobencīņas prasme bija apskaužami te Zvēra plecā, te sānos, te purnā atvērās brūces, un Zvērs kauca. Tomēr ikreiz brīdi pēc tam brūces atkal aizvērās un izzuda, neatstājot pat rētas. Karalis sāka pagurt, un, jo retāk zobens sasniedza mērķi, jo biežāk Zvēra nagi un zobi ievainoja Karaļa gludo ādu, līdz Zvērs notrieca Karali, zobens aizlidoja sānis un atlika vairs tikai pēdējais milzu ķetnas vēziens.
Taču Zvērs apstājās un apklusa, tā čūskas acis, kuras tomēr bija arī tik sāpīgi līdzīgas cilvēka acīm, vērās Karalī. Karalis pagriezās, sprīdi pēc sprīža rāpās pēc zobena, sasniedza to, asmens pazuda Zvēra krūtīs, un laiks Āksta atmiņās apstājās. Pagāja droši vien gadi, kuros ne Karalis, ne Zvērs, ne arī kāds cits uz pasaules nekustējās un neelpoja, līdz, Zvēram saļimstot, Karalis atlaida zobena spalu.
Tad Karalis pirmo reizi palūkojās uz Ākstu, un Āksts uzzināja noslēpumu, kas kā neredzama un nepārgriežama nabassaite viņus abus savienoja uz visu turpmāko mūžu. Jo tās bija Zvēra dzeltenzaļās čūskas acis, kas toreiz skatījās uz viņu no Karaļa sejas. Tikai īsu bridi. Karaļa seja sāpīgi noraustījās, Karalis ieelpoja, Zvērs no viņa acīm pazuda, un Karalis paņēma Ākstu līdzi uz savu galmu, liekot apmācīt visās mākās, kuras piederējās viņa amatam.
Viņi ar Karali nekad netika runājuši par to dienu. Bieži Āksts domāja, ka Karalis par Zvēru ir aizmirsis. Vēl vairāk, gadījās, ka Zvērs Karaļa galvā gulēja tik ilgi, ka pats Āksts sāka šaubīties par savām atmiņām. Taču vienmēr pienāca laiks, kad Zvērs par sevi atgādināja, un Āksts zināja, ka Zvēra ķetna, kas reiz bija pacēlusies virs viņa galvas, joprojām ir tepat tuvumā.
Tomēr arī reizēs, kad Zvērs modās un bija jau blakus, Āksts atšķirībā no pārējiem galmā juta ne tikai baiļu stingumu, bet arī to, cik grūti Karalim ir Zvēru savaldīt. Tas bija tā, it kā viņi abi cīnītos pret Zvēru, kaut pats
Karalis šo cīņu laikam nemaz nemanīja. Pat brīžos, kad Zvērs jau bija teju klāt, kad Zvēra nagi iegrima Karaļa acu iekšpusē, pieplūdinot tās ar asinīm, tikai Ākstam un nevienam citam galmā vēl bija cerība Zvēru iemidzināt. Āksts centās palīdzēt Karalim, cik tas bija viņa spēkos, un ar tādiem ieročiem, kādi nu viņam bija. Un varbūt tieši tāpēc Āksts bija tas, kurā Karalis ieklausījās daudz biežāk, nekā galmā bija pieņemts domāt.
Āksts aizsnaudās, tad atkal uzmodās. Viņš noteikti nebija gulējis ilgi, jo istaba joprojām bija klusa un miegaina. Tiesa, tagad nomodā bija vēl kāds Karalis, kurš ar acij tīkamu nevērību turēja vīna glāzi starp vidējo pirkstu un zeltnesi un vēroja lielo, melno pulksteni. Rītiem pēc dzīru nakts vienmēr piemīt mānīga viegluma sajūta, īpaši Purpura karaļa galmā, kur rīts vairāk par paģirām solīja jaunu reibumu. Karalis vēlējās parunāt ar Ākstu. Viņš atrāva skatienu no pulksteņa, novaikstījās, izdzēra vīna glāzi divos dziļos malkos un aizsvieda tukšo trauku prom.
"Kur paliek mirkļi, ko mēs dzīvojam? Kur?"
Nesagaidījis atbildi, Karalis turpināja:
"Galmā taču gandrīz neviens to nepamana… Kā tu domā, kāpēc tā? Viņi baidās! Jo, ja pamana, kā pazūd kaut vai viens mirklis, turpat blakus stāv doma, ka pazūd visi mirkļi. Pilnīgi visi! Ik ieelpa, ik malks, it visa vai nu vairs nav, vai ari vairs nebūs. Pāri nepaliek nekas vairāk par muļķīgu un duļķainu nospiedumu atmiņā. Pie velna, es taču arī baidos, jā, jā!" Karalis sekli iesmējās. "Es pat baidos atzīties sev, ka baidos. Tā vietā es bēgu, un viss galms bēg kopā ar mani vēl vienā neprātā, vēl vienā dēkā, vēl vienā karagājienā."
Karalis palūkojās uz Ākstu:
"Bet varbūt var citādi? Tu, tu taču esi citāds nekā viņi visi, tu saproti, ko es tagad saku. Es esmu tevi vērojis, tu kūleņo visvairāk no visa galma, bet aiz visiem tiem kūleņiem tu taču neskrien, tu nebēdz?"
Āksts uzlēca uz malas vienam no daudzajiem dīvāniem un šūpoja kāju, cenzdamies ar savu kurpju zvārguļiem noslāpēt pulksteņa skrējiena tikšķus. Vai viņš nebēga? Diez vai.
"Ikviens bēg, citādi nevar, manu Karali. Arī es bēgu, tikai laikam uz citu pusi."
Aiz loga saullēkta joprojām nebija, un Āksts pēkšņi sajuta, ka Karalī ir pamodies Zvērs, daudz ātrāk un negaidītāk nekā parasti.
"Vai tu kādreiz esi nogalinājis cilvēku?"
Stingums, kas vienmēr pārņēma Zvēra tuvumā, iebira Āksta asinīs kā ledus druskas. Viņš stīvi papurināja galvu, un zvārguļi iezvanījās daudz skaļāk, nekā Āksts gribēja.
"Žēl. Bet varbūt labi. Jo tas jau nepalīdz."
Karalis neskatījās uz Ākstu, bet gan ārā pa logu:
"Man visu laiku ir tāda sajūta, ka starp cilvēkiem ir siena no stikla gluži kā šī, plāna, gandrīz neredzama. Bet tā ir, visu laiku ir, katrreiz, kad es cenšos pieskarties kādam, pirksti arī caur otra miesu sajūt šo sienu. Tad tik ļoti gribas iespiesties dziļāk, vēl dziļāk, jo liekas, ka sienu var pārraut, ka var iekļūt otrā iekšā.
Brīdī, kad tu nogalini kādu, tā sajūta ir tik tuvu,ka liekas tūlīt, tūlīt otrs cilvēks būs šeit. Nevis tad, kad ir kaujas trakums, kad viņam vēl ir zobens, kad vēl ir cīņa, kad viņš vēl pretojas, bet tieši tad, kad cīņa ir galā, kad tu redzi viņa acis un zini, ka viņa acis redz nāvi. Tad viņš vairs nevar izlikties, vairs nevar nekur aizbēgt, viņam vairs nav melu, aiz kā aizslēpties. Tad viņš ir tik tuvu, un tā gribas sadalīt ar viņu šo mirkli, būt ar viņu kopā, tikt aiz tās nolādētās, neredzamās sienas."