Ai, kā Ernests kļūdījās! Nākamajā vakarā zeķes no gultas bija vēl tālāk, pēc tam tās nevarēja atrast vispār.
Katru vakaru nācās gaidīt krietni ilgāk, līdz gulta rima čīkstēt un gaisma izdzisa. Un pat pēc šīs gaidīšanas nekas iepriecinošs nesekoja, jo zeķes gultas tuvumā vairs neatradās. Katru vakaru kļūdams arvien izsalkušāks un piktāks, Ernests manīja, ka ilgi tā vairs nevar turpināties. Viņa darbaspējas bija kritušās, oma sabojājusies un saldā dzīve nemaz tik salda vairs nešķita. Šajā nelaimē viņš vainoja sievieti, kuras parādīšanās vecpuisim likusi mainīt savus ieradumus.
Par laimi, nāca piektdienas vakars, kad kopā ar Arnoldu no kaimiņu dzīvokļa Ernests mēdza iedzert pa šļukai par godu labi pabeigtai darba nedēļai. Jau no pirmā mirkļa Arnolds pamanīja Ernesta slikto izskatu, iekritušos vaigus un saērcināto acu skatienu. Nebija pat ilgi jātincina, lai viņš izstāstītu visu savu nelaimi, to kārtīgi noskalojot ar lielu glāzi uzdzeramā. Arnolds kā labs draugs sita uz pleca, teica mierinājuma vārdus un piebiedrojās iedzeršanā. Un tajā vakarā tapa pirmais plāns noslēpt sievietes zeķes, lai zudībās viņa vainotu vecpuisi un aizietu.
Vakarā pēc tumsas iestāšanās Ernests ar ļaunīgu skatienu mazajās ačelēs lavījās uz drēbju kaudzes pusi. Palikdams naktsskapīša aizsegā, viņš no kaudzes izvilka divas garas, dārgas sieviešu zeķes ar mežģīņotu maliņu. Ļaunīgajam skatienam nenozūdot, viņš palīda zem gultas. Tajā vakarā, no zeķēm uzzinājis daudz iepriekš garām palaistu jaunumu, kā arī apmierinājis apetīti ar dažiem kāriem kumosiem, Ernests noslēpa guvumu tālākajā stūri un apmierināts devās gulēt.
Tā tas turpinājās vēl trīs vakarus. Tomēr arvien biežāk nokļūt līdz drēbju kaudzei bija ārkārtīgi bīstami. Ja no sākuma trauksmes sajūtu nomāca vēlēšanās patriekt to sievišķi un ievirzīt dzīvi ierastajās sliedēs, tad pamazām tomēr tramīgums ņēma virsroku. Ernestam zeķu zādzības vairs nešķita laba doma. Un kronis visam tā nolāpītā mamzele tikai ķiķināja un teicās dabūt citas zeķes. Bet prom netinās.
Pienāca nākamā piektdiena, kad panākumi un nepanākumi tika smalki atreferēti Arnoldam, kurš pēc trešās glāzes nāca klajā ar jaunu ideju proti, sasmaržot vecpuiša drēbes ar svešām smaržām. Arnolds šo paņēmienu bija aizguvis no TV. Šībrīža izmisuma sāvoklī Ernestam tā nešķita peļama doma. Drīz vien viņš devās mājās ar nelielu smaržu paraudziņa pudelīti un atkal nedaudz ļaunīgu acu skatienu.
Daudzas mājas radības ir dzimušas ar izteiktu ožu. Daļai redze un dzirde ir tik vāja, ka tās varētu ieskriet rūcošā putekļsūcējā, ja vien to nesaostu pa gabalu. Līdzīgi bija ari ar Ernestu, tāpēc, viņaprāt, svešai smaržai bija jākalpo par ļoti labu aizbaidīšanas līdzekli.
Ceturtdienas vakarā Ernests šķendēdamies devās uzpilināt pēdējās smaržu atliekas vecpuiša kreklam. "Tā stulbene taču vispār neko nesaprot," viņš pie sevis burkšķēja. Pašam gariņam acis asaroja jau no fakta vien, ka kaut kur istabā ir tik daudz spēcīgas smaržas, bet šī tikai ķiķināja un teicās, ka patīkot. Ka tevi divi deviņi!
Trešo plānu Ernests uzklausīja ar nolemtības izteiksmi acīs. Apslacījis savas bēdas ar vairākām glāzēm stipra dzēriena, viņš skumjš un izsalcis vilkās mājās. Pēc tumsas iestāšanās gariņš atritināja Arnolda doto sainīti un izvilka sarkanu lūpu krāsu.
Šorīt Ernests nesaprata, kas īsti viņu ir pamodinājis rūcošais vēders vai spalgā balss.
"Uz zeķes?" sieviete kliedza. Ernests riskēja pa mazu stūrīti palūrēt ārā no gultas apakšas. Tur jau viņa stāvēja gaisīgā naktskreklā, paspūrušiem matiem un vecpuiša gaišo zeķi vienā rokā. Zeķei uz sāna rēgojās košs lūpu nospiedums.
"Ko tu murgo?" vecpuisis rūca no gultas. Viņa seju Ernests neredzēja, bet pēc balss varēja spriest, ka īsti pamodies viņš vēl nav.
"Es saprastu uz apkaklītes! Uz vaiga, uz krekla vai kaklasaites," tikpat spalgā balsī sieviete turpināja. "Es tev vēl piedotu sānsoļus. Bet kaut ko šitik perversu…" Viņas balss aizlūza un seja novērsās.
"Rozālij, es par to neko nezinu!" viņš mēģināja skaidroties.
"Un kā tu vispār atļaujies noliegt tik acīmredzamus pierādījumus?" viņa spiedza. "Tu gribi, lai es ticu pasaciņām, ka tavs suns to tur atstāja? Tev vispār nav suņa!" To pateikusi, viņa iemeta zeķi kā pārmetumu vecpuiša sejā un izskrēja no guļamistabas.
Tajā dienā Ernests centās izturēties pavisam nemanāmi. Tā kā tā bija sestdiena, kad serviss nestrādāja, viņš visu dienu pavadīja, vērpdams putekļus garās lēkšķēs un izkārtodams tos gar sienu. Katrs mazākais troksnītis tika saklausīts, katra smarža izanalizēta.
Vakarā, kad gaisma nodzisa nedaudz ātrāk nekā parasti, Ernests gulēja savā cepumu kārbā un saspringti klausījās. Tikai divi gultas čīkstieni un pēc tam mierīga elpa. Klusītiņām izslīdējis no savas guļvietas, viņš uz pirkstgaliem aizgāja līdz palaga malai, mazliet to pacēla un cerīgi pastiepa roku.
Un tur jau viņa bija saņurcīta, pavalkāta kokvilnas zeķe, kas nesa jaunas ziņas, gardu maltīti un sirdsmieru.
Ilze Eņģele Punkts pie apvāršņa
Seins noraizējies vēroja punktu pie apvāršņa, kur okeāns satikās ar bezrūpīgi zilajām debesīm. Brīvdienu sajūta bija nez kur pagaisusi, un Šeins neticīgi samiedza acis ekvatoriālajā saulē zalgojošais okeāns un Terra Novas pilsētvalsts sargposteņi droši sargāja teritoriju no jebkādiem nelūgtiem viesiem, un šķērsot uzticamo aizsardzības līniju bija neiespējami. Arī neviens ienākošais reiss šodien nebija apstiprināts to Šeins atcerējās gluži labi, jo atpūtai no dienesta pienākumiem vienmēr izvēlējās mierīgās dienas, kurās nebija gaidāmi ciemiņi no ārpasaules. Tomēr ieraudzītais liecināja, ka ir noticis kas neplānots. Šeins palūkojās uz miniatūro dienesta sakaru ierīci, no kuras viņš nekad nešķīrās. Netikās brīvdienā traucēt kolēģus no Drošības grupas, bet laikam nāksies, jo punkts pie horizonta Šeinu pārāk uztrauca.
Terra Nova bija paradīzes sala okeānā, nošķīrusies no civilizācijas. Tur dažu gadu desmitu laikā bija savākusies visai raiba sabiedrība, kuru vienoja vēlme pēc mierīgas, no ārējās civilizācijas izolētas dzīves saskaņā ar sevi un harmonijā ar dabu. Terra Novas unikālais dabas resurss smiltis nodrošināja pastāvīgu eksportu un līdzekļus, lai iegādātos izejvielas un lietas, kuras Terra Novā neražoja. Smilšu īpašais sastāvs gādāja par novatorisku enerģijas ieguves veidu, par kura tehniskajām niansēm Šeins neinteresējās. Tomēr, tāpat kā visi salas iedzīvotāji, Šeins bija informēts par zinātnieku aprēķiniem, ka salā esošās smiltis varēja nodrošināt tikpat daudz enerģijas, cik visi pasaulē atlikušie naftas krājumi saražotu divi simti piecdesmit divos gados. Tieši tāpēc Terra Novu no ārpasaules droši aizsargāja jaunākās tehnoloģijas, jo izsīkstošie dabas resursi bija kārdinošs mērķis noplicinātajā pasaulē.
Dūkoņa aiz muguras lika atskatīties Terra Novas Drošības grupas militārais auto bija spēji nobremzējis saules sakarsētajās vulkāniskajās smiltīs, un, Šeinam par pārsteigumu, no tā izlēca nevis ierastais ierindnieks kāds no iesācējiem, kuriem parasti uzticēja vienkāršākos pienākumus, bet gan slaida, iedegusi meitene kamuflāžas formā ar seržanta zīmotnēm. Šeins izbrīnīts konstatēja, ka šādu kareivi nekad iepriekš nav saticis. Dažus mirkļus saulē paspīdēja kapara sarkanie mati, pirms meitene tos noslēpa zem formas cepures un, veikli sakārtojusi tās nagu, metās šurp. Šeins atbalstīja domu, ka sievietēm armijā un jo īpaši Drošības grupā nav ko darīt, tāpēc nicīgi pavīpsnāja pie sevis kārtējā romantisko piedzīvojumu vai varoņdarbu meklētāja. Miera laikos augusī paaudze kara šausmas pazina vien no vecāku nostāstiem un, Šeinaprāt, nevajadzīgi cenzētiem mākslas darbiem.