Šeins bija neskaitāmas reizes pārcilājis atmiņā to dienu pirms neatminama laika, kad pēdējo reizi bija lūkojies brīvdienu debesīs un bezrūpīgajā okeānā. Tā šķita nereāla, un vīrietis brīžiem prātoja, vai viņa dzīvē ir bijis jebkas cits, izņemot tagadējo postu un iznīcību. Un vēl Šeins neskaitāmas reizes pārcilāja atmiņā to vienīgo brīdi toreiz, pirms trim mēnešiem, kad viņš bija vienīgais cilvēks uz zemeslodes, kura spēkos vēl bija apturēt iebrukumu un pagriezt likteņa ratu citā orbītā.
Aizmiglotajā redzeslaukā ielauzās kustība labajā pusē. Šeinam šķita, ka viņš, kā ierasts, strauji un trenēti palieksies, tomēr izbrīnīts konstatēja, ka ir tikai vārgi pakustinājis asiņojošos plecus. Maija, piemetusies blakus, drudžaini atritināja pārsienamo materiālu fragmentus, kas bija aizķērušies Maijai visur līdzi esošajā mugursomā.
- Derēja ko iedzert, mīļā, Šeins šķietami braši, pārvarot sāpes, ierunājās, vislabāk ar ledu.
Maija ar īsiem smiekliem atalgoja mēģinājumu jokot un steigšus sāka tīrīt brūci vīrieša sānos:
- Pēc pusstundas pasniegšu kokteili.
- Recepti, seržant! Šeins, sakodis zobus, turpināja dialogu, lai uzturētu sevi pie samaņas.
- Trīs daļas melnās tējas, ser, viena daļa palmu medus, ser. Maija jau uzspieda improvizētu žņaugu uz vienas no neskaitāmajām brūcēm, mēģinot apturēt asiņošanu.
- Seržant, pavēlu turpmāk kokteilim pievienot vienu daļu Ziemeļu kalna pakājes zāļu balzama, ne vājāku par četrdesmit grādiem, Šeins ar pūlēm virknēja vārdus. Cukurniedru cukuru… Grauzdētu… Un nekādu endras lapu, kas diemžēl tagad ir modē kokteiļos.
Endra bija izturīgs smiltīs augošs tuksneša augs, kurš mīklainā kārtā bija sācis dīgt izdedzinātajā zemē un izrādījies ēdams.
- Tieši tā, ser! Maijas smaids nedaudz izgaismoja sāpēs aptumsušo apkārtni.
Runāt par dzeramo bija kļūda. Šeins piepeši aptvēra, kādas slāpes viņu moka, un izmisis aplaizīja putekļainās, saplaisājušās lūpas. Nākamajā mirklī Šeins neskaidri juta, kā slīd kaut kur prom, prom no realitātes un no Maijas. Sāpes atkāpās, kļuva viegli un mierīgi. Tomēr žēl lai kurp viņš devās, bez Maijas tur būs tukšs, kluss un bezjēdzīgs.
Šeins nezināja, kur atrodas laikā un telpā, nebija ne domu, ne atmiņu. Tiklīdz tumsa skatienā izklīda, apziņa atgriezās. Pludmale. Punkts tālumā pie apvāršņa. Pats Šeins kamuflāžas formas tērpā pie datora, gan nez kāpēc grīļodamies un pieturoties pie aparatūras stenda. Un Maija, kura saspringtās gaidās samiegusi paparžu zaļās acis, vēro ikkatru Šeina kustību.
- Ser? Maija pakāpās soli uz priekšu.
Šeins tikai skatījās, nespējot izteikt ne vārda. Halucinācijas? Sapnis? Kura ir realitāte? Vai viņš brīnumainā, neizskaidrojamā kārtā ir atgriezies sākuma punktā pirms trim mēnešiem vai arī vēl arvien guļ paša asinīm pielijušajās smiltīs un murgo?
Šeins noslaucīja sviedrus, kuri pilēja no piepeši nosvīdušās pieres un deniņiem, ar pūlēm apvaldīja drebuļus un lūkoja saņemties. Viņš nometās tupus, jo tik tikko turējās kājās. Uzmanību pievērsa ūdens klunkšķi. Maija bija attaisījusi blašķi un kaut ko lēja tās vāciņā. Ierāva malku, tad, pamanījusi vīrieša sejas izteiksmi, pastiepa viņam. Šeins ar pūlēm noturēja vāciņu trīsošajos pirkstos. Pāris malku svilinošā, stiprā dzēriena lika nedaudz atjēgties.
- Paldies, Maija! Šeins stīvām lūpām nočukstēja.
- Kā jūs zināt manu vārdu, ser? Maija, piepeši nobālusi, nočukstēja. Esmu Grupas dienestā tikai kopš vakardienas.
Šeins, bridi klusēdams, vēroja Maiju. Atmiņā atausa dienas kaut kur pazudušajā laikā un telpā, Terra Novas krāsmatās. Šeins vēlreiz palūkojās aparatūras rādījumos. Tie nemainījās Terra Novai tuvojās nezināms, neidentificēts objekts ar cilvēku uz borta. Kas bija nupat kā piedzīvotā vīzija? Augstāku spēku brīdinājums vai noguruma un saules dūriena sekas? Vai Šeins pašlaik mirst izdedzinātajā tuksnesī un šobrīd redzamais okeāns, kuģis un Maija ir ievainojuma karsonī nogurdināto smadzeņu žēlīgā ilūzija, lai padarītu pēdējās stundiņas ciešamākas? Vai arī nekas tāds nav noticis, viņš savā brīvdienā ir aizsnaudies caurspīdīga miera caurstrāvotajā Terra Novas okeāna pludmalē un redz dīvainu sapni?
Šeins vēlreiz pārlaida skatienu apkārtnei. Okeāns meta spoguļu zaķīšus saules staros. Smiltis, šķiet, čirkstēja ekvatoriālajā saulē. Vējš klusām laidelējās virs Terra Novas, un šķita, ka maigas rokas apskauj Šeina stāvu un vēja čuksti vēstī stāstus par klejojumos redzēto dažādu pasaules malu skaistumu. Šeins atminējās kūpošās drupas un mūžīgā sviluma smaku, un klusumu, kurš vajāja viņus trīs mēnešus, jo Terra Novas fauna gandrīz bija gājusi bojā to pārtrauca tikai vējš, kuru neaizturēja ne koki, ne kalni, ne ēkas un mūžīgā okeāna viļņu dārdi.
Šeins izlēmis sakoda zobus un stalti pacēla galvu. Bija tik savādi izslieties visā augumā, jo atmiņa vēl glabāja pēdējos trīs mēnešus, kuri bija pavadīti, slapstoties un pūloties nenokļūt zem uguns ieroču sitiena.
Neko nerāda. Tās ir veca kuģa atlūzas. Šeinam izdevās šķietami mierīgi savirknēt teikumus un nomākt balss drebēšanu. Izsauciet lāzerpatruļu, seržant. Sadedziniet, lai neievazā degvielas atlikumus piekrastē.
Šeins, pagriezies pret okeānu, gausi malkoja blašķītes saturu, ar acs kaktiņujūtot Maijas vilcināšanos. Kāpēc Maija viņu tik savādi vēro? Vai ari Maija neizskaidrojamā kārtā ir redzējusi, kādas šausmas atveda tālumā vīdošais vraks?
Maija tā kā atjēdzās no sastinguma un, darbojoties pie aparatūras, nosūtīja pavēles. Pēc pāris sekundēm tikko samanāma šautra un uzliesmojums vēstīja, ka objekts ir iznīcināts. Šeina acīm atkal garām slīdēja izdedzinātā Terra Nova, un viņš bija ar mieru apzvērēt, ka ir pats savām ausīm dzirdējis uguns izartās zemes, saplosīto koku un sadedzināto dzīvo radību vaimanas. Diez ko patlaban domāja Maija, kura bija pagājusies tuvāk okeānam un vērās apvārsnī. Šeins apvaldīja vēlmi apskaut sievietes glezno augumu. Šajā laikā un telpā viņi pagaidām bija svešinieki.
- Incidents izsmelts. Šeins pārtrauca klusumu.
- Jā, ser. Savādi, ka mūsu patruļa to dampi nepamanīja, vai ne? Maija, aizlikusi rokas aiz muguras, skatījās tālumā.
Okeāns bezrūpīgi vēla krastā baltus viļņus ar šķietami vieglām putu cepurēm. Melnais, mēmais punkts bija pazudis.
- Dzēriens. Trīs daļas melnās tējas un viena daļa palmu medus? Šeins šķietami nevērīgi pavaicāja, nostājies Maijai blakus un vērojot okeānu.
Maija atbildēja tikai pēc krietna brīža.
- Bet jūs vēlētos arī vienu daļu Ziemeļu kalna pakājes zāļu balzama, vai es pareizi uzminēju, ser? Maija noteica piepeši aizsmakušā balsī, izvairoties skatīties vīrietim acīs.
-Un grauzdētu cukurniedru cukuru, Maija, Šeins nočukstēja, apskaujot Maiju un pagriežot viņas seju pret savējo.