"Kur tu vazājies tik ilgi, vecais āzi!" viņu sagaidīja pikta balss. Pavisam drīz durvīs parādījās arī pati Maiga naktskreklā un naktsmicē. "Es tevi pārgaidījos! Ko tik es nedarīju, lai tiem cilvēkiem iestāstītu, ka nedabūs tevi šodien bučot," skanēja pārmetumu virkne. "Vienam sastāstīju, ka esi slims, citam ka pie radiem aizbrauci. Man jau sāk apnikt visas tās smaržīgās dāmas un lepnie kungi. Gribu dzīvot mierīgi!" Maiga piktojās.
Alfrēds viņai piemiedza ar aci un palūdza tēju. Kamēr katliņā vārījās ūdens, Alfrēds īsumā stāstīja par savu gājienu, bet jau pēc brīža galdā kūpēja divas tasītes ar jauku kumelīšu tēju. Katrā tasītē Alfrēds iepilināja nedaudz no atnestās blašķes.
"Iedzer! Viss būs labi," viņš mierinošā balsī mudināja. Pats ari paņēma un vienā rāvienā izdzēra visu tasītes saturu. Pagaidījis, kamēr ari Maiga iztukšo savu, viņš vedināja doties gulēt. Rīts gudrāks par vakaru!
"Alfrēd?" no rita atskanēja apmulsis spiedziens. "Man ir aste!"
Alfrēds atvēra acis, izberzēja tās ar mazām rozā ķepiņām un piecēlās gultā sēdus. Bija nedaudz nepierasti, bet patīkami pakasīt spalvainos sānus. "Mīļā," viņš atpikstēja. "Nav dzirdēts, ka princeses gribētu bučot peles!"
Dace Znotiņa Ēšanas traucējumi
Ernestu no miega iztrūcināja čīkstoša skaņa griestu apvidū. Tieši tādā veidā viņš modās katru ritu, kad bija jādodas uz darbu. Pārkāris kājas pāri cepumu kārbas malai, viņš nožāvājās, pakasījās un kārtīgi izstaipījās.
Ernests piedzima gluži parastā mājas gariņu ģimenē. Viņa tēvs strādāja par paklāju krokotāju, bet māte galvenokārt nodarbojās ar putekļu savelšanu stūros. Izaudzis Ernests drīz vien pārvācās uz savu mitekli un iekārtojās darbā. Lai ari nebija viegli atrast mājvietu, tomēr beigu beigās viņš ievācās pie kāda vecpuiša, kur ari palika dzīvot turpmākos gadus. Nebija jau ari par ko sūdzēties pašam sava cepumu kārba zem izgulētās pusotrvietīgās gultas, savi putekļi, ko brīvajos brīžos savelt garās lēkšķēs. Toties visvairāk Ernestam patika saimnieka paradums pirms gulētiešanas pēdējās novilkt zeķes un atstāt tās pie pašas gultas. Mājas Radību darbību reglamentējošajos noteikumos kā viens no pirmajiem punktiem tika minēts absolūts aizliegums rādīties acīs cilvēkiem. Par tā pārkāpšanu draudēja bargi sodi. Taču šāds zeķu novietojums gaismas izslēgšanas brīdī šķita ideāls, lai Ernestam ne par ko nebūtu jāraizējas.
Izkāpis no gulēšanai pielāgotās kārbas, Ernests saglauda dažus matus uz vienu pusi, dažus uz otru, uzsmaidīja savam izkropļotajam atspulgam nopulētā ēdamkarotē un saģērbās, lai dotos uz darbu. Ari darbā viņš bija iekārtojies tīri veiksmīgi. Pirms diviem gadiem pavisam netālu tika atklāts jauns autoserviss. Uz servisa gariņa vietu pretendēja gara rinda dažādu mājas radību, taču Ernests šo vietu dabūja. Vēl ilgi staigāja, izriezis krūtis, un lepni lielījās. Un bija arī iemesls lielīties darbs kaulus nelauza, proti, viņa pienākumos ietilpa uzgriežņu pazaudēšana, aizripināšana un samainīšana. Pie tam varēja doties mājās nedaudz agrāk, kā arī reizēm no rītiem paslinkot. Tomēr darbā viņš vienmēr ieradās laicīgi un savus pienākumus veica ar vislielāko rūpību.
Ari šorīt Ernests bija pamodies, piecēlies un sagatavojies, lai dotos uz darbu. Vēl pēdējo reizi uzmetis skatienu caurajām zeķēm, viņš gandarīts aizvēra aiz sevis mazās durtiņas.
Zeķes bija Ernesta vājība. Garas, īsas, melnas, baltas, biezas, plānas, ar rakstiem un bez, mežģīņu un gluži parastās tas bija kaut kas vienreizīgs. Zeķu veikalam Ernestu nemaz tuvumā nedrīkstēja laist, citādi tā būtu pārāk pēkšņa svētlaime nabaga dvēselei. Toties reizi dienā viens pāris labu zeķu tā bija norma. Vecpuisis, pie kura Ernests mitinājās, valkāja kvalitatīvas kokvilnas vīriešu zeķes ar visai nelielu poliestera piedevu. Krāsas variējās no melnas līdz bēšai un pelēkai. Katru vakaru, pārrodoties no darba, Ernests sagaidīja, kad tiek izslēgta gaisma, lai tad savāktu novilkto zeķu pāri un ar baudu to vispirms apostītu. Ernestprāt, zeķe bija kā atvērta grāmata, kā jaunāko ziņu pārraide, kā izsmeļošs TV raidījums ar gana smalku ožu to varēja lasīt kā jaunākās ziņas, iegūstot informāciju par dienā notikušo. Sen jau viņš nepievērsa uzmanību faktam, ka citi šo aromātu sauc par smaku. Ernests neko sliktu nesaoda un tāpēc šādai baudīšanai ļāvās aptuveni stundu. Pēc tam viņš kāri iecirta zobus mīkstajos kokvilnas pavedienos un izskrubināja caurumu papēža vai īkšķa rajonā. Tās bija pašas gardākās vietas. Pēc tik labas maltītes atlika vien novietot zeķes atpakaļ vietā un doties snaust. Līdz šim vecpuisis ne reizi nebija aizdomājies par caurumu rašanos iemesliem, tāpēc tikai reižu reizēm pārbaudīja kurpju iekšpusi, vai tur neslēpjas kādi asumi. Ernests varēja dzīvot mierīgi.
Šorīt, ejot uz darbu, Ernests neko nenojauta. Vecpuisis, kā parasti, nedaudz pačīkstināja gultu grozoties, tad piecēlās un devās savās darīšanās. Rīts solīja tikpat ikdienišķu un jauku vakaru.
Sagaidījis servisa slēgšanu divdesmitos nulle nulle, Ernests aiznesa 16. izmēra uzgriežņus pie 14. izmēra, iejauca tos pārējos un, apmierināts ar padarīto, noslaucīja rokas darba uniformā. Nu bija laiks doties mājās. Kā parasti šajā gadalaikā bija jau sācis krēslot, tāpēc pārvietošanās, neraisot aizdomas cilvēkos, bija ātrāka un vienkāršāka.
Verot sava mitekļa mazās durtiņas, Ernests manīja ko savādu. Guļamistaba vēl joprojām bija tumša un klusa, bet no viesistabas skanēja nepazīstamas balsis. Ja Ernests savu saimnieku nepazītu jau tik daudzus gadus, viņš domātu, ka tur runā divi pilnīgi sveši cilvēki. Vecpuiša balss šķita pārvērtusies, bet tā otra vispār piederēja sievietei. Cienot saimnieka privātumu, Ernests sarunā neklausījās, bet devās apdarīt šādus tādus savus darbiņus pirms vakariņām, kas parasti ieradās ap vienpadsmitiem.
Pulkstenis uz naktsskapīša nosita jau pusdivpadsmit, bet vakariņas pie Ernesta vēl nebija atnākušas. Toties no viesistabas nu jau skanēja televizora trokšņi. Tikai pēc stundas guļamistabā iedegās gaisma, kas liecināja par ikvakara rituālu pirms gulētiešanas. Nabaga gariņš jau bija gandrīz aizmidzis nepaēdis un visai īgns, tomēr piecēlās un nolēma kurkstošo vēderu kaut nedaudz apmierināt.
Gaisma dega. Un dega un dega. Un kā nedzisa nost, tā nedzisa nost. No pagultes neko redzēt nevarēja, jo palaga mala gandrīz skāra grīdu. Dzirdēt gan varēja: visai aktīvu un ilglaicīgu gultas čīkstēšanu. Vēders burkšķēja arvien skaļāk, čīkstēšana kļuva arvien aktīvāka līdz brīdim, kad galīgi saīdējies Ernests jau līda zem segas. Tobrīd apkārt viss norima, un pēc brīža izdzisa ari gaisma. Nu bija laiks savākt kādu zeķi.
Nedaudz pacēlis palaga malu, Ernests izbāza roku un ķēra pēc zeķes, bet tur nekā nebija. Viņš apčamdīja riņķī un apkārt, palūrēja pa nelielu spraugu, bet neko neredzēja. Pārbaudījis visu gultas malu, Ernests sev par vēl lielāku nepatiku konstatēja, ka zeķes nav tur, kur vienmēr bijušas visus šos gadus. Tikai pēc kārtīgas izpētes viņš konstatēja, ka zeķes nekur nav pazudušas, tikai samestas vienā kaudzē ar citiem apģērba gabaliem krietni tālu no gultas. Tā kā uz turieni nevarēja nokļūt nemanīts, piktais Ernests nolēma Noteikumus nepārkāpt un šovakar iztikt bez zeķēm. Vakariņās uzkodis kādu nedaudz putekļainu diega galu, viņš tāpat ar burkšķošu vēderu likās gulēt un cerēja, ka nekas tāds vairs neatkārtosies. 1