Nemainījās jau nekas liels, tikai sīkumi. Kāds, kurš pļēguroja, pārstāja. Kāds, kurš nekad nebija turējis rokā vīna glāzi, sāka dzert un dejot. Kāds, kam pirms tam prieku deva tikai vīrieši un dzīvnieki, sāka skūpstīt un glāstīt sievietes. Visbiežāk jau laikam nemainījās nekas, tie paši ļaudis darīja to pašu, bet mainījās tas, kā tas tika darīts. It kā viss Purpura karaļa galms pirms tam būtu gulējis nomodā un Raganas ierašanās to būtu pamodinājusi un turpinātu modināt katru dienu no jauna.
Brokastis noslēdzās ar rozīgo rīta vīnu. Ākstam nepaslīdēja garām, ka Karalis, pirms ieliet sev, piedāvāja Raganai, bet viņa smaidot atteicās. Karalis viegli piešķieba galvu un nosmīnēja. Daži, ieraugot Karaļa smīnu, neomulīgi saknosījās.
Attiecībā uz miesaskārībām galmā darbojās vienkāršs likums ikviens var visu, kas ir pieņemams otram, bet Karalis var visu. Pilnīgi visu. Taču attiecībā uz Raganu nekas nebija mainījies, kopš Karalis viņu pirmo reizi satika vasaras īsākajā naktī. Protams, Karalis jebkurā brīdī varēja iegūt Raganu, un katrreiz, kad Karalis mēģināja, Ragana nepretojās. Tomēr, kā Ākstam likās, tajās reizēs Karaļa rokās palika tikai tukša čaula, bet īstā Ragana neredzama uzpeldēja līdz telpas griestiem un noskatījās uz savu ķermeni kā uz svešinieci. Ari Karalis laikam to sajuta un ik reizi apstājās atšķirībā no visām citām pirms Raganas viņam šoreiz nepietika tikai ar čaulu. Un ik reizi Āksts sastinga, jo katra šāda apstāšanās tikai vēl un vēl piemeta pa šķipsnai iekāres indes Karaļa kārdinājumam, katrā reizē Zvērs Karaļa acīs bija arvien tuvāk, lai pamostos, lai Karalis iegūtu un reizē salauztu Raganu.
Taču neapmierināmā iekāre nebija vienīgais, ko Raganas klātbūtne bija mainījusi Karalī. Kad brokastis bija galā, Karalis piegāja pie Troņa zāles gleznas. Āksts nostājās blakus, un Karalis teica:
"Dažkārt man šķiet, ka mūsu visu šeit galmā nemaz nav, ka mēs visi esam iekšā tajā gleznā. Mēs paši to nezinām, glezna šķiet kā īstenība, krāsas virmo, pievērš mūsu uzmanību, un mēs aizmirstam, ka esam tur, iekšā. Tomēr kaut kur pavisam blakus, tepat, visu laiku klāt ir sajūta, ka jāizkļūst ārā. Ak, es būtu gatavs atdot visu, kas man ir, lai tikai to izdarītu, lai tiktu arā. Kaut uz mirkli, uz vienu sasodītu mirkli!"
Tad Karalis nolūkojās, kā Ragana aiziet: "Un, kad es redzu viņu, man dažreiz šķiet, ka to var." Āksts piekrītoši pamāja un, kamēr cepures zvārguļi šķindēja, pārdomāja, vai viņš un Karalis tiešām bija tik līdzīgi.
Mēnesgaismas bruņinieks sēdēja uz palodzes zem augsta, smaila arkveida loga ar daudzām vitrāžām, kādu garajā gaitenī pirms Troņa zāles bija vismaz divi desmiti. Kad Āksts gāja viņam garām, Mēnesgaismas bruņinieks nolēca no palodzes, pamāja, lai Āksts nāk līdzi, un devās uz vienu no omulīgajām istabām gaiteņa pretējā pusē. Pie durvīm Mēnesgaismas bruņinieks palaida Ākstu pa priekšu, pārliecinājās, vai kāds viņiem negrasās sekot, tad rūpīgi aizvēra durvis.
Istaba bija kā pieticīgi uzklāta grima kārta daudz pieredzējušai sejai, līdzīga tik daudzām citām pilī bez liekiem sīkumiem, tomēr aprīkota ar visu nepieciešamo baudai. Viens kuplu satīna aizkaru ieskauts logs bez vitrāžām, plata gulta ar daudziem spilveniem, mežģīnēm un auklām, galdiņš, trīs krēsli, vēdeklis, griestu spoguļi, zvans sulaiņu pasaukšanai, acu aizsēju un pletņu turētājs. Pēc durvju aizvēršanas Mēnesgaismas bruņinieks pagriezās pret Ākstu, tad tā kā pārdomāja un piegāja pie trauslā, ornamentiem un grebumiem izrotātā galda, uz kura stāvēja caurspīdīga karafe ar biezu, mazliet recekļainu šķidrumu spilgti zilā krāsā. Bruņinieks nocēla apaļo un gludo kā viņa paša galva aizbāzni un pielēja vienu no smalkajām glāzēm līdz pusei. Viņš jau cēla glāzi pie lūpām, tad iedomājās, ka jāpiedāvā ari Ākstam, bet Āksts papurināja galvu. Mēnesgaismas bruņinieks mazliet satrūkās no zvārguļu skaņas.
Āksts neko nejautāja un gaidīja. Mēnesgaismas bruņinieks vēl brīdi svārstījās, tad, tā ari neiedzēris, nolika pielieto glāzi malā, no tērpa iekškabatas izvilka kārtīgi salocītu vēstuli un pa galda virsmu to uzmanīgi piebīdīja Ākstam.
"Vai tu, lūdzu, varētu šo nodot viņai?"
"Raganai?"
"Jā."
"Kāpēc tu pats negribi?"
Mēnesgaismas bruņinieks saknieba lūpas un saminstinājās:
"Es negribētu, ka mūs redz kopā. Man šķiet, tas varētu viņai kaitēt… Tas ir, mums abiem kaitēt. Turklāt… Es nezinu, varbūt viņa…"
Viņš meklēja vārdus, bet neatrada un vienkārši teica:
"Tā man būtu vieglāk."
Āksts aplūkoja vēstuli. Noteikti vairāk nekā viena lapa, rūpīgs locījums, mazliet par daudz zīmoglakas. Vēstules ar vēlmēm bija ierasta lieta galmā, lai gan vēl biežāk Purpura karaļa galmā vēlmēm nepietika pacietības sagaidīt brīdi, kad pienāks laiks uzrakstīt vēstuli. Taču Āksts domāja par Karali.
Līdz šim gan Karalis nemaz neuztraucās, kas notika ar slaidām kājām vai kārtīgiem dupšiem pēc tam, kad Karaļa rokas vai mēle nogura. Tomēr šoreiz bija citādi. Ākstam nepavisam nebija pārliecības, vai Karalis izklaides pēc nenocirtīs galvu kādam, kurš vienkārši ne tā palūkosies uz Raganu, nemaz nerunājot par ko vairāk. Lai gan varbūt ari ne, ja Ragana pret šo kādu izturēsies tāpat kā pret Karali. Un tas Ākstu uztrauca visvairāk, skatoties uz vēstules zīmoga lakā iespiestajiem mēnešiem un pusmēnešiem, tādiem pašiem kā uz Mēnesgaismas bruņinieka tērpa.
Āksts jautāja:
"Tu tiešām to vēlies? Dzīvē mēdz būt dažas tik saldas lietas kā šīsdienas brokastu kūka, kuru ēdot tomēr labāk… hmm… mācēt apstāties laikus."
"Es zinu. Bet zināšana jau neko nelīdz."
Redzēdams, ka Āksts nesaprot, Mēnesgaismas bruņinieks nopūtās un mēģināja paskaidrot:
"Tas ir tāpat kā Dārzā. Jo dziļāk ieiet, jo lēnāks viss kļūst, līdz pienāk bridis, kad visapkārt ir tik daudz skaistuma, ka man vienam pašam ir par daudz. Tik ļoti gribas kādam pastāstīt, kādam uzdāvināt kaut mazu gabaliņu no tā… Un tad man vienmēr ir licies, nē, es esmu zinājis, ka ir jābūt kādam, ka ir jābūt viņai, ar kuru varētu ieelpot un izelpot vienlaikus, sadalīt pilnīgi visu un sadalot izdzīvot savu vienu dzīvi kā divas. Esmu meklējis viņu vienmēr, kopš dzimšanas un droši vien vēl pirms tam, katrreiz, kad esmu bijis Dārzā, man licies, ka viņai ari jābūt tur. Taču viņas nebija, un tad…" Mēnesgaismas bruņinieks iesmējās. "Tad labi, ka dažkārt bija vismaz tava nodeldētā mandolīna."
Āksts joprojām īsti nesaprata:
"Bet kā tu varēji zināt, ka viņa ir, ja tu nekad nebiji viņu saticis?"
"Tu taču zini, kad tev sāp, kad tev slāpst, un tu taču zini, kad sāpes pāriet un kad ūdens malks aizdzen slāpes, vai ne?"
Viņš klusāk piebilda:
"Katrreiz, kad ir pārāk daudz skaistuma, tam klāt ir ari bailes no nāves, kas to visu var atņemt. Taču tagad īsti nav svarīgi, vai es mirstu vai dzīvoju, ja prieks par visām brīnišķīgajām lietām uz pasaules paliek tikai man, ja nav otra, kuram atdot pusi."
Āksts nekad tā nebija domājis par kādu sievieti. Viņš bija pārliecināts, ka Mēnesgaismas bruņiniekam nav taisnība. Katrs jau mēģina saplēst to stikla sienu savā veidā, tas skaidrs. Tomēr, ja tev sāp, tad sāp tikai un tieši tev, pat ja citi var palīdzēt sāpes remdēt. Ja slāpst, tad slāpst tikai un tieši tev, slāpes būs tavas, pat ja citi pasniegs krūku. Āksts atcerējās Karaļa acis, kad caur tām lūkojās Zvērs. Ari nāves bailes bija visiem. Ne kā visiem, bet kā katram un vienam.