Atsteigusies uz Edinburgu, jaunā un skaistā Kempbelu jaunkundze atrada nevis savu māti, bet gan veco, asprātīgo Saimonu Freizeru, kurš paziņoja, ka viņa atrodas prieka mājā un ka viņas vienīgā cerība saglabāt savu labo slavu ir nekavējoties ar viņu apprecēties.
- Viņa nu gan bijusi īsta naivule, ja iekrita uz tādiem stāstiem, es skeptiski noteicu.
- Nu, viņa bij ļoti jauna, Džeimijs meiteni aizstāvēja, un tie arī nebij tukši draudi; ja viņa atteiktu, vecais Saimons, ne mirkli nedomājot, būtu sagrāvis viņas reputāciju. Bet šajā situācijā viņa piekrita precēties un to nožēloja.
- Hmph. Es galvā cītīgi rēķināju. Džeimijs bija teicis, ka laulības ar Primrouzu Kempbelu notikušas tikai pirms dažiem gadiem. Tad… kura tad bija tava vecmāmiņa lēdija Laveta vai Mārgareta Grānta? es ziņkāri jautāju.
Ada uz augstajiem vaigukauliem bija saulē un vējā sasprēgājusi; tagad vaigi pēkšņi pietvīka koši sarkani.
- Ne viena, ne otra, Džeimijs izmocīja. Viņš nelūkojās uz mani, bet stingu skatu vērās uz priekšu Bjūfortas pils virzienā. Viņa lūpas cieši sakniebās.
- Mans tēvs bij ārlaulības bērns, viņš beidzot izteica. Džeimijs sēdēja seglos taisns kā miets, cieši savilcis dūres, tā ka pirkstu kauliņi, kas turēja pavadu, kļuva balti. Atzīts bērns, tomēr ārlaulības. Viena no Dauni pils istabenēm.
- 0! es iesaucos. Man nebija, ko piebilst.
Džeimijs skaļi norija siekalas; redzēju, kā noraustās rīkle.
- Man vajadzēja tev to pateikt agrāk, viņš stīvi teica. Piedod.
Es pieskāros viņa rokai, kas bija cieta kā dzelzs.
- Tas nav svarīgi, Džeimij. To sakot, es jau zināju, ka varu teikt, ko gribu, nekas nemainīsies. Man nav ne mazāko iebildumu.
- Ak tā? pēdīgi viņš atbildēja, joprojām lūkojoties uz priekšu.
- Nu… man gan.
Tumšajās priedēs uz kalna nogāzes šalca arvien vēsāks vējš, kas pūta no Marifērta puses. Šajā zemē savādā kārtā apvienojās kalnu nogāzes ar jūras krastu. Bieza alkšņu, lapegļu un bērzu audze kā
sega pletās abās pusēs šaurajai takai, pa kuru mēs jājām, bet, tuvojoties Bjūfortas pils tumšajai ēkai, pāri visam klājās dubļu lauku un brūnaļģu dvaka.
Patiesībā mūs jau gaidīja; kad iejājām iekšā pa vārtiem, pie kuriem stāvējā kiltos ģērbušies, ar cirvjiem bruņojušies sargi, tie mums neko nejautāja. Viņi ziņkārīgi skatījās uz mums, bet, šķiet, nebija naidīgi noskaņoti. Džeimijs sēdēja seglos stalti kā karalis. Viņš pamāja ar galvu vīrietim viņam blakus un pretī saņēma līdzīgu galvas mājienu. Man bija neskaidra nojauta, ka mēs iegājām pilī, vicinot balto pamiera karogu; cik ilgi saglabāsies tāds stāvoklis, varēja tikai minēt.
Neviena nekavēti, mēs iejājām Bjūfortas pils pagalmā, pils celtne bija maza, tomēr pietiekami iespaidīga, būvēta no vietējā akmens. Ne tik ļoti nocietināta kā citas pilis, ko biju redzējusi dienvidos, tā izskatījās vēl diezgan izturīga. Ik pa gabaliņam gar ārējo mūru apakšu vīdēja platu šaujamlūku tukšumi, un tornī vēl bija stallis, kurš izgāja uz pagalmu.
Tajā mitinājās vairāki mazie Hailendas poniji, kas tagad kārstīja galvas pār koka pusdurvīm un zviedza, apsveicinoties ar mūsu zirgiem. Pie sienas stāvēja saiņi, kas nesen noņemti no muguras stallī ievestajiem ponijiem.
- Lavets ataicinājis dažus vīrus mūs sagaidīt, Džeimijs drūmi piezīmēja, ievērojis saiņus. Laikam jau radus. Tad viņš paraustīja plecus. Vismaz sākumā tie būs draudzīgi noskaņoti.
- Kā tu zini?
Džeimijs noslīdēja no zirga un pastiepa rokas augšup, lai palīdzētu man tikt lejā.
- Pie mantām atstājuši zobenus.
Džeimijs padeva grožus zirgu puisim, kurš, slaucīdams rokas gar biksēm, iznāca no staļļa.
- Ē… ko tagad? es klusi pačukstēju Džeimijam. No virssulaiņa vai pārvaldnieka nebija ne miņas; nekas līdzīgs jautrajai, valdonīgajai Ficgibonas kundzei, kas mūs pirms diviem gadiem bija uzņēmusi Leohas pilī.
Tie daži zirgu puiši un staļļa zēni, kas bija redzami, šad tad palūkojās uz mums, bet turpināja darīt savu darāmo, tāpat kā kalpotāji, kuri staigāja pāri pagalmam, stiepjot grozus ar veļu, saiņus ar kūdru un citas smagas nastas, kas bija nepieciešamas, lai dzīvotu akmens pilī. Es atzinīgi noskatījos pakaļ raženam kalpam, kurš nosvīdis stiepa divas piecu galonu vara kannas ar ūdeni. Lai kādi būtu trūkumi viesmīlības jautājumos, vismaz Bjūfortas pils varēja lepoties ar to, ka kaut kur tajā atradās vanna.
Džeimijs stāvēja pagalma vidū, rokas uz krūtīm sakrustojis, un pētīja šo vietu kā potenciāls nekustamā īpašuma pircējs, kuru māc šaubas par notekcaurulēm.
- Tagad mēs gaidām, Armaliet, viņš sacīja. Sargi jau būs aizlaiduši ziņu, ka esam te. Vai nu kāds iznāks pie mums… vai neiznāks.
- Um, es noņurdēju. Nu es ceru, ka viņi drīz pieņems lēmumu; man gribas ēst, un es neatteiktos nomazgāties.
- Jā, tev derētu. Džeimijs pārlaida man skatienu un pasmaidīdams piekrita. Tev uz deguna ir kvēpi un matos ieķērušās kaut kādas pogaļas. Nē, lai paliek, viņš piebilda, kad apjukusi pacēlu roku. Izskatās smuki, vai nu tu to darīji ar nolūku, vai ne.
Protams, ne, bet es tās atstāju. Tomēr lēnām pievirzījos silei ar ūdeni, lai nopētītu sevi un uzlabotu izskatu, cik vien iespējams, ja pieejams vien auksts ūdens.
Šī situācija vecajam Saimonam Freizeram ir visai delikāta, es prātoju, liecoties pār sili un cenšoties saprast, kuri traipi manā atspulgā ir netīrumi uz sejas un kuri ūdenī peldoši siena smalkumi.
Bet, no otras puses, Džeimijs bija Stjuartu oficiāls sūtnis. Vai Laveta solījumi sniegt atbalstu prinča mērķim bija patiesi vai tikai tukši vārdi, pastāvēja izredzes, ka viņš uzskatīs par savu pienākumu uzņemt prinča pārstāvi, kaut vai tikai pieklājības pēc.
Lai gan minētais pārstāvis ir viņa nelikumīgi dzimušais mazdēls, kuru, ja ne gluži pats personīgi, tomēr nav atzinis, bet viņš noteikti nav ģimenes mīļākais radinieks. Un tagad jau es pietiekami
labi zināju par Hailendas dzimtu naidošanos, lai saprastu, ka šāda veida nepatiku laika ritējums nespēja mazināt.
Pārlaidu slapjo plaukstu pār aizvērtajām acīm un tad pār deniņiem, lai savāktu izspūrušās šķipsnas. Es nedomāju, ka lords Lavets atstās mūs stāvam pagalma vidū. Taču viņš varēja atstāt mūs tur pietiekami ilgi, lai mēs pilnībā apzinātos, cik divdomīga ir mūsu ierašanās.
Bet pēc tam nu, kas zina? Mūs, visticamāk, uzņems lēdija Frānsisa, viena no Džeimija tantēm, atraitne, kura cik bijām dzirdējuši no Taliberdīna vadīja sava tēva saimniecību. Vai, ja lords Lavets izvēlētos uzņemt mūs kā diplomātiskos sūtņus, nevis ģimenes locekļus, pieļāvu, ka viņš pats varētu parādīties, formālas sekretāru, sargu un kalpu svītas pavadīts.
Pēdējā iespēja likās ticamāka, ņemot vērā, cik ilgs laiks jau pagājis; galu galā neviens taču netur pilnībā saģērbušos svītu gatavībā vajadzēja zināmu laiku, lai savāktu nepieciešamos cilvēkus. Iztēlojusies pēkšņi iznākam visā krāšņumā grāfu, es mainīju domas par pogaļām matos un atkal pārliecos pāri silei.
Šajā brīdī mani iztraucēja soļi gaitenī aiz siles. Pagalmā iznāca strups, pavecs vīrietis vaļējā kreklā un biksēs bez siksnas; ar elkoni un niknu “tiš!” viņš padzina nostāk apaļu kastaņbrūnu ķēvi. Par spīti vecumam, viņa mugura bija taisna kā miets un pleci gandrīz tikpat plati kā Džeimijam.
Apstājies pie zirgu dzirdināmās siles, viņš skatījās apkārt pagalmam, it kā kādu meklētu. Viņa skatiens neredzot pārslīdēja man pāri, tad parāvās atpakaļ, nepārprotami satrūcies. Vīrietis paspēra pāris soļu un nikni pagrūda seju uz priekšu, uz zoda kā dzeloņcūkas adatas spurojās neskūtas bārdas rugāji.