"Un pa īstam nevar?"
Viņa cieši palūkojās manī un palēca soli atpakaļ:
"Pamēģini noķert mani!"
Ja galmā kāds spēlēja šādas spēles, es nekad nepiedalījos, tas bija tik muļķīgi. Bet tagad nevarēju atteikties, tas bija tāpat kā ar smaidu. Uz priekšu pa cieto grīdu ar retajām zāles saujām, kritušām lapām un klusām lāmām, uz augšu pa šauru taciņu. Un atkal lejā, lecot no akmens uz akmeni kopā ar sīka strauta līkumiem. Laiku pa laikam no Raganas apmetņa kā sudraba monētas no cauras kabatas izbira pa malduguņu saujai, viņas kustības bija žiglas un vieglas kā kentauriem. Es sev šķitu tik neveikls.
Priekšā divas sienas savienojās, izveidojot stūri. Likās, Raganai vairs nav kur mukt, taču noķert viņu bija tikpat neiespējami kā maldugunis. Ragana vienkārši pazuda, atstājot savā vietā tikai pāris bālo, zilo liesmiņu, kuras arī tūdaļ nodzisa. Es samulsu, bet viņas smiekli attālinoties jau skanēja man aiz muguras.
Mēs skrējām ilgi, vēl un vēl. Ar katru soli es kaut ko pazaudēju, taču pazaudētā nebija žēl. Drīzāk otrādi: tā viegluma sajūta, kuru gaidīju no lidojuma un kuras nebija, parādījās tagad. Katrs nākamais solis padevās vieglāk par iepriekšējo, it kā es būtu gaisa balons, kas citu pēc cita mestu nost liekos smilšu maisus. Kāda no maldugunīm nosprakšķēja man pie auss un ielēca cepures zvārguļos, to mēles sapinās un vairs neskanēja, man skrienot vēl straujāk, vēl bezrūpīgāk. Vienlaikus smējos tā, kā nebiju to darījis sen, varbūt nekad.
Līdz kļuva baisi. Es apstājos un tad bēgu neatskatoties. Jo pēkšņi bija vairs tikai solis, un es norautu savu cepuri, vēl tikai solis, un aiz smiekliem sāktos asaras, bet āksti Purpura karaļa galmā nedrīkst raudāt.
IV
Dzīvojot Purpura karaļa galmā, to varēja apšaubīt vai vismaz nepamanīt, bet gan gadalaiki, gan dienu un nakšu ilgums tomēr mēdza mainīties, un, kad tuvojās vasaras īsākā nakts, Karalis rīkoja saviem pavalstniekiem tirgus svētkus. Pie pils vārtiem uzreiz aiz paceļamā tilta un ūdensgrāvja tika slietas teltis un nojumes, būvēti karuseļi, uzstādīti mērķi loka šāvējiem, mīdīta zeme ceļojošo cirku izrādēm un raktas bedres ļaužu mēsliem. Zemnieki no blakusciemiem, mednieki un tirgotāji no tālākajiem Purpura karaļa zemju nostūriem un pat bagāti slaisti no kaimiņu karalistēm no visām četrām debespusēm šurp plūda cilvēki, lai trīs dienas lūkotos un tērētos, tirgotos un pārdzertos. Māla podi, siera rituļi, medus kārumi, skaistumlentes, zāļu tējas un brīnumzālītes, preču slavinājumi un gaiļu cīņas, svaigas maizes un ceptu desu smaržas, dažādu cilvēku dažādās smakas, pērkamo sieviešu skatieni, jaunu zemnieču gurnu šūpošanās, piedzērošos vīru grīļīgā gaita. Purpura karaļa galma dzīve pilī kā pārvārīts piens bija pārskrējusi pāri malām un izplūdusi pa visu pils apkārtni.
Turpinājās svētku trešā diena, tūlīt bija jāsākas vienam no galvenajiem notikumiem Purpura karaļa galma bruņinieku turnīram. Daudz vairāk par pašām zobenu divcīņām Ākstam patika vērot bruņinieku gatavošanos. Lielākajai daļai turnīrs ar dažādajiem apmetņiem, zobenu šķindu un sviedru smaku zem bruņukrekliem bija vienaldzīgs, tikai kārtējā galma izklaide. Viņu skatieni vēl pat pirms pašas divcīņas slīdēja pāri pūlim, brīdi pa brīdim iedzirkstoties. Pie kādas piemīlīgākas un vairāk atsegtas krūšu bedrītes. Pie suņiem, kuri pārojās un kurus puišeļi apmētāja ar akmeņiem. Pie Āksta dzeltenajām drānām, kad, zvārguļiem skanot, viņš ar kūleni un spiedzienu ievēlās dubļu peļķē, raidot šļakatas uz visām pusēm un notašķot tuvāko galmnieku krāsainās drānas ar netīrām, brūnām lāsēm.
Citi, kā Sarkanais bruņinieks, turnīru gaidīja ar nepacietību, tā bija tīkama pārmaiņa tik ierastajā dīkdienīgajā ikdienā, kas ļāva izjust aizraušanos garam un sāpes miesai lai gan cīņām izmantoja neasus zobenus un bija jau ari bruņukrekli un dzelzs aizsargi locītavām, veiksmīgs cirtiens varēja radīt brūces, ari nāvīgas. Kā vienmēr, nāves iespējamais tuvums un reizē šķietamā drošības izjūta bija lielisks apvienojums, bauda, kas bija patīkami citāda nekā laiskošanās Purpura karaļa galma dzīrēs.
Vienīgi Mēnesgaismas bruņinieks atšķīrās no pārējiem. Kaut ari mazliet uzkumpis plecos, viņš labi derēja zobenu spēlēm kājas prata kustēties ātri, rokas bija garas, spēcīgas un izveicīgas. Tomēr Mēnesgaismas bruņiniekam vienīgajam no galma pienākums piedalīties turnīrā sagādāja mocības. Parasti viņš atsita dažus sitienus, lai saglabātu savu bruņinieka godu, un tad ļāva pretiniekam uzvarēt.
Bruņinieki iznāca zobencīņām sagatavotajā nožogotajā klajumā, palocījās pret Karali un pret skatītājiem. Karalis nepacietīgi novicināja rokas: "Pietiks klanīties, aiziet, aiziet!" Āksts ieņēma vietu zemē pie Karaļa krēsla kājām. Skanēja vispirms trompetes, tad bungas. Karalis izvēlējās pāri pirmajai cīņai:
"Sāksim mēs ar uzaicinājumu Sarkanajam un…" Pussmīns, ko Āksts tik labi pazina. "… un Mēnesgaismas bruņiniekam." Karali dažkārt priecēja Mēnesgaismas bruņinieka dzeja. Ākstam tajās reizēs likās, ka Mēnesgaismas bruņinieka lūpas pin šūpuļdziesmu Zvēram, ieaijājot to dziļākā miegā un ļaujot Karalim elpot vieglāk. Taču vienlaikus Karalis arī sajuta Mēnesgaismas bruņiniekā kaut ko ļoti atšķirīgu, tādu, ko Karalis nesaprata, kas viņu mulsināja, un Karalis bija pieradis savu samulsumu kliedēt caur citu sāpēm. Droši vien tāpēc turnīros Karalim tik bieži labpatika vērot, kā zobenus krusto Sarkanais un Mēnesgaismas bruņinieks.
Abi nostājās klajuma vidū, izvilka zobenus un aizsvieda makstis prom, tad sāka lēnām riņķot viens otram iepretim. Sarkanais bruņinieks uzbruka, no pirmā cirtiena Mēnesgaismas bruņinieks pamuka malā, otro atsita ar savu zobenu. Tad uzmanīgs pretcirtiens. Vēl viens Sarkanā bruņinieka vēziens, atvairīts, taču Sarkanais bruņinieks turpināja zobena iesākto kustību ar plecu. Dobjš būkšķis, plecusargam ietriecoties Mēnesgaismas bruņinieka krūtīs, un viņš aizstreipuļoja vairākus soļus atpakaļ un pakrita. No pūļa atskanēja laiski, pašķidri aplausi.
Sarkanais bruņinieks neizmantoja priekšrocību, bet ļāva pretiniekam piecelties. Skatītāji gribēja izrādi, viņš pats arī:
"Svempies augšā, gļēvuli! Tas ir tikai sākums mūsu dancim!"
Mēnesgaismas bruņinieks lēnām slējās kājās. Viss bija kā vienmēr Āksts gandrīz juta, ka Mēnesgaismas bruņinieks mēra, cik ilgi vēl bruņinieka gods no viņa prasa pretoties. Vēl ne īpaši steidzīga sitienu apmaiņa, un sīkiem dzelzs rombiem nosētais Sarkanā bruņinieka cimds sasniedza Mēnesgaismas bruņinieka seju. Asins pilienu migliņai uzskrienot gaisā, pūlis noelsās jau atzinīgāk.
"Tu tač' zini, kā tās lietas notiek. Pat sievišķi vienmēr drusku paspirinās pretī, tu nebūsi sliktāks, ko?"
Droši vien trešais trāpījums būs pēdējais vērojot abus, Āksts lēsa.
Pēkšņi trokšņi visapkārt pieklusa. No gadatirgus vidus uz visām pusēm aizvēlās tveices vilnis. Āksts juta, kā viņš nosvīst, kā tērpa drānas pielīp pie muguras un galva zem cepures svilst. Vispirms Āksts neticīgi pamanīja vairākās vietās aizlecam pazīstamās bāli zilganās liesmas, bet pabrīnīties par to nesanāca, jo tūdaļ ari nozibēja Raganas rudie mati, kuru košumu nevarēja nepamanīt pat svētku juceklī. Ragana iejuka pūlī pie zobencīņu laukuma žoga. Tikpat pēkšņi kā sākusies, tveice beidzās.
Pēc apstāšanās mirkļa gadatirgus atdzīvojās, atskanēja uzmundrinājumi, cīniņam bija jāturpinās. Mēnesgaismas bruņinieks, kuru vilnis bija pārsteidzis, tupam uz viena ceļa, kavējās ar celšanos kājās ilgāk, nekā tas skatītājiem šķita piedienīgi. Daži, kuri nosprieda, ka Mēnesgaismas bruņinieks padosies uzreiz un liegs viņiem redzēt vēl mazliet asiņu, atklāti ūjināja un svilpa. Beidzot viņš nobrauca ar piedurkni gar pārsisto lūpu, piecēlās un, pirms turpināt, palūkojās uz vietu, kur stāvēja Ragana.