- Vai tad tu, Džeimij, esi padevies? biju jautājusi, saņemot viņa roku. Viņš noguris pārlaida ar plaukstu sejai un tikai tad atbildēja:
- Nezinu, Armaliet. Varbūt ir jau par vēlu, varbūt nav. Nevaru pateikt. Bij muļķīgi, ziemai tuvojoties, doties tik tālu uz dienvidiem, un vēl muļķīgāk bij velti šķiest laiku, aplencot Stērlingu. Bet Čārlzs nebij sakauts, un vadoņi daži atsaucās viņa aicinājumam. Tagad arī Makenziji pievienojušies un viņu dēļ vēl daži citi klani. Princim tagad ir divreiz vairāk karotāju, nekā mums bij pie Prestonas. Ko tas nozīmēs? Viņš neziņā noplātīja rokas. Nezinu. Nav neviena, kas runātu pretī; angļi ir pārbijušies. Nu, tu jau zini arī tu redzēji tos plakātus. Viņš pasmaidīja bez jautrības. Mēs duram uz iesmiem mazus bērnus un cepam uz uguns, piesmejam godīgu vīru sievas un meitas, viņš īgnā riebumā norūca. Zādzības un nepakļaušanās virsniekiem Hailendas armijā bija izplatīta parādība, bet izvarošanas gadījumi gan nebija zināmi.
Džeimijs nopūtās, īsi un dusmīgi.
- Kamerons dzirdējis baumas, ka karalis Džordijs gatavojoties bēgt no Londonas bailēs, ka prinča armija drīz ieņems pilsētu. Džeimijs zināja tās baumas, kas Kameronam bija nākušas ausīs caur mani no Džeka Rendela. Un vēl ir Kilmernoks un Kamerons. Lokiels un Belmerino, un Dūgals ar saviem Makenzijiem. Visi ir labi karotāji. Un, ja vēl Lavets atsūtīs solītos vīrus… ak Dievs, tad varbūt arī pietiks. Jēziņ, ja mēs iesoļosim Londonā… Viņš saguma, tad pēkšņi iztaisnojās, pakustināja plecus, it kā gribētu atbrīvoties no pārāk cieša krekla.
- Bet es nevaru riskēt, viņš vienkārši turpināja. Es nevaru doties uz Bjūliju un atstāt savus vīrus, lai tos aizved Dievs vien zina kur. Ja es varētu viņus vadīt, tas būtu kaut kas cits. Bet lai
velns mani parauj, ja es atstāšu viņus Čārlzam vai Dūgalam, ko sūtīt pretī angļiem, kamēr pats esmu simts jūdžu attālumā Bjūlijā!
Tā tas tika norunāts. Lelibrokas vīri to skaitā Fērguss, kas kliegdams un brēkdams bija protestējis, bet tika apvaldīts, dezertēs un neuzkrītoši dosies mājās. Kad būsim nokārtojuši savas lietas Bjūlijā un atgriezušies pie Čārlza nu tad pietiks laika, lai paskatītos, kā notikumi ievirzījušies.
- Tāpēc es ņemu līdzi Mērtegu, Džeimijs paskaidroja. Ja izskatīsies, ka viss ir kārtībā, tad sūtīšu viņu uz Lelibroku, lai ved vīrus atpakaļ. Uz mirkli uzplaiksnīja smaids, kas darīja gaišāku viņa nopietno seju. Seglos viņš neizskatās diez kā, bet Mērtegs ir viens brašs jātnieks. Ātrs kā zibens.
Šajā brīdī gan viņš pēc brašuļa neizskatās, es nospriedu, bet šobrīd jau arī nav nekādas ārkārtas situācijas. Patiesībā viņš kustējās lēnāk nekā parasti; kad mēs uzkāpām viena kalna virsotnē, redzēju Mērtegu lejā apturam zirgu. Kad piejājām klāt, viņš bija nokāpis zemē un pētīja nastu nesēja seglus.
- Kas tad lēcies? Džeimijs rīkojās kāpt zemē, bet Mērtegs nikni tikai pamāja ar roku.
- Ni, ni, nepūlies nu. Tikai striķis pušu. Kusties tik uz priekšu.
Džeimijs piekrītoši pamāja ar galvu un, pievilcis pavadu, devās
tālāk, un es viņam sekoju.
- Diez ko jestrs šodien nav, vai ne? es izmetu piezīmi, pamājot ar roku atpakaļ uz Mērtegu. Faktiski, sīkais vīrelis ar katru soli, ko spēra, tuvojoties Bjūlijai, kļuva nīgrāks un kašķīgāks. Laikam jau nav sajūsmā par izredzēm apciemot lordu Lavetu?
Džeimijs pasmaidīja, atskatījies uz mazo, tumšo stāvu, kurš pilnībā bija iegrimis auklas siešanā.
- Nē, Mērtegs nav vecajam Saimonam nekāds draugs. Viņš ļoti mīlēja manu tēvu, Džeimija mute savilkās uz vienu pusi, un manu māti arī. Viņam nepatika, kā Lavets pret viņiem izturējās. Nedz arī tas, kā Lavets ņēma sev sievas. Mērtegam ir īru vecāmāte,
un caur to pa mātes līniju viņš ir rados ar Primrouzu Kempbelu, Džeimijs sacīja, it kā tādējādi viss kļūtu skaidrs kā diena.
- Kas ir Primrouza Kempbela? es apmulsusi jautāju.
- 0! Džeimijs domīgi pakasīja degunu. Jūras vējš pūta arvien stiprāk, izraustīja aukliņas saturētos matus un meta sejā rudas šķipsnas.
- Primrouza Kempbela bija Laveta trešā sieva laikam vēl tagad ir, viņš piebilda, lai arī jau pirms vairākiem gadiem viņu pametusi un atgriezusies tēva mājā.
- Sieviešu mīlulis, ko? es nomurmināju.
Džeimijs nosprauslojās.
- Laikam jau tā var teikt. Pirmo sievu viņš nolaupīja. Izcēla lēdiju Lavetu nakts vidū no gultas, uz vietas apprecēja un uzreiz likās atkal ar viņu gultā. Tomēr, Džeimijs taisnības labad piebilda,
- vēlāk viņa nolēma, ka mīl to veci, tāpēc varbūt tik slikts nemaz nebija.
- Nu, vismaz gultā laikam bija kaut kas īpašs. Es vieglprātīgi nosmējos. Laikam jau Freizeriem tas ir iedzimts.
Viņš uzmeta man sašutuma pilnu skatienu, kas izkusa kautrīgā smaidā.
- Nūjā, viņš novilka. Bij vai nebij, tas neko daudz viņam nelīdzēja. Istabenes viņu apsūdzēja, Saimons tika pasludināts ārpus likuma, un viņam vajadzēja laisties uz Franciju.
Piespiedu laulības un izsludināts ārpus likuma, hm? Es atturējos izteikt tālākus komentārus par dzimtas kopīgajām iezīmēm, bet iekšēji ticēju, ka Džeimijs nesekos vectēva pēdās attiecībā uz vairākām sievām. Saimonam acīmredzot ar vienu nebija pieticis.
- Viņš devās ciemos pie karaļa Džeimsa uz Romu zvērēt uzticību Stjuartiem, Džeimijs turpināja stāstu, tad apmeta kažoku uz otru pusi un taisnā ceļā devās pie Oranžas Viljama, Anglijas karaļa, kurš tobrīd viesojās Francijā. Panāca, ka Džeimss apsola viņam titulu un zemes īpašumus, ja notiktu varas restaurācija, un pēc tam Dievs vien zina kā viņš dabūja no Viljama pilnīgu attaisnošanu un varēja atgriezties mājās Skotijā.
Tagad bija mana kārta saraukt pieri. Nu tad jau izskatās, ka pie vainas nebija tikai pievilcība pretējā dzimuma acīs.
Saimons bija turpinājis dzīvot piedzīvojumiem bagātu dzīvi arī vēlāk, atgriezies Francijā, šoreiz, lai izspiegotu jakobītus. Viņu pieķēra, iemeta cietumā, bet viņš izbēga, atgriezās Skotijā, iedvesmojis klanu sapulci, maskējot to kā medības Breimārā 1715. gadā, un tad viņam izdevās izpelnīties uzslavas no angļu kroņa, apspiežot sacelšanos, kas bija iecerēta viņa organizētajā saietā.
- īsts blēdis, vai ne? Es saintriģēta nobrīnījos. Lai gan toreiz jau viņš nemaz tik vecs nebija, tikai pāri četrdesmit. Dzirdējusi, ka lordam Lavetam ir jau starp septiņdesmit un astoņdesmit, biju gaidījusi ieraudzīt steberējošu un sagrabējušu večuku, bet šobrīd pēc dzirdētajiem nostāstiem diezgan strauji pārskatīju savus uzskatus.
- Manam vectēvam, Džeimijs diezgan vienaldzīgi sacīja,
- spriežot pēc ļaužu runām, ir tāds raksturs, ka viņš bez grūtībām varētu paslēpties aiz vītņu kāpnēm. Lai nu kā, viņš, ar rokas mājienu noraidījis domas par vectēva raksturu, turpināja: Tad viņš apprecēja Mārgaretu Grāntu, Grāntu klana vadoņa meitu. Un pēc viņas nāves apņēma Primrouzu Kempbelu. Viņai tolaik varēja būt astoņpadsmit.
- Vai vecais Saimons bija pietiekami labs loms, lai piespiestu meiteni precēties? es līdzjūtīgi apjautājos.
- Nekādā gadījumā, Armaliet. Džeimijs apklusa, lai atbrīvotu seju no matiem, aizliekot tos aiz ausīm. Saimons lieliski zināja, ka meitene viņu neņems, pat ja viņš būtu bagāts kā Krēzs un viņš nebij -, tāpēc aizsūtīja Primrouzai vēstuli, kurā rakstīja, ka Edinburgā saslimusi viņas māte, un pastāstīja, uz kuru māju viņai jādodas.