Es sekoju. Tas ir, es nesekoju, neizspiegoju, es vienkārši gāju līdzi. Lai gan kuru es cenšos piemuļķot? Jā, es sekoju, uzmanīgi, lai mani nepamanītu un es neiztraucētu. Es nevarēju apstāties, es biju ubags. Tam vajadzēja būt pazemojoši, bet es nevarēju apstāties, izsalkums mani dzina, man bija jāiet viņiem līdzi.
Aiz durvīm sākās ziema, tomēr es nejutu ne aukstumu, ne siltumu. Vēja šajā Dārza daļā nebija, un mani māca šaubas, vai tas kaut reizi te bija bijis. Sniegpārslas krita lejup neticami taisni, plāni un mierīgi. Atgāzu galvu, atvēru muti un pārliecināju sevi, ka man uz mēles un lūpām kā rudu aveņu ledeņu druskas kūst tieši tās pašas sniegpārslas, kurām bija palaimējies iekrist Raganas matos.
Ragana un Mēnesgaismas bruņinieks, tā arī ne reizi neatskatījušies, piegāja pie aizsalušo ezera. Turpat pie krasta kā nenotīrīts pelēks traips uz kopējā gludā baltuma vīdēja āliņģis. Ragana apsēdās uz āliņģa malas un iemērca kurpes, tad ieslīdēja ūdenī visa. Mēnesgaismas bruņinieks mazliet vilcinājās, bet, Raganas iedrošināts, sekoja. Viņi laidās peldus nesteidzīgām kustībām, un āliņģis peldēja līdz ar viņiem, jo vairākus soļus apkārt Raganai un Mēnesgaismas bruņiniekam ledus kopā ar sniegpārslām izkusa no ķermeņu siltuma, bet aiz viņiem atkal savilkās ciet un sasala.
Ezera otrā krastā bija apledojušas un apsnigušas sudraba kāpnes ar šauriem, rievotiem pakāpieniem un apaļām margām. Kāpjot ārā no ūdens, ne Ragana, ne Mēnesgaismas bruņinieks neizskatījās nosaluši. Ja nu vienīgi auksti bija zilganajām maldugunīm un abu drēbēm, kas pilēja, cieši piekļāvās un kā ar asu zīmuli apvilka ķermeņu aprises. Turpat stāvēja neliela, zema baļķu māja ar salmu jumtu, pārāk vienkārša. Nevilšus sāku meklēt iecirsto Zvēra zīmi mājas baļķos tik līdzīga māja bija tām, kādas es atcerējos no savas bērnības, bet zīmi nemanīja. Ragana pavēra durvis, viņi abi iegāja iekšā. Pēc brīža caur mājas vienīgo logu atspīdēja gaisma, nokrāsojot gar logu krītošās sniegpārslas dzeltenas.
Es sekoju. Ātri pārgāju pāri ezeram ledus, kas likās tik plāns, bez grūtībām izturēja, it kā manis nebūtu vispār. Pastiepos pirkstgalos pie mājas loga un redzēju, ka pavardā deg uguns. Tās liesmās sildījās dažas no Raganas maldugunīm, bālganumam lēnām uzaudzējot virsū siltu, oranžu garozu. Ragana un Mēnesgaismas bruņinieks bez slapjajām drēbēm sēdēja istabas vidū kopā ar pārējām maldugunīm, kuras, tāpat kā viņi, bija kailas. Viņš noliecās un ieelpoja Raganas matus. Raganas lūpas un maldugunis notrīsēja.
Ar pirkstgalu pieskāros loga rūtij. No mana pirksta uz visām pusēm gludajā stiklā izauga leduspuķu dzīslainie ziedi, aizsedzot skatu uz istabu. Tālāk sekot vairs nebija vērts. Nezinu, vai biju ko ieguvis līdz šim, bet katrs aizkavēšanās brīdis gaidītā sāta, varbūt pārsātinājuma vietā tikai atņēma man vēl kaut ko, es jutos vēl izsalkušāks un tukšāks. Pagriezos, lai ietu atpakaļ.
Ezers vairs nebija tāds pats. Ledus līdzenums bija sadalīts divās daļās, ko vienu no otras atdalīja dzelzspelēka ūdens švīka, kurā ņirbēja sīkas, asas ledus drumslas. Man blakus, izmircis un no aukstuma drebot, stāvēja Karalis.
VI
Nāvessods Purpura karaļa galmā bija svētki kā jau visas aizraujošās lietas, kas nenotiek pārāk bieži. Daži gan mēdza sūkstīties, ka sodīšana esot par ilgu un līdz beigām kļūstot garlaicīgi, bet, lai tur vai kā, beigas bija mazas pagarlaikošanās vērtas.
Troņa zāles sienas bija izrotātas ar sarkaniem un melniem bārkstainiem vimpeļiem, spēlmaņi skaņoja instrumentus, pāži bužināja vāzes ar konfeti, ko izmētāt pašās beigās. Konfeti ripuļi arī bija sarkani un melni. Bende uzmanīgi notrausa kādu sīku putekli no savas maisveidīgās, melnās amata cepures ar divām šaurajām šķirbām acīm, tad uzvilka to galvā. Cirvis stāvēja piesliets pie bļodas ar talka pulveri, kurā pirms pašām beigām Bende mēdza iegremdēt gludos teļādas cimdus, lai cirvis rokās neslīdētu. Cimdu pāris gulēja turpat netālu uz sarkana samta spilvena, ko turēja kāds no pāžiem. Šur tur sāka skanēt pāragri, uzmundrinoši aplausi. Bende paņēma cirvi, bez steigas ar pašiem pirkstgaliem pārbrauca pār cirvja asmens pusloku un neapmierināts nogrozīja galvu. Viņš izņēma no riku kastes divas galodas, izvēlējās piemērotāko un drošām kustībām uztrina asmeni. Noslaucīšana ar mīkstu lupatu, vēl viena pārbaude ar pirkstu viss kārtībā.
Karalis pamāja, noskanēja Troņa zāles stūrī iestumtais gongs, piepildot telpu ar dunošu atbalsi. Sargi ieveda Mēnesgaismas bruņinieku. Izņemot Karali, visi pārējie galminieki uzlika apzeltītas maskas, lielākoties ar rubīnu, bet ari ar dimantu, ametistu un paretam ar smaragdu rotājumiem. Vairumam galminieku maskas bija aizsietas aiz pakauša, dažas galma dāmas košās lentes prasmīgi bija ieveidojušas frizūrā. Pārējiem, pie kuriem piederēja ari Āksts, labāk patika maskas ar rokturi, ko gan vajadzēja pašam turēt un kas bija nedaudz apgrūtinoši.
Āksts vēroja sev apkārt galminiekus, kurus maskas darīja neatšķiramus citu no cita, un domāja, kāpēc nāvessodu izpildes laikā tika uzliktas maskas. Varbūt lai padarītu sodu bargāku, lai nebūtu seju, kurās ieskatīties pirms nāves? Nez vai. Daudz ticamāk likās, ka viss Purpura karaļa galms centās noslēpties no nāves, naivi cerot, ka maskas palīdzēs. Āksts dzirdēja flautas, vijoles un klavesīnus, pa vidu arī bungas un gongu kā ievainotu, pinkainu savvaļas vērsi. Garām aizšūpojās vīraka kvēpināmo trauku smarža. Maskas jau nebija tikai uz sejām, tās bija visapkārt. Galma smaržas, liekulīgi lēnais ritms, krāsas tās ari bija maskas, viss šeit nebija nekas vairāk par nekustīgu zelta seju bez cilvēka vaibstiem.
Āksts ar skatienu meklēja Raganu, bet nevarēja atrast. Droši vien viņa negribēja šo redzēt. Viņš atcerējās: Ragana bija teikusi, ka nāves nav. Nāve bija un kā vēl bija! Vēl vairāk Purpura karaļa galmā nāve bija vienīgais, kas patiešām bija. Visu pārējo sāpes, baudu, miesas, šķidrumus, pulverus, skaņas, krāsas galms varēja aizsniegt, noplūkt un izplūkāt, paskatīties, kas ir tajos iekšā, un izlikt tos parādīšanai jebkuram, nogaršot vai iespļaut tajos. Tikai nāve palika neaizsniedzama. Varēja uzlikt maskas un kūpināt kvēpekļus, varēja aplaudēt un domās saukt, ka nāvessods nav tas pats, kas beigās sagaida katru. Bet ikviens, Āksts bija par to pārliecināts, ikviens dziļumā, savā paša ellē zem biezajām masku kārtām apjauta, ka beigās visi būs tur, uz kurieni tagad lēnām, lēnām spēra soļus Mēnesgaismas bruņinieks. Katrs vienatnē ar sevi un bez maskām.
Mēnesgaismas bruņinieks tuvojās vietai, kur stāvēja Āksts. Tumšās acis likās ļoti nevietā pieskaņotas melnajām un sarkanajām krāsām visapkārt. Vai, zinādams, kas notiks, viņš vēlreiz lūgtu Ākstam aiznest to vēstuli? Droši vien lūgtu. Bet vai bija vērts? Ja nebūtu Karaļa toreiz Dārzā un Bendes tagad, ja viņš un Ragana varētu doties prom no galma, vai tad varētu uzbūvēt savu dzīvi no tik trausla un drūpoša materiāla kā otrs cilvēks? Vai tad tā tik un tā nav tikai vēl viena maska, aiz kuras nevar paslēpties, kad pienāk beigas? Jo nāve vienmēr bija blakus. Vienmēr kā pacelta Zvēra ķetna blakus ir drauds, ka nāve iesprauksies starp diviem un atņems to otro.
Tad Āksts ieraudzīja Raganu.
Pilī noteikti bija logs uz Dārzu Āksts brīnījās, ka viņš to agrāk nav pamanījis. Ragana iemeta akmeni šajā logā, un Dārzs vienā izelpā ielauzās Troņa zālē.
"Nedrīkst!" iekliedzās Karalis, bet Uguns ragana neklausīja.
Solis, pagrieziens, skatiens, viegls rudo matu vilnis. Ritms, maigs un vienlaikus precīzs, ik kustība atbilstoša notij. Uguns ragana izdejoja mūziku tā, kā es vēl nebiju redzējis to darām nevienu, lai gan mūzikas nebija, bija tikai izbrīna klusums Purpura karaļa galmā un viņas soļi uz mozaīkām klātās grīdas. Viņa dejoja straujāk un straujāk, līdz kļuva siltāks un es sāku sajust mūzikas krāsas. Raibais Purpura karaļa galms izdzisa pelēks, kļuva izbalējis kā aizmirsta mākslinieka noputējusī glezna, kurā senatnes meistars izmisīgi, bet bez sekmēm bija centies padarīt mirkļa krāsas mūžīgas. Tā vietā, Uguns raganas papēžu un plaukstu piesitienu vadītas, no Dārza ielidoja krāsas, kādas tās ir īstenībā, pirms cilvēki dod tām vārdus un sajauc tās visas ar pelēko. Vairs nebija pelēkdzeltenā, pelēkzilā vai pelēksarkanā, bija gļēvais, skumjais un nāvei tuvais.