- Seržant, vai noskaidrojāt, kas tas ir? Šeins uzsvērti īsi pamāja uz punktu tālumā, ignorējot sasveicināšanās procedūru.
- Jā, ser! Kuģa atlūzas, ser! No kura kontinenta, īsti nav skaidrs, ser. Mūsējie vēl rokas pa datubāzēm, ser! Seržantes melodiskā balss lika Šeinam nepatikā saviebties.
- Uzlauzāt?
Atbildes vietā sarunas biedre nedaudz samulsa, laikam nebija lietas kursā par Drošības grupas darba metodēm. Tātad jauniņā.
-Jūsu aparatūra ir mašīnā, ser, meitene norādīja uz piekrauto auto nodalījumu. Un formas tērps arī, ser, viņa piebilda kā atcerējusies.
Šeins veikli pārģērbās, nometot vieglos kokvilnas šortus un tuniku un uzvelkot militāro formu. Pieliecies aizšņorēt zābakus, viņš paslepus vēroja meiteni, kura taktiski izlikās, ka ir aizņemta ar aparatūras izkraušanu. Aplūkojot nepazīstamo tuvāk, izrādījās, ka tā nav meitene, bet pajauna sieviete tik tikko samanāmās krunciņas pie acīm vēstīja, ka viņa varētu būt aptuveni trīsdesmit gadu veca. Savādi gan tādā vecumā rozā brillēm jau vajadzēja būt nokritušām un armijai sen atstātai, lai nodotos sieviešu sūtībai piemērotākām nodarbēm. Tomēr nebija īstais brīdis prātot par nejaušās biedrenes motīviem, izvēloties dienestu Drošības grupā, un, uzlicis cepuri ar Drošības grupas emblēmu un saraustījis formas tērpu, Šeins pilnībā noskaņojās uzdevumam.
- Kā viņi tika garām mūsu satelītiem un patruļas bojām okeānā? Šeins uzdeva jautājumu, kurš bija dedzis apziņā.
- Nezinām, ser. Šo objektu neredz ne mūsu satelīti, ne patruļbojas. Ceram uz jums, ser, meitene pamāja uz tikko uzstādīto aparatūru.
Piepeši saīdzis, Šeins pārlaida skatienu portatīvajam stendam, kurā centrālo vietu ieņēma Šeina paša dators, iekārtas sakariem ar aizsardzības satelītiem, patruļas bojām un salas centrālajām bākām. Šeins labi atcerējās, ka šis dators vakar vakarā bija palicis viņa pludmales mājā, tātad jaunā paziņa, meklējot datoru, visticamāk, ir izpētījusi Šeina askētisko mitekli.
Šeins nemīlēja nelūgtus ciemiņus ne Terra Novā, ne savās mājās.
- Ieslēdzu skenerus. Šeina pirksti sāka veikli slīdēt pa taustiņiem. Vīrietis saspringti vērās te ekrānā, te pāri aparatūrai uz okeānā vīdošo punktu, ievadot arvien jaunas un jaunas komandas.
- Ir! Šeins nomurmināja pēc krietnām desmit minūtēm. Bija izdevies uzlauzt noslēpumainā objekta aizsardzību, un beidzot to varēja noskenēt.
Kāds strauji tuvojās no mugurpuses. Šeins ar trenētu kustību automātiski pacirtās apkārt un sāņus un pēdējā brīdī apstājās, neveicis asu sitienu. Tā bija tikai seržante, kura visu šo laiku bija bijīgi turējusies atstatus, tomēr cītīgi vērojot ikkatru vīrieša kustību, un kuras vārdu Šeins vēl arvien nezināja, jo pati laikam neuzdrošinājās stādīties priekšā. Šeins ievēroja jaunās sievietes saspringtajās gaidās samiegtās paparžu zaļās acis. Savādi, ka viņa domas vēršas pie blakuslietām tieši te un tagad, uzdevuma vidū. Te sirds piepeši salēcās, un viņam šķita, ka uz sekundes daļu augums sagrīļojas, acīs satumst un sirds sāk skriet aulekšiem. Pēc dažām sekundēm ķermenis un apziņa atgriezās normas robežās un Šeins bija atguvis rīcībspēju.
- Ser? jauniņā pakāpās vēl soli uz priekšu.
- Kuģa atlūzas un cilvēks uz borta! Izsūtiet Grupas krasta patruļu! Šeins, ar strauju rokas kustību atvairījis seržantes palīdzības piedāvājumu, asi pavēlēja.
Piekraste un jūra liesmoja. Šeins, aizrīdamies dūmos, izmisīgi rāpoja pa smiltīm, cerot, ka nav zaudējis orientēšanās spējas un virzās bunkura virzienā. Vairāk ar sesto prātu nekā ar redzi un dzirdi Šeins sajuta Maijas tuvumu viņa tātad bija vēl dzīva, un, ja paveiksies, abi sasniegs patvērumu. Tur viņš vēlreiz ielūkosies Maijas paparžu zaļajās acīs, kuru īpašā izteiksme vismaz uz mirkli liks aizmirst iebrukuma šausmas.
Šeins izmisis lūkojās krāsmatās un vaicāja sev, kāpēc pretinieks neizslēdz satelītus, kuri raidīja uz salu uguns indes šautras, aizsardzība bija satriekta drupās jau pirmajās stundās, un šajos garajos mēnešos Terra Novas iekarošana bija nonākusi beigu posmā tika metodiski iznīcinātas Drošības grupas un atlikušie salas iedzīvotāji, kuri slēpās izturīgāko aizsardzības bunkuru drupās un izmisīgi plānoja prettriecienu. Šeins rūgti nodomāja, ka šajā karā viņi taustās kā pa tumsu, jo pretinieka nav viņi pat nezināja, kurš uzbrūk! Bija tikai iznīcinošās uguns vētras, kuras ieurbās celtnēs, cilvēkos, palmu birzīs un bija nolīdzinājušas līdz ar zemi arī Ziemeļu kalnu, kā dēvēja salu veidojošo vulkānu. Ja izdotos uzlauzt pretinieka satelītus, varbūt uguns avotus varētu apturēt un izsūtīt uz ārpasauli saucienu pēc palīdzības. Pašlaik gan ienākošie, gan izejošie signāli tika bloķēti. Šeins rūgti nosprieda, ka civilizācija acīmredzami ir akceptējusi Terra Novas pilsētvalsts iznīcināšanu satelītu rādījumiem no kosmosa vajadzēja saviem saimniekiem uzrādīt šausmas, kurām viņi bija pakļauti, un ar trim mēnešiem vajadzēja pietikt gan diplomātijas smalkumiem, gan militāras palīdzības plānošanai. Bet acīmredzot Terra Novas nolīdzināšana līdz ar zemi, lai varētu izrakņāt salas dzīles tukšas, bija attaisnojams upuris enerģijas deficīta novēršanai.
Uguns stabs, kā ierasts, parādījās pēkšņi un šķietami no nekurienes. Šeins, uz liktenīgu pussekundi zaudējis modrību, nepaspēja reaģēt, tikai ievērot, kā Maija, mēģinot paraut viņu sev līdzi, līdzīgi smilšu ķirzakai zibenīgi ielokās pretinieka iznīcinātā aizsardzības bunkuru sistēmas drupās. Pēc tam elpu aizsita neizturami karsts gaiss un putekļaina tumsa. Šeins, krītot bezsamaņā, paspēja nodomāt cik muļķīgas beigas! Viņš vienmēr bija iedomājies, ka ies bojā kaujā, aci pret aci cīnoties ar pretinieku. Tagad Šeinu nogalinās parasts, banāls, automātisks iebrucēju ierocis, kurš ar paredzamu regularitāti izspļāva savu uguns indi uz Terra Novas drupām.
Šeins, izbrīnīts konstatējis, ka vēl ir dzīvs, ar piepūli atslējās pret tuvākās palmas apdegušo stumbru. Smiltis vienaldzīgi izbira caur pirkstiem. Neskaitāmi tūkstoši smilšu graudiņu, īsu brīdi uzkavējušies Šeina plaukstā, pazuda nebūtībā bezgalīgajā smilšu klājienā pludmalē, un neviens vairs neatšķirtu, kurus viņš nupat kā bija turējis rokā. Tie pazuda bez pēdām, tāpat kā viss, kas Šeinam bija dārgs.
Šeins kā no malas vēroja, kā neaprakstāmi dārgās smiltis pievelkas ar viņa asinīm, un vaicāja sev, kāpēc nejūt sāpes.
Bunkuru sistēmas veselajā daļā bija vēl nesaārdītā rezerves ieeja, bet tā bija pārāk tālu, un, visticamāk, Šeins un Maija pirms nākamā uguns virpuļa to vairs nesasniegs. Uguni ienaidnieks aktivizēja ik pēc sešām minūtēm.
Maija, ja viņai nebūtu jāvelk līdzi Šeina savainotais un smagais ķermenis, noteikti paspētu nokļūt patvērumā.
Maija. Šeins kā pa miglu atcerējās, kā kaut kad kaut kur šajā pludmalē viņš pirmo reizi bija ieraudzījis Maiju. Atcerējās katru Maijas kustību, to, kā mierīgajā pusdienlaika saulē zaigoja Maijas mati un kā viņš pirmo reizi bija ieskatījies viņas paparžu zaļajās acīs. Pēc tam kad dreifējošais vraks bija izvilkts piekrastē, tas piepeši eksplodēja, un neviens tobrīd nenojauta, ka kaut kur bezgala augstu debesīs jau tiek izcīnīta neredzama, bet tāpēc ne mazāk baismīga kauja sprādzienā tika nosūtīts aktivizācijas signāls uzbrukuma satelītiem, kuri pirmajā trieciena vilnī neitralizēja Terra Novas aizsardzības satelītus. Šeins ar Maiju vraka eksplozijā palika dzīvi, jo Šeins bija pavedis Maiju malā, lai stingri norātu par pieļautajām neprecizitātēm aparatūras uzstādīšanā. Ari pirmie desmit uguns stabi, kuri vienlaicīgi uzbruka salai, viņus neskāra. Kopš tās dienas Šeins un Maija nešķīrās, un tā bija Maija, kura astoņdesmit deviņas dienas un nu jau četras stundas un divdesmit divas minūtes gādāja par Šeina drošību, ēdienu, dzērienu un sakariem ar dzīvi palikušajiem Drošības grupas kolēģiem, kamēr viņš atkal un atkal ar brīnumainā kārtā izglābušos aparatūru ietiepīgi mēģināja uzlauzt iebrucēju datorsistēmu.