Ragana palocijās par piekrišanas zīmi, un Karalis jutās atspēlējis zaudēto. Tomēr Ākstam likās, ka ari šoreiz
Ragana uzdrīkstētos atteikties. Ja vien gribētu.
* * *
Papagailis, mazs sarkanu, zaļu un dzeltenu spalvu jūklis, ar knābi sabužināja savu tērpu, pamīņājās no vienas kājas uz otru, tad ieķērcās un pacēlās spārnos. Es pasmaidīju un samirkšķināju acis. Papagailis atkal bija zarā, atkal ieķērcās un atkal pacēlās spārnos, un es atkal pasmaidīju. Tas pats notika vēlreiz, tad vēlreiz, vēlreiz, vēlreiz. Laiks kā šūpuļkrēsls nesteidzīgi un iemidzinoši līgojās dažus soļus turp un dažus atpakaļ, un man bija labi. Tik labi. Dīvaini, bet visām domām, sāpēm, cerībām, sajūtām, kas sen, pirms pāris mirkļiem, bija šeit un pārpildīja mani, vairs nebija nekādas nozīmes: izrādās, ka viss, ko man vajadzēja, ir mazs, krāsains papagailis, viņa ķērciens un spārnu švīksts. Un es pasmaidīju.
Beidzot papagailis aizlidoja, un zars palika tukšs. Es palūkojos uz Raganu, kas aizvērtām acīm sēdēja man blakus pie avota. Viņas pirksti viegli pieskārās ūdenim, uz avota virsmas iespīdējāspilnmēness atspulgs. Ragana nekustējās, taču mēness atspulgs ūdenī nodrebēja, un viena atspulga vietā pa avotu izbira vairāki. Daži no tiem nemainījās un palika tādi paši kā pirmais. Citos pilnmēness apaļums strauji dila, atstājot tikai pusi no mēness ripas vai arī izdilstot pavisam un tad atkal pieaugot, līdz viss avots kļuva līdzīgs kustīgam un mainīgam Mēnesgaismas bruņinieka tērpam.
Raganai mugurā atkal bija vienkāršais, brūnais apmetnis, tā kapuce bija nolaista, faujot matiem brīvību. Es ieraudzīju sev pie kājām vēl līdz galam neuzplaukušu ziedu. Noliecos, lai to noplūktu, bet zieds pats atrāvās no Dārza mīkstās, melnās zemes un ieslīdēja man rokā. Kad Ragana atvēra acis, uzdāvināju ziedu viņai. Dažas maldugunis no Raganas rokas uzmanīgi iekāpa pumpurā, zieds uzplauka. Līdz ar siltu smaržu no zieda izplūda klusu, melodisku skaņu virtene.
Paņēmu rokās mandolīnu un galvā meklēju dziesmu, kas varētu piebalsot ziedam. Ragana teica:
"Nemeklē, spēlē!"
Es spēlēju pirmo, ko atcerējos. Dziesma labi saskanēja ar ziedu, Raganas pirksti sita ritmu, dažas maldugunis uzlēca uz mandolīnas un kustējās kopā ar manu dziesmu. Nebija slikti, tomēr beigās es atcerējos par Mēnesgaismas bruņinieku kā spēlēja viņš. Es varēju spēlēt par par prieku, par neprātu, par mieru, par skumjām, taču mazais vārdiņš "par" visu laiku bija starpā, starp mandolīnu manās rokās un prieku, neprātu, mieru vai skumjām.
Jautāju Raganai, kāpēc es tā nevaru.
"Tu vari, protams, tu vari. Man šķiet, ka tu jau gandrīz arī nospēlē, vajag tikai mazliet, mazliet vairāk."
Ragana bridi padomāja:
"Zini, kur ir vaina? Tu vienmēr pietaupi, neatdod līdz galam."
"Bet es neko netaupu, man taču pat nekā nav! Ko tad lai es atdodu?"
"Kā nav? Esi tu pats, un sevi arī jāatdod."
"Bet, ja es atdošu sevi, kas tad paliks pāri?"
Ragana iesmējās:
"Man liekas, tu nesaproti. Bet es arī nemāku tev izstāstīt. Vismaz ar vārdiem ne."
Viņa izstiepa plaukstu, uz tās ar vieglu sprakšķi uzradās malduguns. Ragana deva malduguni man. Es stiepu roku pretī, mani pirksti tikpat kā jau pieskārās sīkajai liesmai, es gandrīz jutu tās siltumu. Taču tad no rokas kustības iezvanījās cepures zvārguļi. Starp liesmu un maniem pirkstiem izspiedās šaura, caurspīdīga tukšuma lente, kas kā cimds padzina siltuma tuvumu. Malduguns noraustījās un pazuda.
Ragana uzsita vieglu knipi pa vienu no cepures zvārguļiem. Skaņa no viņas pirkstiem bija dzidra, taču man šobrīd negribējās to dzirdēt. Likās, ka visa Āksta cepure spiež un traucē. Es nemierīgi sagrozījos, pabāžot pirkstus zem cepures un nobīdot to pa kreisi, tad atpakaļ, pa labi. Ragana piedāvāja:
"Spiež? Tad velc nost!"
"Es nevaru, bez cepures es vairs nebūšu Purpura karaļa galma āksts."
"Tu gan esijokains! Tu taču neesi cepure, tu esi tu pats. Ne vairāk, ne mazāk. Ja cepure patīk, velc galvā, ja cepure spiež, met to prom."
Ragana iesmējās:
"Viss ir vienkārši!"
Taču es jutu, ka mani mati ir cepures saknes. Ņemt nost cepuri šobrīd nozīmētu plēst nost gabalu sevis, un to es nevarēju.
Ragana kļuva bēdīga, laikam viņai bija manis žēl Es tāpēc jutos vēl nožēlojamāk. Viņas maldugunis lēkāja pa manu cepuri un tērpa ielāpiem, kā meklējot ieeju, es redzēju, ka viņa grib mani noglāstīt. Nevis tikai ar pirkstiem, bet tā, lai es sajustu. Lai tā stikla siena, par kuru reiz runāja Karalis, pazustu. Bet ieejas nebija.
"Grūti tev līdzēt, ja tu pats… Nu labi, varbūt mēģināsim citādi."
Visas Raganas maldugunis, kas rotaļājās ap mums, ielēca viņas augšup pavērstajā plaukstā, bet pēc tam cita pēc citas ienira manā mandolīnā. Es mēģināju spēlēt. Dziesma, ko pirksti izcēla no mandolīnas, bija sena-pat brīnījos, ka to zinu. Viena no vienkāršajām šūpuļdziesmām par siltumu, segām un miegu, kuras vakaros sievietes mēdza dziedāt ciemata bērniem manā bērnībā.
Kad dziesma beidzās, es kā taisnojoties mēģināju teikt:
"Dārzā nospēlēt ir vieglāk nekā ārpusē."
Ragana nepiekrita.
"Nē, atšķirības nav."
Spēlēju vēl, un, kad pēdējās skaņas apklusa, Raganas Dārzā vairs nebija. Dārzā visapkārt spietoja sīki, neuzkrītoši dzintarkrāsas burbuļi, gaiss smaržoja saldeni un mazliet skābi kā dzirkstošā vīna glāze, kad to kādu laiku patur rokās. Es jutos kā ledus gabals, kas no kristāla glāzes iekšpuses redz sauli rietam caur glāzes sienām. Lēnām slīku un redzēju, kā burbuļi no glāzes apakšas ceļas augšup un pārvēršas sārti oranži baltās putās.
V
Rīts salīdzinājumā ar citiem rītiem Purpura karaļa galmā sākās miegaini. Tas nebija brīnums, ievērojot, ka pēdējo dienu vai varbūt nedēļu dziru ritmā rīta kā tāda vispār nebija bijis. Karalis un galminieki beidzot bija izguējušies un Troņa zālē ieturēja pieticīgas brokastis.
Lielākā daļa deva priekšroku sudraba karotēm un svaigām, pēc jūras smaržojošām, drebeligām austerēm. Dažiem, kuri vēl nejutās gana mundri, tomēr bija ipašas iegribas. Astrologs kaprīzā balsī uzstāja, ka viņš ēdīs tikai austeri zvaigznes formā, ko sulaiņi viņam nekavējoties sagādāja. Savukārt viens no Galma gudrajiem spieda pirkstus pie pieres un austeres vietā izvēlējās tikpat skābu kā viņa ģīmis citronūdeni ar ledu, kuram viņš uzmanīgi piepilināja dažas ķepīgas šļakatas no Alķīmiķa padotā bunduļa. Āksts, tā vietā lai notiesātu savu austeri, austeres gļotas izmantoja kā karotes šāviņus, raisot lamas tajos, kam trāpīja, un smīnus pārējos. Kā vienmēr, lai visiem būtu jautri, kādam bija jāsāp. Arī Karalis atraidīja austeres, to vietā izvēloties sāli, pusvārītas olas ar šķidru dzeltenumu un zelta karoti.
Deserta kūkas pagatavot pavāriem bija palīdzējis Alķīmiķis. To garša ar katru nākamo kumosu nevis gāja mazumā, bet kumosu aiz kumosa auga arvien košāka un saldganāka. Tiesa, kādā brīdī vajadzēja prasties apstāties un uzdzert ūdeni, jo, kad saldāk būt vairs nevarēja, tad vissaldākais uzreiz pārtop vērmeļu rūgtumā. No galma gan tik retajam apstāšanās šķita tā vērta, un seja aiz sejas pēc svētlaimes pēkšņi sašķobījās, acis asaroja. Daži vēma.
Āksts vēroja Raganu, kas sēdēja gandrīz pašā galda galā blakus Karalim. Viņa ēda lēnītēm, vairāk malkojot ūdeni nekā ēdot, un pētīja galminiekus pie galda, mazliet ilgāk pakavējot skatienu pie Mēnesgaismas bruņinieka, kurš savam šķīvim nebija pieskāries vispār. Vairumam no tiem, kas pievienojās Purpura karaļa galmam, bija kādas īpašas spējas, un katrs iedomājās, ka viņa ierašanās pārmainīs galmu. Bet vienmēr notika otrādi galms kā bezizmēra sūklis bez žēlastības uzsūca ikvienu un kā vēl vienu krāsu, vēl vienu garšu piemeta klāt galma kopējai buķetei. Jaunpienācējs nepaguva atgūties, kad viņš jau bija pārvērsts par tikko samanāmu ogu daudzkārtu purpura putukrējuma tortes maliņā. Taču ar Raganas ierašanos galms tiešām bija kļuvis citāds. Lai gan galmā nekas nevarēja būt nepiedienīgs, varbūt Ragana tāda bija. Kā kailais apģērbto vidū vai Purpura karaļa galmā drīzāk kā apģērbtais kailo vidū.