Mūzikas vēl nebija, taču ar katru nākamo dejas soli tā tuvojās. Krāsas izkusa dzirkstelēs, katrs viņas solis izārdīja vēl vienu ugunskuru, no zibošo kurpju papēžiem maldugunis šķīda uz visām pusēm, dedzot liesmu pēc liesmas Purpura karaļa galma Troņa zāles aukstajās plātnēs. Viņas drēbes bija no papīra, uguns mēlēm tik tīkamas, soli pa solim Uguns ragana sadega pašas radītajās liesmās. Kustīgas, degošas jautājuma zīmes slīdēja pār grīdas mozaīkām ar tajās ieslēgtajām sen mirušo karafu sejām. Cits pēc cita modīgie zābaki un galma dāmu glītās zeķes pazuda, kad krunkaini, pelēki akmeņi tās norāva liesmu jūras dzelmē. Pāri palika tikai tukšas maskas kā uz rifiem guloši spoku kuģi un manas mandolīnas kūkums, kas iezīmēja pēdējās salas krastu uguns neprātīgajā dejā.
Mūzika tagad bija blakus, dziesma, kuru es gaidīju visu mūžu. Tās smarža un garša caur nāsīm, caur visu ādu ieplūda manī, es varēju spēlēt, beidzot nospēlēt tā, ka tas kaut ko nozīmētu, ka kaut kas svarīgs notiktu citādi. Varbūt paliktu dzīvs kāds, kam bija jāmirst. Tomēr pat pāri uguns jūrai caur manas mandolīnas stīgām kā caur būra režģiem, daudz par trausliem, lai tās atturētu, raudzījās Zvēra acis, dzeltenzaļas un tik sāpīgi līdzīgas cilvēka acīm. Bija tikai acis, taču es skaidri zināju, ka tepat blakus ir arī ķetna ar savilktiem muskuļiem, stiegrainām cīpslām un nagiem tik asiem, gataviem pāršķelt ādu, iemērkties asinīs un izraut gabalu dzīvas miesas. Ja es spēlētu, varbūt vienkārši nomirtu kāds cits. Varbūt es.
Izvēles mirklis izslīdēja starp mandolīnas stīgām un pirkstgaliem tik ātri un piepildīti, kā vienmēr paiet tikai tie daži mirkļi, kurus pēc tam atceras visu mūžu. Vēl mazliet, kaut tikai soli ilgāk, un, iespējams, Āksts būtu gatavs maksāt prasīto. Bet ar mirkļiem nekaulējas, un viss bija kā vienmēr, kopš viņš pirmo reizi satika Zvēru. Āksts atkal vēroja, vēroja, kā Uguns raganas ugunī sausiem sprakšķiem sadeg ari viņa mandolīna, kā liesmas aizsniedz Karali, kā Karalis vēl velti cenšas savaldīt Zvēru, tad ļaujas un kā ķetna ar spožajiem nagiem cērt.
Uguns raganas dejas liesmas pazuda, bet galms joprojām nekustējās. Kā no liela augstuma Āksts pamanīja, cik grūti kļuvis atšķirt īstenību un gleznu. Ikviens šeit bija sastindzis divkārši, taču krāsu nebija nevienā no abiem, tikai sudrabainu pelnu šķietamā vizma un sajūta, cik ļoti abās pusēs kaut kā atkal pietrūkst. Vai kāda.
Tad parādījās atšķirība. Galms joprojām palika sauss un bezkrāsains, bet krāsu atspulgi uzvirmoja te vienā, te otrā gleznas vietā, tad izplūda pa visu gleznu, un Āksts ieraudzīju gleznu tādu, kādai tai vajadzēja būt, patiesi pabeigtu.
Zobens ar asinīm uz tā smailes izkrita no Karaļa rokas, Karalis noslīdēja uz ceļiem. Uz krāsainās gleznas fona kā pelēks rēgs sakustējās Mēnesgaismas bruņinieks. Tāpat kā jau reiz pirms tam slaidi, balti pirksti notraipījās asinīm. Tomēr viņš nebija burvis, tikai viens no Purpura karaļa galma bruņiniekiem. Raganas dzīvība izplūda caur viņa pirkstiem tikpat nenovēršami kā mirklis, ko Āksts bija pazaudējis uz neatgriešanos. Asins tērce sāka mest zigzagus caur mozaīkas rievām uz grīdas, caur visu karaļu, kas pirms tam bija valdījuši šajā pilī, sejām. Un Ākstam likās, ka arī viņi raud tās pašas asins asaras, kas aukstas un nedzīvas ritēja pār viņa Karaļa vaigiem.
PURPURA KARAĻA GALMĀ Latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāsti
Mākslinieks Artūrs Bērziņš Redaktore Bārbala Simsone
Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra irli 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. L-3114. A/s "Poligrāfists", K. Valdemāra iel.1 f>, Rigi, I.V-1010.