- Pie velna, kas jūs tāda esat? viņš noprasīja.
- Klēra Freizere… ē… tas ir, Broktūrekas kundze, es atteicu, ar novēlošanos atcerējusies par pašcieņu. Savācu savu lepnumu un noslaucīju no zoda ūdens lāsi. Un kas, pie velna, esat jūs? es tikpat skarbi noprasīju.
No muguras manu elkoni saņēma kāda stingra roka, un virs galvas ar likteni samierinājusies balss sacīja:
- Tas, Ārmaliet, ir mans vectēvs. Milord, atļaujiet stādīt jums priekšā manu sievu.
- A? novilka lords Lavets, veltīdams man dzedru zilo acu skatienu. Es jau dzirdēju, ka esi apprecējis anglieti. Balss tonis skaidri vēstīja, ka šis solis apstiprinājis viņa ļaunākās nojautas par mazdēla raksturu, kuru viņš nekad nebija sastapis.
Joprojām raudzīdamies manī, lords Lavets savilka biezās, sirmās uzacis un tad pavērsa caururbjošu skatienu uz Džeimiju.
- Šķiet, tev nav vairāk prāta kā tavam tēvam.
Redzēju, ka Džeimijam mazliet noraustās rokas, apspiežot vēlmi savilkt tās dūrēs.
- Nu, vismaz man nav vajadzības izvarot vai nodarboties ar krāpšanu, lai tiktu pie sievas, viņš rāmi atteica.
Apvainojumu palaidis gar ausīm, vectēvs tikai norūcās. Man likās, ka krunkainās mutes kaktiņš sakustas, bet pārliecināta nebiju.
- Nūjā, bet ar šo darījumu tu neko lielu neesi ieguvis, viņš cirta pretī. Vismaz šī neizmaksā tik dārgi kā tā Makenziju padauza, kurai par upuri krita Braiens. Ja šī ārmaliešu skuķe neko neatnesa līdzi pūrā, tad izskatās, ka tev viņa arī necik neizmaksā. Ieslīpās, zilās acis, kas tik stipri līdzinājās Džeimija acīm, pārslīdēja pāri manai kleitai, kas ceļojot bija nosmērējusies, atirušajai apakšmalas vīlei un dubļu šļakatām uz svārkiem.
Jutu, ka Džeimijam pārskrien drebuļi, tikai nezināju, no niknuma vai smiekliem.
- Pateicos, es iesaistījos sarunā, veltot lordam draudzīgu smaidu. Es daudz arī neēdu. Bet labprāt nomazgātos. Man vajag tikai ūdeni; ziepes varat aiztaupīt, ja tās ir tik dārgas.
Šoreiz es nešaubījos, ka vecajam vīram noraustās lūpas.
- Kā ta’, skaidrs, lords teica. Nu tad likšu kalponei aizvest jūs uz jūsu istabām. Un atnest ziepes. Mēs gaidīsim bibliotēkā, pirms vakariņām… mazdēl, viņš sacīja Džeimijam un, apgriezies uz papēža, atkal pazuda arkā.
- Kas ir mēs? es jautāju.
- Laikam jau jaunais Saimons, Džeimijs atbildēja. Lorda mantinieks. Varbūt kāds pārītis nejaušu brālēnu. Un daži rentnieki, tā es domāju, spriežot pēc zirgiem pagalmā. Ja Lavets pieļauj, ka varētu sūtīt karaspēku palīgā Stjuartiem, tad rentniekiem un zemturiem arī būtu kāds vārds sakāms.
- Vai esi kādreiz vistu aplokā redzējusi tārpiņu cāļu bara vidū? Džeimijs murmināja, kad stundu vēlāk aiz kalpones gājām pa gaiteni. Tas esmu es… vai mēs, es teiktu. Tagad turies manā tuvumā.
Patiešām, bija sanākuši dažādi Freizeru klana piederīgie; kad iegājām Bjūfortas pils bibliotēkā, tur jau priekšā bija vairāk nekā divdesmit vīru, izsēdušies kur nu kurais.
Džeimijs tika formāli stādīts visiem priekšā, tad viņš teica formālu runu Stjuartu vārdā, izsakot prinča Čārlza un karaļa Džeimsa cieņas apliecinājumus lordam Lavetam un lūgumu sniegt palīdzību, uz to vecais vīrs atbildēja īsi, daiļrunīgi, bet neko nesolīja. Kad ceremonija, kā prasīja etiķete, bija izpildīta, priekšā izveda mani un iepazīstināja, pēc tam gaisotne kļuva brīvāka.
Mani apstāja vairāki Hailendas kungi, kas pārmaiņus teica man apsveikuma vārdus, kamēr Džeimijs pļāpāja ar kādu vīrieti, vārdā Greiems, kurš, šķiet, bija lorda Laveta brālēns. Rentnieki pētīja mani ar zināmu atturību, tomēr pietiekami pieklājīgi ar vienu izņēmumu.
Jaunais Saimons, kuram bija tāds pats drukns augums kā tēvam, tikai viņš bija gadus piecdesmit jaunāks, panāca uz priekšu un pārliecās man pār roku. Izslējies viņš noskatīja mani tik cieši, ka tas jau robežojās ar nepieklājību.
- Ak Džeimija sieva? viņš noteica. Viņam bija tēva un otrās pakāpes brālēna ieslīpās acis, tikai brūnas kā rāvains purva ūdens.
- Laikam tas nozīmē, ka varu jūs saukt par māsīcu, vai ne? Viņš bija apmēram Džeimija vecumā, skaidri redzams dažus gadus jaunāks par mani.
- Ha-ha! es pieklājīgi pievienojos, kad viņš smējās pats par savu asprātību. Mēģināju atvilkt roku, bet viņš turēja to ciet. Jaunatrastais radinieks jautri pasmaidīja un vēlreiz pārlaida man skatienu.
- Ziniet, esmu par jums dzirdējis, viņš sacīja. Kundze, jūs Hailendā esat ieguvusi zināmu slavu.
- 0, tiešām? Cik jauki. Es neuzkrītoši paraustīju roku; viņš atbildēja, ciešāk saspiežot; tvēriens jau kļuva sāpīgs.
- 0, kā tad! Esmu dzirdējis, ka jūsu laulātā drauga komandas vīri ļoti augstu jūs vērtē. Viņš smaidīja tik plati, ka tumšbrūnās acis samiedzās mazās spraudziņās. Viņi sauc jūs par neo-geimnidh meala, es dzirdēju. Tas nozīmē “kundze ar medus lūpām”, redzot manā sejā apjukumu par nepazīstamiem gēlu vārdiem, viņš pārtulkoja.
- Nu, paldies… es iesāku, bet paguvu izteikt tikai dažus pirmos vārdus, kad Džeimija dūre ietriecās jaunā Saimona žoklī un viņa radinieks uzgāzās virsū trijkāja galdiņam, ar briesmīgu troksni izkaisot saldumus un karotes pa nospodrināto flīžu grīdu.
Kaut arī ģērbies kā džentlmenis, viņam piemita kaušļa instinkti. Jaunais Saimons aizvēlās kādu gabaliņu pa grīdu, piecēlās uz ceļiem un, dūres savilcis, sastinga. Džeimijs slējās viņam pāri, arī viņš bija sažņaudzis rokas dūrēs, un viņa izturēšanās likās daudz biedējošāka par atklātiem draudiem.
- Nē, Džeimijs dzedri sacīja, viņa diez cik labi nesaprot gēlu valodu. Un tagad, kad tu to visiem par prieku esi pierādījis, no sirds atvainosies manai sievai, citādi es tev ietriekšu zobus rīklē. Jaunais Saimons nikni palūrēja uz Džeimiju, tad iesāņus raidīja skatienu uz tēvu, kurš gandrīz nemanāmi pamāja ar galvu,
izskatīdamies aizkaitināts par šādu starpgadījumu. Jaunā Freizera melnie, pinkainie mati, lentes nesavaldīti, kā sūna karājās pār seju. Viņš piesardzīgi noskatīja Džeimiju, bet acu izteiksme bija savāda, tajā jaucās uzjautrinājums un ari cieņa. Viņš ar delnas virspusi nobrauca gar muti un, joprojām tupēdams uz ceļiem, svinīgi man paklanījās.
- Lūdzu piedošanu, Freizera kundze, un atvainojiet manu rupjību.
Es nevarēju darīt neko citu kā vien augstsirdīgi pamāt ar galvu, jo Džeimijs mani izstūma gaitenī. Mēs jau bijām tikuši gandrīz līdz gala durvīm, kad es, atskatījusies, vai mūs kāds nedzird, ierunājos:
-Ko, pie velna, nozīmē neo-geimnidh meala?Es paraustīju Džeimiju aiz piedurknes, lai apturētu, un jautāju. Viņš palūkojās lejup ar tādu skatienu, it kā tikai nupat būtu atcerējies par mani, jo viņa domas klīda kaut kur citur.
- Ko? 0, tas tiešām nozīmē “medus lūpas”. Vairāk vai mazāk.
- Bet…
- Ne jau par muti viņš runā, Armaliet, Džeimijs vēsi sacīja.
- Nu, tas… Es izlikos, ka gribu skriet atpakaļ uz kabinetu, bet Džeimijs stingrāk satvēra manu roku.
- Kluk, kluk, kluk, viņš kladzināja kā vista man pie auss.
- Neuztraucies, Armaliet. Viņi tikai mani pārbauda. Viss būs labi.