Divas nedēļas pēc mūsu ierašanās Džeimijs ieradās dzīvojamā istabā, kur es sēdēju kopā ar Frānsisu un Alīnu, un pavēstīja, ka mani vēlas redzēt lords Lavets.
Vecais Saimons nevērīgi pamāja uz karafēm, kas bija izvietotas uz galda pie sienas, tad apsēdās kokgrebumiem rotātā valrieksta koka krēslā ar platu sēdekli, kuram bija izsēdēts polsterējums un krietni nodilis zila samta pārvalks. Krēsls atbilda viņa strupajam, druknajam augumam, it kā tas būtu piemērīts; es prātoju, vai tiešām šī mēbele izgatavota pēc pasūtījuma vai no ilgas lietošanas sēdētājs pieņēmis krēsla formu.
Es ar savu portvīna glāzi rokā klusiņām apsēdos kaktā un neko neteicu, kamēr Saimons vēlreiz iztaujāja Džeimiju par Čārlza Stjuarta iespējām un izredzēm.
Divdesmito reizi šonedēļ Džeimijs pacietīgi noziņoja par pieejamo karavīru skaitu, par pavēlniecības struktūrām (cik nu tādas vispār bija), par pašreizējo bruņojumu un par to, kādā kārtībā tas bija (galvenokārt sliktā), un izredzēm, ka Čārlzam pievienosies lords Lūiss Gordons vai Fārkversoni, ko pēc Prestonpenas bija teicis Glengerijs un ko Kamerons zināja vai izsecināja no angļu karaspēka manevriem, arī to, kāpēc Čārlzs bija nolēmis maršēt uz dienvidiem, un tā tālāk un tā joprojām. Es attapos, ka esmu gandrīz aizsnaudusies pie savas glāzes, un spēji uztrūkos īstajā brīdī, lai rubīnsarkanais dzēriens neizlītu man uz svārkiem.
- …un gan lords Džordžs Marejs, gan Kilmernoks uzskata, ka labāk ieteikt Viņa Augstībai uz ziemu atkāpties Hailendā, Džeimijs, plati žāvādamies, beidza savu atskaiti. Nomocījies šaurajā krēslā, kāds viņam bija piedāvāts, viņš piecēlās un izstaipījās; pār gaišajiem gobelēniem, kas sedza akmens sienas, aizslīdēja ēna.
- Un ko tu pats par to domā? Vecā Saimona acis zem noslīgušajiem plakstiņiem zaigoja, kad viņš atspiedās pret atzveltni. Kamīnā spoži liesmoja uguns; galvenajā zālē Frānsisa bija likusi uguni mazināt, apklājot to ar kūdru, bet šī tika iedegta no jauna pēc Laveta pavēles, ar malku. Priežu sveķu asā smarža no degošajām pagalēm sajaucās ar dūmu sīvo aromātu.
Gaisma meta Džeimija ēnu augstu uz sienas, kad viņš nemierīgi grozījās, nevēlēdamies atkal sēsties. Mazajā kabinetā bija smacīgi un tumši, jo logs, naktij tuvojoties, bija aizsegts šī vieta stipri atšķīrās no atklātās, saulainās kapsētas, kurā Kolams bija uzdevis to pašu jautājumu. Un situācija tagad bija mainījusies Čārlzs vairs nebija iecienītais valdnieks, kuram klanu vadoņi zemu klanījās, tagad princis sauca vadoņus kopā un drūmi atgādināja par viņu pienākumiem. Bet problēma bija tāda pati tumša, izplūdusi ēna pār mūsu galvām.
- Es jau tev teicu, ko domāju, vairāk nekā desmit reižu, Džeimijs strupi atcirta. Viņš nepacietīgi paraustīja plecus, it kā svārki būtu par šauru.
- O, kā tad. Teici gan. Bet šoreiz, es pieņemu, mēs dzirdēsim patiesību. Vecais vīrs iekārtojās ērtāk polsterētajā krēslā un salika rokas uz vēdera.
- Tu tā domā? Džeimijs īsi iesmējās un pagriezās pret vectēvu. Viņš atspiedās pret galdu, rokas saņēmis uz muguras. Par spīti atšķirībai pozā un augumā, starp abiem vīriem valdīja sasprindzinājums, kas uz īsu brīdi izcēla līdzīgo. Viens garš, otrs īss, bet abi spēcīgi, spītīgi un apņēmušies gūt šajā cīņā uzvaru.
- Vai tad es neesmu tavs radinieks? Un tavs vadonis? Es taču baudu tavu uzticību, vai ne?
Tad, lūk, kas. Kolams, kurš bija pieradis pie fiziskas nepilnības, bija zinājis noslēpumu, kā cita vīrieša vājumu pavērst sev par labu. Saimons Freizers, spēcīgs un enerģisks pat lielā vecumā, bija pieradis, ka panāk savu tiešākiem līdzekļiem. Pēc skābā smīniņa Džeimija sejā es redzēju, ka arī viņš salīdzina Kolama lūgumu ar vectēva prasību.
- Tu tā domā? Nespēju atcerēties, ka būtu tev zvērējis.
Saimona uzacīs spurojās vairāki gari, cieti mati, kā jau veciem
cilvēkiem mēdz būt. Tie drebēja, lai arī nevarēju pateikt, no dusmām vai jautrības.
- Ak, zvērējis? Un vai tad tavās dzīslās neplūst Freizeru asinis?
Atbildot Džeimija lūpas īgni sašķobījās.
- Ļaudis saka: tas bērns ir gudrs, kurš pazīst savu tēvu, vai ne? Mana māte bij Makenzija, tik daudz es zinu.
Saimona seja, pieplūstot asinīm, tumši pietvīka un uzacis savilkās. Tad mute pavērās un atskanēja skaļi, rēcoši smiekli. Viņš smējās tā, ka viņam vajadzēja uzslieties krēslā augstāk, un sprauslāja un smaka. Beidzot bezpalīdzīgā jaņtrībā viņš sita ar vienu roku pa balstu, otru iebāza mutē un izņēma zobu protēzes.
- Esmu pagalam, viņš elsa siekalojoties un sēcot. Pa seju plūda asaras un siekalas, viņš akli meklēja mazo galdiņu pie krēsla
un uzmeta zobus uz kūku šķīvja. Mezglainie pirksti sameklēja lina salveti un piespieda to pie sejas; slaukoties aizvien vēl skanēja aizžņaugti kunksti.
- Jēšiņ, puika, viņš beidzot izmocīja, stipri šļupstot. Pado man viškiju.
Uzacis savilcis, Džeimijs paņēma no galda karafi un pasniedza vectēvam, kurš izņēma korķi un iedzēra krietnu devu šķidruma, velti nešķiezdams laiku glāzes meklēšanai.
- Tu domā, ka neeši Freižers? lords Lavets sacīja, nolaižot karafi un ar baudu izelpodams. Ha! Viņš atkal atliecās, vēders, tverot gaisu, strauji cilājās. Viņš norādīja ar garu, kārnu pirkstu uz Džeimiju.
- Tavš tēvš štāvēja turpat, kur tu, puiš, un teica tieši to, ko tu teiči, dienā, kad viņš pameta Bjūfortaš pili uz višiem laikiem. Vecais vīrs pamazām nomierinājās; viņš vairākas reizes noklepojās un vēlreiz noslaucīja seju.
- Vai tu žināji, ka mēģināju ižjaukt tavu vecāku laulībaš, teicu, ka Elenas Makenžijaš bērnš nav Braiena?
- Kā tad. Zināju. Džeimijs atkal atspiedās pret galdu un samiegtām acīm pētīja vectēvu.
Lords Lavets nosprauslojās.
- Neteikšu, ka manā ģimenē allažiņ valdījuši laba šaškaņa, bet šavus dēluš esmu žinājis. Un maždēluš arī, viņš uzsvērti piebilda.
- Velnš lai parauj, un eš domāju, ka ikvienš no viņiem varētu būt ragnešis ne vairāk kā eš.
Džeimijs nekustināja ne ausu, bet es nevarēju noturēties, nepametusi acis sāņus. Attapos, ka nevaru novērst skatienu no zobiem, ko večuks bija izņēmis no mutes, notraipītā skābarža zobu plate starp kūkas drumslām mitri spīdēja. Par laimi, lords Lavets nebija pamanījis manu nelielo sakustēšanos.
Atguvis nopietnību, viņš turpināja:
- Nu tad. Dūgalš Makenžijš no Leohaš ir deviš Čārlžam šolījumu. Vai viņu tu šauč par šāvu vadoni? Vai to tu gribi man pateikt ka eši šolījies viņam?
- Nē. Es neesmu devis zvērestu nevienam.
- Pat ne Čārlžam? Vecais bija veikls, izmetot jautājumu aši, līdzīgi kā kaķis ķer peli. Iztēlē varēju redzēt, kā viņam, vērojot Džeimiju, raustās aste, bet ieslīpās acis, dziļi iegrimušas zem noslīgušajiem plakstiem, spoži mirdz.
Džeimija skatiens bija pievērsts šaudīgajām liesmām kamīnā, bet ēna nekustīgi gulēja uz sienas aiz viņa.
- Viņš man nav to lūdzis. Tā bija taisnība. Čārlzam nebija vajadzības lūgt no Džeimija zvērestu jo, nodrošinoties pret šādu nepieciešamību, viņš jau bija parakstījis Džeimija vārdu zem Asociācijas līguma. Tomēr es zināju, ka patiesībā Džeimijs nav devis zvērestu Čārlzam, un tas Džeimijam bija svarīgi. Ja viņam šis cilvēks jānodod, lai tas nebūtu oficiāli atzīts vadonis. Kaut arī visa pasaule uzskatīja, ka šāds zvērests ir dots, viņam tas bija krietni mazsvarīgāk.