Turklāt vēl jau bija arī laiks. Āksts iztēlojās, kā Mēnesgaismas bruņinieka seja mainītos, gadiem ejot. Kā grumbas izmestu tīklus un iegrebtu gadskārtu apļus augstajā pierē, kā acis pārklātos ar ikdienas putekļiem, līdz aiz vecuma tās vairs nespētu saskatīt Raganas pusapdzisušās maldugunis.
"Bet ko tu darīsi, ja izrādīsies, ka nav tā, kā tev tagad šķiet? Ja tas viss neizdosies, ja pēc dienas, mēneša, gada tas viss pazudīs kā nekad nebijis?"
"Nezinu. Nogalināšu sevi. Lai gan varbūt ne. Tiešām nezinu."
Mēnesgaismas bruņinieks mirkli padomāja.
"Man šķiet, kas varētu būt vai varētu nebūt pēc nezin cik gadiem, nav no svara. Ja ir ticība, ka viņa ir īstā, tad ar šo ticību vien ir jāpietiek."
Āksts nogrozīja galvu, un, kā viņa šaubas apliecinot, noskanēja zvārguļi. Vēstule joprojām gulēja uz galda blakus karafei.
Āksts aiz ieraduma apmeta kūleni līdz galdam un iedzēra krietnu malku zilā, recekļainā šķidruma no Mēnesgaismas bruņinieka pielietās glāzes. Istabas sienas un mēbeles apledoja, bet pletnes to turētājā dzēriens uz īsu brīdi iekrāsoja kārdinoši koši sarkanas. Tad dzēriena radītie māņi pazuda, palika tikai neuzmācīgas, kņudinošas aukstuma adatiņas mēlē. Jebkurā gadījumā tie ir tikai papīra gabali, turklāt ne manējie, nodomāja Āksts, paņēma vēstuli un pabāza to zem savas cepures.
Āksts atrada Raganu rotaļlietu istabā torņa augšā. Aiz lielā loga mazliet sasteigti elpoja vasara kaut ari saulaina, diena jau gaidīja rudeni. Vējš niķojās, jūra kā pārāk iztapīga māte viļņojās tam līdzi. Raganas maldugunis, kuras galmā lielākoties kautrējās un slēpās, bija neuzkrītoši izkārtojušās starp dažādām rotaļlietām, prasmīgi izliekoties par neīstām.
Āksts, brīdi nomocījies ar vēstules atrašanu zem cepures, atdeva to Raganai. Viņa izlasīja. Āksts no viņas sejas izteiksmes laikam bija gaidījis kaut ko vairāk. Šķita, ka Ragana jau zina visas vēstules rindas ar ilgām un atskaņām vēl pirms atvēršanas. Tad viņa uzsmaidīja Ākstam:
"Paldies!"
Kad arī tam nekas vairāk nesekoja. Āksts pats jautāja:
"Vai tu rakstīsi atbildi? Ko man pateikt?"
"Nē, es nerakstīšu. Vārdu viņam pietiek pašam. Pasaki tikai, ka es būšu."
Āksts vēl nebija saticis Raganu pie viņa iemīļotās sienas. Stikls saules staros šķita siltāks, bija dīvaina sajūta, ka Raganai šobrīd drīzāk vajadzētu būt otrā pusē logam, virs jūras, aiz stikla. Bet viņa bija šeit. Āksts gandrīz aizkaitināts pamanīja, ka atkal smaida Raganai līdzi.
Āksts bija gribējis viņai prasīt par visu to, ko stāstīja Mēnesgaismas bruņinieks, varbūt Ragana viņam varētu paskaidrot labāk. Bet galu galā viņš tikai pajautāja:
"Kāpēc tev to vajag?"
Ragana, kā vienmēr, smējās un noglāstīja Āksta vaigu:
"Ja tu vēl neesi pamanījis, ari raganas ir sievietes. Bet sievietēm mēdz patikt vīrieši ar tumšām acīm un pārāk daudz mīļiem vārdiem."
Vismaz puse no glāsta nebija domāta viņam. Ākstam kļuva žēl atdot to otro pusi, tā kā mazliet smeldza, mazliet skauda. Tiesa, smeldza tikai mazliet, un, kā vienmēr, Ākstam daudz vairāk bija žēl, ka smeldz patiešām tikai mazliet, viņš laikam būtu gribējis, lai sāp stiprāk.
"Un Karalis?"
"Ko Karalis?"
"Tev nav bail no viņa dusmām?"
"Nē."
Atbilde bija tik ātra. Ākstam likās, ka šoreiz nesaprot Ragana.
"Bet vajadzētu būt."
"Kāpēc?"
Ragana Ākstam atgādināja tos Dārza dzīvniekus, kuri nebēga no cilvēkiem. Āksts atcerējās, kā reiz Galma gudrajiem bija izdevies vienu no tiem izraut no Dārza un kā ārpus Dārza jaunā, smaržīgā āda dažos šausmīgos mirkļos sačokurojās, novecoja, kā miesa sakritās, sabirza un pazuda, pāri nepalika pat putekļi.
"Tu viņu nepazīsti."
Tas, protams, neko nepaskaidroja. Kā lai Raganai pastāsta par Zvēru? Āksts vēl nekad nebija mēģinājis par to kādam stāstīt:
"Neviens viņu nepazīst līdz galam. Karalis… nav viens pats. Tas ir… viņš ir viens pats, bet ir brīži, kad viņš tik ļoti atšķiras pats no sevis…"
Nekas nesanāca. Ragana vēlreiz pārskrēja ar plaukstu Āksta vaigam:
"Tu tagad baidies manā vietā, ja?"
Āksts samulsa vēl vairāk:
"Nē… Es…"
"Tā nevajag. Baidīties vispār nevajag. Bailes taču vienmēr ir par to, kas vēl tikai būs. Vai varbūt nebūs. Bet mēs esam šeit un tagad, un ir taču labi, vai ne?"
"Tu neesi redzējusi, kā viņš nogalina, kā nokrakšķ kauli un tek asinis, kad Bendes cirvis krīt reizē ar Karaļa rokas mājienu. Tu zināji, ka galvas patiešām dažreiz ripo pēc tam, kad tās nocērt?"
"Un ja es tev teiktu, ka nāves nav? Ka nāve ir vislielākie meli, visbriesmīgākais cilvēku izdomājums?"
Ar Raganu bija vēl grūtāk nekā ar Mēnesgaismas bruņinieku, kurš vismaz saprata, kāpēc no Karaļa jābaidās, lai gan ari to Āksts laikam nezināja īsti droši. Abi bridi klusēja, līdz Ragana pārliecinājās: "Tad tu pateiksi viņam, ka es būšu?" Āksts gribēja iebilst, bet Ragana atkal smaidīja. Tas vienmēr visu padarīja tik nepareizi vienkāršu. Viņš
paraustīja plecus un piekrītoši nošķindināja zvārguļus.
* * *
Ābeļdārzs stiepās uz visām pusēm garās, kārtīgās, baltiem ziediem izrotātās alejās. Ābeļu bija ļoti daudz, taču katrā starp visiem daudzajiem, ziedošajiem zariem auga tikai pa vienam, lielam, sulīgam, spīdīgam ābolam. Āboli pilēja no ābelēm kā siltākā laikā ūdens lāses no lāstekām. Es apstājos pie viena no kokiem un vēroju, kā apaļais auglis stiepjas arvien garenāks kā bumbieris, līdz sadalās divos, reizē krītot un paliekot turpat zarā. Zāle starp ābelēm bija pilna ar kritušiem āboliem, starp kuriem tikko jaušamos līkločos kustējās čuksti. Katrs kritušais ābols, nokļuvis uz zemes, izbalēja un gribēja izstāstīt par savu kritienu. Man sareiba galva. Ikvienam ābolam laikam bija savs stāsts, tomēr, ejot garām, visi šie stāsti šķita tik līdzīgi, ka saplūda kopā. Pat tad, kad pacēlu vienu un pieliku pie auss, nevarēju izšķirt atsevišķus vārdus tie pazuda visa ābeļdārza kopējā čukstu šalkoņā.
Vienā no alejām tālu no manis stāvēja Ragana un Mēnesgaismas bruņinieks, viņi mani neredzēja. Āboli visi reizē pārstāja krist un sačukstēties. Ragana, pastiepusies pirkstgalos, kaut ko teica Mēnesgaismas bruņiniekam. Es nedzirdēju, ko, bet nebija jau vajadzības. Vārdi, kas parasti bija tikai vairāki burti, salikti kopā, tukšas skaņas un nekas vairāk, Dārzā mēdza izrauties no burtu ietvariem un kļūt par īstenību. Katrs burts, katra skaņa pārvērtās par tēliem, gāršām un smaržām, kas no Raganas lūpām sīkiem, saldiem, spožiem un sanošiem punktiem izplūda pāri ābeļu zariem un ziediem.
Ābeļdārza galā stāvēja akmens arka ar masīvām dēļu durvīm. Durvju augšpusē spīdēja kokā iegrebts un apsudrabots mēness, tās bija nostiprinātas un izrotātas ar vijīgiem apkalumiem, kas lēnām kā slinki vai varbūt mēnessērdzīgi zalkši lodāja pa durvju virsmu. Arkai abās pusēs tupēja garguju pāris ar retām akmens matu šķipsnām, tukšām acīm un izbāztām mēlēm tās izskatījās ne tik daudz briesmīgas, cik aizmirstas. Ragana un Mēnesgaismas bruņinieks pavēra durvis un devās tām cauri. Pa atvērto šķirbu ābeļdārzā ielidoja dažas sniegpārslas.