Pretinieki atkal satikās vidū. Sarkanais bruņinieks mazliet vilcinājās, vēl negribēdams izrādi beigt, bet Mēnesgaismas bruņinieks atsāka cīņu pats. Uzbrukumi uz abām pusēm izlīdzinājās. Sarkanais bruņinieks pasmaidīja par pretestību:
"0, vēl mazliet? Varbūt pie viena noskaitīsi kādu no saviem pantiņiem, kas tev vienmēr ir pie rokas, ko?"
Bet drīz vien viņa smaids pazuda. Āksts pielēca kājās, jo vēl ne reizi nebija redzējis Mēnesgaismas bruņinieku tādu. Viņš cīnījās bez apdomas, viņa pretinieks nebija tikai Sarkanais bruņinieks, bet viss turnīrs, viss Purpura karaļa galms, varbūt visa pasaule.
"Gribi dzirdēt dzeju?"
Jau drīz uz katriem diviem Mēnesgaismas bruņinieka cirtieniem atbildēja tikai viens.
"Dzeju, ja?"
Āksts redzēja, kā Sarkanais bruņinieks piesarkst, pārsteigumu un neticību viņa sejā nomainīja niknums. Sarkanais bruņinieks mēģināja piezagties tuvāk, bet Mēnesgaismas bruņinieka cirtiens bija ātrāks. īss, nikns sāpju kliedziens. Kājās bija ne tikai Āksts, bet arī viss rēcošais skatītāju pūlis.
"Tad klausies!"
Sitiens.
"Klausies!"
Vēl viens, tad vēl.
"Klausies! Klausies! Klausies!"
Kāpjoties atpakaļ, Sarkanais bruņinieks paklupa, atlika vairs tikai pēdējais solis, taču Mēnesgaismas bruņinieks pēkšņi apstājās un nosvieda zobenu. Sarkanais bruņinieks apstulba, tad, vēl īsti nepiecēlies kājās, cirta.
Āksts kopā ar vēl daudziem citiem pārmetās pāri žogam un pieskrēja pie Mēnesgaismas bruņinieka, kurš gulēja nemaņā. Ikviens centās dot padomu, ko darīt, kāds plēsa drānas pārsējam, citi stiepa nestuves. Starp klāt pieskrējušajiem bija arī Ragana, kurai vispārējā kņadā neviens, izņemot Ākstu, nepievērsa uzmanību. Pirms vēl kāds ko redzēja, viņa pietupās un uzlika roku uz brūces. Raganas slaikie pirksti nosmērējās ar asinīm, un Āksts varēja apzvērēt, ka viena no maldugunīm, nozibējusi uz Raganas plaukstas, ielēca asiņu un saplēsto bruņukrekla gredzenu vidū.
Drīz atjoņoja ari kārnais galma Alķīmiķis ar savu bunduļu un ziežu kārbu maišeli. Kopā ar viņu platiem soļiem nāca Bende, kura klātbūtnē katrs gan jutās drusku neveikli, bet kuru tomēr uzskatīja par vislabāko kaulu zinātāju galmā un vienmēr sauca, ja turnīros gadījās kāda ķibele. Alķīmiķis un Bende bija redzējuši cirtiena spēku, abu sejas bija drūmas. Tāpēc jo lielāks pārsteigums viņus sagaidīja, kad Mēnesgaismas bruņinieks atvēra acis un pats piecēlās sēdus. Āksts ar skatienu meklēja Raganu, taču velti.
Vakarā sākās gada īsākā nakts. Purpura karaļa svētki tai pieteica karu, apmētājot nakti ar liesmu gaismu, dejām, mūziku un reibumu. Tirgus nojumes un būdas nojauca, ar to dēļiem papildinot malkas krājumus neskaitāmajiem ugunskuriem. Zemnieku dūdas, čigānu vijoles un daudzo galma muzikantu visdažādākie instrumenti spēlēja arvien ātrāk, deja griezās kā ruda vāvere ritenī. Starp ugunskuriem staigāja ugunsrijēji, ugunsspļāvēji un ugunsūdens dzērāji. Pat aizsarggrāvja duļķēs peldēja sīki plosti ar treknām, degošām svecēm. Uguns kā bieza josta cieši jo cieši apjoza pili.
Karaļa krēsla priekšā bija nomīdīts līdzens placis, uz kura ari Karalis un viņa galms ļāvās nakts un liesmu spēlēm. Žonglieri ar dunčiem un lāpām, virpuļojoši un dzirksteļojoši ugunsrati, valšķīgas sievietes un iekarsuši bardi, Āksts un viņa varonīgais kautiņš ar gaiļu cīņu uzvarētāju. Tikai retais no galma atturējās no Alķīmiķa piedāvātajiem dzērieniem, kas visām krāsām lika spīdēt divtik spoži un kājām neļāva sajust nogurumu. Purpura karaļa galmā visīsākā gada nakts ne ar ko daudz neatšķīrās no jebkuras citas nakts sākums vienmēr bija vieglprātīgs solījums, kuram gribējās ne mazāk vieglprātīgi ticēt.
Āksts vēl nebija beidzis smagi elpot un tīrīt savu tērpu no gaiļa spalvām un viņu abu asinīm, kad viņš atkal ieraudzīja Raganu. Šoreiz neuzkrītošā, brūnā apmetņa vietā bija gara, koša, sarkanmelna kleita ar piedurkni, kura it kā aizsedza vienu Raganas plecu un roku, taču īstenībā tikai vēl vairāk atsedza otru. Kleitas augšdaļa piekļāvās augumam, cieši apskaujot un izceļot mazās krūtis, vidukli, gurnus. Savukārt lejā kleita izplūda daudzās viltīgās krokās un volānos, zem kuriem tikko varēja saskatīt kurpju melnos purngalus.
Ragana smējās tāpat, kā viņa to bija darījusi Dārzā, un viņas smiekli pārspēja visus pārējos trokšņus Karaļa ausīs. Viņš piesauca Raganu sev klāt:
"Ja tā var smieties, tad dziesmām tavā balsī jābūt kā visiem vasaras putniem kopā. Uzdziedi man!"
"Parasti cilvēkiem vairāk patīk, kā es dejoju, Jūsu Augstība…"
Karalis viegli pamāja ar roku:
"Lai būtu tā, dejo!"
Ragana īsi pārmija dažus vārdus ar spēlmaņiem; tie piekrītoši pamāja. Ragana paņēma rokās tamburinu. Sastingums, tad kustības, noteiktas un izaicinošas. Taisna mugura, zods pacelts, tamburina piesitieni atbalsojās apkārt stāvošo plaukstās, pirkstu knakstos un stieptās balsīs. No Raganas kurpju papēžiem izskrēja maldugunis, pa retam un tik ātri, ka pārējie skatītāji tās droši vien neatšķīra no visapkārt degošo ugunskuru dzirkstelēm. Arī maldugunis bija pārģērbušās, nakts dejai par godu nomainot zilgano bālumu pret pipardedzinošu sarkanumu.
Karalis sākumā tikai vēroja Raganu, ar pirkstgaliem bungodams krēsla malu līdzi dejas ritmam. Taču katrs piesitiens, katra viņas kustība lika asinīm ritēt straujāk, aicināja. Tāpat kā Āksts nespēja atturēties no Raganas smaida un rotaļas Dārzā, tā šis kārdinājums bija pārāk liels Karalim. Viņš pielēca kājās, nometa savu purpura mantiju un pievienojās Raganas dejai.
Karalis dejoja reti, bet neviens nevarētu noliegt viņa spējas. Kustības bija glaunas un pilnas ar alkām pēc baudas, taču ari pārliecinātas un spēcīgas. Karalis, kā jau visi zobencīņas pārzinātāji, lieliski izjuta līdzsvaru un ritmu. Ragana aizsvieda prom tamburīnu, plaukstas un pirkstu knaksti sitās ātrāk. Raganas izstieptās rokas un plaukstu vijīgās kustības, Karaļa noliektais zods, deja nemanot bija pārvērtusies par cīņu ar saviem, nerakstītiem un neuzrakstāmiem noteikumiem. Karalis kustējās uz priekšu, Ragana atkāpās, svārki noplīvoja kā karogs, pagrieziens, un lomas mainījās. Abi ne reizi nesaskārās, arī tad ne, kad deja kļuva vēl straujāka, tā bija daļa no kārdinājuma. Tomēr Āksts redzēja, kā mainās Karaļa skatiens, kā spriedze un vēlme aug. Pienāca brīdis, kad Karalis padevās un ar asu, spēcīgu kustību mēģināja pievilkt Raganu sev tuvāk, bet viņa, svārkiem aizviļņojot, izvairījās. Deja sasniedza virsotni, tālāk kāpt vairs nebija kur, mēģinot varēja tikai krist.
Karalis apstājās, piegāja pie Raganas, parāva viņu aiz rokas cieši sev klāt. Karalis bija spēcīgāks, Ragana pakļāvās, tomēr viņš bija zaudējis. Karalis sagrāba Raganu aiz pleciem un skaļi noskūpstīja, tomēr nez kāpēc tas viņa zaudējumu tikai padarīja vēl dziļāku. Arī pats Karalis to juta, viņa acis sāka mainīties, zaudējuma garša gluži kā svaigu asiņu zvani modināja Zvēru. Taču atšķirībā no visiem pārējiem galmā Ragana neapstājās ātri te šur, te tur nozibēja Raganas maldugunis. Āksts juta, kā to nepastāvīgās liesmiņas izkliedē un atkal padara miegainu Zvēra skatienu.
Karalis palaida Raganu vaļā, īsi, sausi pasmējās, tad dziļi ieelpoja un teica:
"Tu paliksi galmā. Kas var būt labāks par šādu deju, lai sapurinātos!"