Es tiku atstāta jaunā Saimona māsas, lēdijas Frānsisas, aprūpē, bet Džeimijs, gatavs cīnīties, atgriezās bibliotēkā. Es cerēju, ka viņš vairs nesitīs savus radiniekus; lai arī Freizeri visumā nebija tik liela auguma kā Makenziji, viņiem piemita aizdomīga modrība, kas lika piesargāties ikvienam, kurš viņu klātbūtnē mēģināja taisīt kādus trikus.
Lēdija Frānsisa bija jauna, varbūt gadus divdesmit divus veca, un viņa raudzījās manī ar tādu kā iebiedētu apbrīnu, it kā es, ja mani nepārtraukti nedzirdītu ar tēju un nebarotu ar saldumiem, varētu mesties viņai virsū. Es, cik bija manos spēkos, centos būt laipna un draudzīga, un pēc kāda laika namamāte tiktāl nomieri
nājās, lai spētu atzīties, ka nekad agrāk nav satikusi anglieti. “Angliete”, cik sapratu, bija eksotiska un bīstama suga.
Es piesargājos no straujiem žestiem, un pēc brītiņa Frānsisa jutās tik ērti, ka bikli iepazīstināja mani ar savu dēlu, apmēram trīs gadus vecu, padruknu puišeli, kurš, pateicoties skarbas aukles pastāvīgai uzraudzībai, bija nedabiski tīrs.
Es stāstīju Frānsisai un viņas jaunākajai māsai Alīnai par Dženiju un viņas ģimeni, kuru viņas nekad nebija satikušas, kad gaitenī aiz durvīm pēkšņi atskanēja blīkšķis un kliedziens. Es pielēcu kājās un sasniedzu dzīvojamās istabas slieksni īstajā brīdī, lai redzētu, kā no akmens grīdas cenšas piecelties apaļš drēbju sainis. Bibliotēkas smagās durvis stāvēja vaļā, un tajās, ļauns kā krupis, bija iepleties Saimona Freizera vecākā apaļīgais stāvs.
- Tu, zeltenīt, piedzīvosi vēl ko ļaunāku, ja nestrādāsi labāk. Veča balss tonis nebija īpaši draudošs; viņš tikai konstatēja faktu. Drēbju sainis pacēla galvu, un es ieraudzīju neparastu, nesimetrisku, bet glītu seju, plati atvērtas melnas acis un zem tām uz vaigukaula sarkanu plankumu, kas kļuva arvien tumšāks. Viņa mani redzēja, bet neizrādīja, ka pamanījusi manu klātbūtni, tikai piecēlās kājās un, nesakot ne vārda, aizsteidzās projām. Sieviete bija ļoti gara un ārkārtīgi tieva un kustējās ar savādi lempīgu dzērves grāciju, ēna sekoja viņai pa akmens grīdu.
Es stāvēju un blenzu vecajā Saimonā, kura siluets melnēja atvērtajās durvīs, ko iekrāsoja bibliotēkā degošā kamīna gaisma. Viņš juta sev pievērsto skatienu un pagrieza galvu, lai paskatītos uz mani. Vecās, zilās acis, aukstas kā safīri, nenovērsās no manis.
- Arlabunakti, dārgā, viņš teica un aizvēra durvis.
Es stāvēju un stingi blenzu tumšajās koka durvīs.
- Kas tas bija? es jautāju Frānsisai, kura bija nostājusies man aiz muguras.
- Nekas. Viņa nervozi aplaizīja lūpas. Nāciet, māsīc! Ļāvu viņai aizvilkt mani projām, bet apņēmos vēlāk pajautāt Džeimijam, kas bibliotēkā notika.
Mēs bijām pienākuši pie istabas, kas bija piešķirta mums šai naktij, un Džeimijs augstsirdīgi atlaida mazo pavadoni, noglāstot viņam galvu.
Es noslīgu uz gultas un bezpalīdzīgi vēros apkārt.
- Ko mēs tagad darīsim? es jautāju. Vakariņas bija aizritējušas gandrīz klusumā, kuru retumis iztraucēja pa kādai piezīmei, bet es laiku pa laikam biju jutusi sev pievērstu Laveta smago skatienu.
Džeimijs paraustīja plecus un novilka kreklu pār galvu.
- Lai velns par stenderi, ja es to zinātu, Armaliet, viņš atzinās. Viņi mani iztaujāja par Hailendas armijas stāvokli, cik stiprs ir karaspēks, ko es zinu par Viņa Augstības plāniem. Es visu izstāstīju. Bet tad viņi sāka no jauna. Mans vectēvs sliecās domāt, ka neviens viņam neteiks patiesību, Džeimijs dzedri piebilda. Uzskata, ka visiem jābūt tādiem pašiem blēžiem kā viņš, ar desmitiem dažādu iemeslu, katram gadījumam savu.
Viņš papurināja galvu un nometa kreklu man blakus uz gultas.
- Vecais nesaprata, vai es par Hailendas armiju stāstu melus vai patiesību. Ja es vēlētos, lai viņš pievienojas Stjuartiem, tad varu teikt, ka viss ir labāk nekā patiesībā, bet, ja es pats kaut kādu iemeslu dēļ neesmu ieinteresēts, tad es varbūt teiktu patiesību. Un viņš nav noskaņots itin neko solīt, līdz neuzskatīs, ka zina, kurā pusē es stāvu.
- Un tieši kādā veidā viņš grasās noskaidrot, vai tu runā patiesību? es skeptiski jautāju.
- Viņam ir gaišreģe, Džeimijs nevērīgi atteica, it kā tas būtu pavisam parasts amats jebkurā Hailendas pilī. Un, cik es zināju, tā arī bija.
- Tiešām? Es ieinteresēta piecēlos gultā sēdus. Vai tā ir tā jocīgā sieviete, ko viņš izmeta gaitenī?
- Nūjā. Viņu sauc Meisri, un viņai kopš dzimšanas piemīt gaišreģes spējas. Bet viņa Lavetam neko nevarēja vai nevēlējās teikt, viņš piebilda. B.ij pavisam skaidrs: kaut ko viņa redz, bet
šī tikai purināja galvu un teica, ka nekas nerādās. Tad vectēvs zaudēja pacietību un iesita viņai.
- Nolādētais vecais kraķis! es aizkaitinājumā iesaucos.
- Skaidrs, nekāds pieklājīgais viņš nav, Džeimijs piekrita.
Viņš ielēja bļodā ūdeni un sāka šļakstīdamies mazgāt seju. Kad
es skaļi ievilku elpu, Džeimijs sabijies pievērsa man seju, pa kuru tecēja ūdens.
-Ha?
- Tavs vēders… Es rādīju ar pirkstu. Starp krūšu kaulu un kiltiem kā neglīts zieds uz viņa gaišās ādas pletās liels, svaigs zilums.
Džeimijs palūkojās lejup un noteica:
- Ak tas! Atmetis ar roku, viņš atsāka mazgāties.
- Jā, tas. Es pienācu tuvāk apskatīties. Kas notika?
- Nieks vien. Balss caur dvieli skanēja slāpēti. Es šopēcpusdien izrunājos mazliet pārsteidzīgi, un vectēvs lika jaunajam Saimonam sniegt man nelielu mācību cieņas izrādīšanā.
- Vai viņš lika pāris Freizeriem turēt tevi, kamēr gāza tev pa vēderu? Man apšķebinājās dūša.
Aizmetis dvieli pa roku galam, Džeimijs sniedzās pēc naktskrekla.
- Ļoti glaimojoši, ka, pēc tavām domām, bija vajadzīgi divi cilvēki, lai mani noturētu. Kad galva parādījās krekla izgriezumā, viņš smaidīja. Patiesībā viņi bij trīs; viens no mugurpuses mani žņaudza.
- Džeimij!
Viņš smējās, skumīgi kratīdams galvu un atlokot uz gultas uzklātos kiltus.
- Nezinu, Armaliet, kas tevī ir tāds, ka man vienmēr rodas vēlēšanās tavā priekšā izrādīties. Laikam jau drīz, gribēdams palepoties, dabūšu galu. Viņš nopūtās un noslidināja vilnas kreklu pār vēderu. Tas jau tikai tāds teātris; tev nav jāuztraucas.
- Teātris! Augstais Dievs, Džeimij!
- Vai tu neesi redzējusi, kā svešs suns pievienojas baram, Armaliet? Citi viņu apošņā, kož kājās un ņurd, lai redzētu, ko tas darīs -
sarausies vai rūks pretī. Un reizēm nonāk līdz košanai, reizēm ne, bet beigās ikviens suns barā zina savu vietu un zina, kurš ir vadonis. Vecais Saimons tikai vēlas būt drošs, ka es zinu, kurš vada šo baru. Tas arī viss.
- Ak tā? Un tu? Es atgūlos, gaidot, kad vīrs nāks gultā. Viņš paņēma sveci un uzsmaidīja man, raustīgā gaisma atmirdzēja acu zilajā mirdzumā.
- Uh, viņš sacīja un nopūta sveci.
Nākamo divu nedēļu laikā es Džeimiju redzēju ļoti reti, vienīgi pa naktīm. Dienas laikā viņš vienmēr bija kopā ar vectēvu, medīja vai devās izjādēs (Lavets, par spīti saviem gadiem, bija sparīgs večuks), vai dzēra viņa kabinetā, kamēr Vecais kūmiņš lēnām izdarīja savus secinājumus un kala plānus.
Lielāko dienas daļu es pavadīju kopā ar Frānsisu un citām sievietēm. Kad pār viņu nekrita tēva biedējošā ēna, Frānsisa saņēma pietiekami daudz drosmes, lai teiktu, ko domā, un izrādījās gudra un interesanta sarunbiedre. Viņas pienākums bija raudzīties, lai pils saimniecība un tās personāls darbotos bez aizķeršanās, bet, kad pie apvāršņa parādījās tēvs, Frānsisa sarāvās melna un maziņa, reti pacēla acis un balss, kad viņa runāja, gandrīz vairāk līdzinājās čukstēšanai. Es viņu diezgan labi sapratu.