"Bet pēc tam…" Karalis trieca plaukstu pret stiklu, Ākstam likās, ka stikls saplīsīs, tomēr nesaplīsa. "Bet pēc tam acis apdziest, cilvēka vairs nav un siena joprojām ir tur. Vēl vairāk, siena izaug, kļūst vēl biezāka, vēl augstāka. Viss, kas tad paliek pāri, ir kā slāpes nakts vidū, slāpes mēģināt vēlreiz."
Karalis pievērsās Ākstam:
"Kāpēc tā? Varbūt tāpēc, ka karagājienos nogalina svešiniekus?"
Karalis noglāstīja Ākstu, viņa pirksti pārslīdēja pār Āksta vaigu lēnām, no deniņiem līdz zodam. Karalis atrāva roku un ar pirkstu galiem piesita pie viena no Āksta cepures zvārguļiem. Āksts juta, ka Karaļa roka mazliet dreb, un tieši tikpat klusi trīsoša bija arī zvārguļu skaņa. Karalis teica:
"Dažkārt es vēlos nogalināt tevi."
Karaļa plauksta apskāva Āksta kaklu. Tvēriens bija maigs, gandrīz nejūtams, tomēr Ākstam sareiba galva, viņš aizvēra acis, un pasaule visapkārt sāka grimt slapja plēsoņas kažoka spalvu smārdā. Āksts atkal bija tur, toreiz, Zvēra ķetna pacēlās. Sastingums bija pilnībā pārņēmis Āksta miesu savā varā, viņam šķita, ka tas pat izplūst pa visu tērpu, apsmidzinot dzelteno krāsu ar bālganu sarmu un aizvelkot ar ledu sarkanos ielāpus. Bet zem aukstuma, kaut kur dziļāk iekšā, Āksts nemaz negribēja kustēties. Viņš gaidīja, lai Zvēra ķetna nolaižas un viss beidzas. Jo varbūt Karalim ir taisnība, varbūt šo neredzamo stikla sienu var saplēst, varbūt Karalim tas izdosies.
Taču tad zvārguļa skaņa izdzisa, un Zvēra tikpat pēkšņi vairs nebija. Apvārsnis aiz loga iekrāsojās gaišāks, Karalis skaļi atkrēpoja kamolu kaklā, tad iesmējās un
papliķēja Āksta vaigu. Dzīres varēja turpināties.
* # *
Klints bija stāva un ļoti augsta, tai apkārt kā ātri griezta lente vijās noputējis, akmeņains ceļš. Katrs solis augšup padevās ar grūtībām. Es biju tik smags, ka mani nepārsteigtu, ja klints zem maniem soļiem izliektos un es iegrimtu tajā kā nemazgāts pirksts brūnā un trīcošā šokolādes pudiņa receklī.
Kad beidzot sasniedzu virsotni, tur apmeties kaiju bars iztraucēts pacēlās spārnos. Spārnu švīksti un klaigas bija visapkārt likās, esmu baltas, treknas un ķērcošas sniega vētras pašā vidū. Daži spārni man iesita, es aizsedzu seju ar rokām. Pretīgie putni, man nepatika, kā kaijas izskatās tuvumā. Kaijas Dārzā bija daudz lielākas nekā ārpusē, knābji un acis vēl dzeltenāki, guznas vēl pilnākas, to spalvu baltuma tīrība melīga. Tomēr, kad kaijas bija jau tālu un devās projām vēl tālāk, es vēroju baltos putnus un iedomājos, ka būtu labi prast lidot.
Labi atcerējos, ka Galma gudrie reiz mani brīdināja: Dārzā ir bīstami kaut ko vēlēties, jo Dārzs piepildot ikvienu vēlēšanos. Tiesa, ne vienmēr vēlēšanās piepildījās uzreiz, bet visbīstamākais nekad, nekad tā, kā to iedomājās. Tomēr šoreiz vajadzēja riskēt, nez kāpēc biju pārliecināts, ka lidojums noteikti padarītu ķermeni un elpu vieglāku, ka iemācīties lidot ir tik svarīgi. Aizvēru acis un trīs reizes skaļi saucu: "Es gribu lidot." Nekas nesanāca -joprojām biju uz zemes, joprojām smags.
Piegāju pie klints malas un pavēros lejup. Migla, tik bieza, ka šķita mīksta, sākās jau dažus desmitus soļu lejāk. Miglas mīkstums iedrošināja, bailēm vienkārši nebija vietas. Lidot nebija nekas jauns, es biju to mācējis vienmēr, lidojums bija manī kā neskaidra atmiņa, kāda paliek par sapņiem no rīta, ja palaiž garām īso brīdi pēc pamošanās, kad vēl var pagūt atcerēties skaidri.
Atkāpos, ieskrējos un lēcu. Kājas vairs neskāra zemi, kritiena vietā es kustējos augšup, es lidoju. Tomēr gaidītā viegluma nebija, mani spārni plīvoja kusli un stīvi, es biju pārēdusies dzeltensarkana kaija-āksts. Viss bija tieši tāpat, kā kāpjot kalnā, vienīgi tagad es biju smags ne tikai pa labi vai kreisi, bet arī uz augšu vai leju. Pie lidošanas neradušie spārni nogura pārāk ātri. Laidos lejup, metot līkločus un cenšoties sataustīt straumes gaisā, līdz sasniedzu biezo un silto miglu.
No miglas iznira vairākas gaisīgas, puscaurspīdīgas rokas, tās neuzmācīgi iegrima manās drēbēs, matos, spārnos, ādā, es izelpoju un atslābu. Pēkšņi atkal aizmirsu, kā jālido, un kritu. Ļoti lēni, laika pietika aplūkot visu un vēl palika pāri. Caur miglu man garām slīdēja klints siena. Tad tā pazuda, palika tikai neskaitāmas miglas rokas, kas vijās un tinās man apkārt, kustoties un veidojot ātri gaistošus dūmu tēlus. Kādā brīdī arī tie izkūpēja, atstājot tukšumu un pašu kritiena sajūtu, lēnu un kūtri smagu tai vairs nebija ne sākuma, negala.
Atsitiens bija mīksts, kā jau gaidīju, pavisam bez sāpēm. Iekritu kuplā kļavu lapu kaudzē, kuru dzeltenie un sarkanīgie toņi neko daudz neatšķīrās no mana tērpa. Kopā ar lapām Dārzs šeit, lejā, smaržoja mazliet pēc āboliem un mazliet tā, kā vakaros pilī mēdza smaržot sveces un sieviešu mati. Puskrēsla ar retiem, šauriem gaismas stariem kaut kur ļoti tālu no augšas, mazliet mikls gaiss, katrai skaņai sekoja atbalss, laikam biju kādā lielā telpā, varbūt alā. Netālu iespīdējās vairākas bāli zilganas liesmiņas, iekrāsojot tuvējās lapas un zāles kušķus zilzaļā, purvainā gaismā. Kad tuvojos, tās apdzisa, bet tūdaļ parādījās atkal dažus soļus tālāk, vilinot, kārdinot un nedaudz biedējot.
Mēģināju šaudīgās ugunis panākt, taču tās izvairījās, vedinot mani arvien dziļāk Dārzā. Es sekoju, līdz beidzot maldugunis apstājās pie kājām kādam stāvam garā, brūnā apmetnī ar kapuci. Viņa pietupās, liesmiņas ērti iekārtojās uz izstieptās plaukstas. Sieviete tās saudzīgi ielika azotē. Viņa atbīdīja seju aizsedzošo kapuci brīdi likās, ka maldugunis tagad atspīd sievietes acīs. Slaida, seju ar izteiktām, bet ne biezām lūpām ietvēra garas, kuplas rudu matu cirtas kā lietus lāšu pēdas, kad tās slīd pa aizmiglotu logu. Viņas lielās, zaļi brūnās acis man mazliet atgādināja Gleznotāju, bet ar asāku skatienu: no tāda bija grūti izvairīties.
Es jautāju:
"Kā tu šurp atnāci? Es netiku redzējis tevi pilī pirms tam…"
Sieviete iesmējās, un kopā ar viņas smiekliem arī Dārzs smējās. Dīvaini, nebiju domājis, ka Dārzs varētu smieties.
"Kāpēc tev liekas, ka es esmu šeit? Varbūt tu mani izdomā?"
Man ļoti patika viņas smiekli, lipīgi un smaržīgi kā tikko no stropa atnests medus. Smējās ne tikai mute, bet visa seja, viss ķermenis, smējās arī maldugunis sievietes acīs. Galmā neviens tā nemācēja smieties. Sev par pārsteigumu, arī es pasmaidīju.
"Man šķiet, ka esmu tevi kādreiz jau redzējis. Tikai nevaru atcerēties, kad."
"Bet varbūt vēl tikai redzēsi?" Atkal viņas smiekli. "Kāpēc uztraukties par laiku? Laika taču īstenībā nemaz nav, cilvēki to ir izdomājuši! Tu man netici? Atceries bērnību, atceries, cik garas bija dienas, kā gads, pat mēnesis šķita gandrīz viss mūžs. Bet tagad cik ātri viss paiet, dienas, mēneši, gadi. Vai tad ne?"
Es lūkojos uz viņu un tad atcerējos. Astrologs, dēmonu izsaukšana, glezna.
"Kas tu esi?"
"Cilvēki mani bieži sauc par Raganu. Man nav iebildumu, arī tu mani vari tā saukt."
Maldugunis viņas acīs atkal iespīdējās, un mani sāka mākt ziņkāre.
"Vai tu proti burvestības?"
"Dažreiz."
"Parādi kaut ko!"
"Nē, tāpat nevar. Ja nav pa īstam, tad nekad nesanāk."