Saimons atkal kaut ko noņurdēja. Bez mākslīgajiem zobiem viņa deguns un zods bija pietuvojušies, liekot sejas apakšējai daļai izskatīties īsākai.
- Tad jau nekaš tevi nekavēš žvērēt man kā tava klana vadonim, viņš klusi sacīja. Drebelīgā aste vairs nebija tik labi redzama, bet pavisam pazudusi nebija. Gandrīz saklausīju domas, kas mīkstām ķepām staigāja Vecā kūmiņa galvā. Ja Džeimijs zvērētu uzticību viņam, nevis Čārlzam, tad lorda Laveta vara pieaugtu. Tāpat arī bagātība, jo tad viņš varētu pieprasīt daļu no Lelibrokas ienākumiem kā vadoņa nodevu. Izredzes uz hercoga titulu, kas blāvi vizēja miglā, pavirzījās mazliet tuvāk.
- Nekas, izņemot manu vēlēšanos, Džeimijs mīļi atbildēja.
- Bet tas ir sīks šķērslis, vai ne? Viņa acis, vēl vairāk samiedzoties, kaktiņos savilkās krunciņās.
- Mphmm. Laveta plaksti bija gandrīz aizvērušies, un viņš lēnām grozīja galvu. 0 jā, puiš, tu eši šava tēva dēlš. Špītīgs kā buks un turklāt štulbs. Man vajadzēja zināt, ka Braiens no tāš staigules laidīs pasaulē tikai muļķus.
Džeimijs pastiepās uz priekšu un paķēra skābarža zobus no šķīvja.
- Labāk liec tos atpakaļ, vecais kraķi! viņš rupji uzsauca. Es nesaprotu nevienu vārdu.
Vectēva mute izstiepās mākslotā smaidā, kas atklāja vienu dzeltenu nolauztu zobu apakšējā žoklī.
- Ak nē? viņš teica. Bet vai darījumu šapratīši? Viņš pašāva ašu skatienu uz mani, nesaskatot neko citu kā tikai vēl vienu kauliņu, ko likt spēlē. Tavš žvērešts par tavaš sievaš godu, kā būtu ar to?
Džeimijs skaļi iesmējās, arvien turot zobus rokā.
- O, ak tā? Vai esi nolēmis paņemt viņu ar varu manu acu priekšā, vectēv? Viņš nicīgi atgāzās, roku atspiedis uz galda.
- Uz priekšu, un, kad viņa būs tikusi ar tevi galā, es atsūtīšu tanti Frānsisu saslaucīt atliekas.
Vectēvs rāmi noskatīja jauno vīrieti.
- Ne jau eš, puiš. Viens bezzobainās mutes kaktiņš savilkās šķībā smaidā, kad viņš pagrieza galvu, lai paskatītos uz mani. Lai arī esmu baudījiš šliktākas. Saltais ļaunums tumšajās acīs radīja vēlēšanos aizsargājoties savilkt ciešāk apmetni pār krūtīm, diemžēl man tāda nebija.
- Čik vīriešu ir Bjūfortā, Džeimij? Tavs ārmaliešu škuķis der tik vienai lietai, un, kā tu domā, čik daudži gribētu to ižmantot? Tu nevarēši viņu nošargāt dienu un nakti.
Džeimijs lēnām izslējās, lielā ēna atkārtoja viņa kustības uz sienas. Viņš bezkaislīgu sejas izteiksmi lūkojās lejup uz vectēvu.
- 0, es domāju, ka man nav jāraizējas, vectēv, viņš klusi sacīja.
- Jo mana sieva ir reta sieviete. Zini, viedā. Baltā dāma kā Aliseta.
Es nekad nebiju dzirdējusi par Alisetu, bet lords Lavets noteikti bija; viņa galva strauji pagriezās, lai paskatītos uz mani, acis kļuva baltas no bailēm. Mute atvērās, bet viņš nepaguva neko pateikt, jo Džeimijs turpināja, un vārdos, kas nāca viņam pār lūpām, nepārprotami strāvoja naids.
- Vīrietim, kas paņems viņu ar varu, dzimumorgāni nokritīs kā salnas nokosti, Džeimijs ar baudu sacīja, un viņa dvēsele mūžam degs ellē. Viņš atieza zobus pret vectēvu un atvilka roku.
- Kā šie. Skābarža zobi būkšķēdami iekrita ugunī un nočūkstēja.
41 nodaļa Pareģes lāsts
Divu iepriekšējo gadsimtu laikā lielākā daļa Loulendas skotu bija pārgājuši prezbiteriānismā. Daži no Hailendas klaniem bija viņiem sekojuši, bet citi, piemēram, Freizeri un Makenziji, bija palikuši pie katoļiem. īpaši tas sakāms par Freizeriem, jo ciešas ģimenes saites vienoja viņus ar katolisko Franciju.
Bjūfortas pili bija maza kapela, kas kalpoja grāfa un viņa ģimenes locekļu reliģiskajām vajadzībām, bet Bjūlijas klosteris, lai arī jau sagruvis, joprojām kalpoja kā Lavetu dzimtas apbedījuma vieta, un bez jumta palikušās altārdaļas grīdu sedza biezas, cita pie citas izvietotas plakanas kapa plāksnes, kas vēstīja par tiem, kuri gulēja zem šiem piemiņas akmeņiem.
Tā bija savrupa vieta, un es tur reizēm pastaigājos par spīti aukstajam, vējainajam laikam. Man nebija ne jausmas, vai vecais Saimons man izteiktos draudus bija domājis vērst pret mani un vai ar to, ka Džeimijs pielīdzināja mani Alisetai (kura izrādījās leģendārā Baltā sieviete jeb dziedniece, skotu ekvivalents Baltajai dāmai), pietika, lai šie draudi neīstenotos. Bet es spriedu, ka starp mirušo Freizeru kapakmeņiem neviens man virsū nemetīsies.
Kādu pēcpusdienu dažas dienas pēc scēnas kabinetā es pa spraugu sienā iegāju klostera drupās un redzēju, ka šoreiz es te neesmu viena. Tur uz viena no sarkanā akmens pieminekļiem, apņēmusi sevi ar rokām, lai būtu siltāk, garās kājas izstiepusi kā stārķis, zvilnēja garā sieviete, ko biju redzējusi pie Laveta kabineta.
Jau grasījos pagriezties sāņus, bet viņa mani ieraudzīja un ar rokas mājienu aicināja pie sevis.
-Jūs laikam būsiet lēdija Broktūreka? viņa savā maigajā kalnietes balsī sacīja, bet jautājoša intonācija bija tik tikko manāma.
-Jā. Un jūs esat… Meisri?
Viegls smaids apspīdēja viņas seju. Tā bija ārkārtīgi interesanta, mazliet asimetriska kā Modiljāni gleznās, ap pleciem brīvi vijās gari, melni mati ar tikko jaušamiem baltiem pavedieniem, lai arī viņa nepārprotami bija jauna. Gaišreģe, hm? Es nospriedu, ka viņa pēc tādas arī izskatās.
- Kā tad, man ir spējas. Iešķībās mutes smaids kļuva platāks.
- Un arī domas jūs lasāt? es jautāju.
Viņa iesmējās, skaņas aizrāva vējš, kas vaimanāja ap mūriem.
- Nē, kundze. Bet sejas gan, un…
- Un manējā ir kā atvērta grāmata, es, samierinājusies ar likteni, noteicu.
Kādu bridi mēs stāvējām plecu pie pleca, vērojot, kā smalkais slapjdraņķa sniedziņš sašķīst pret smilšakmeni un pazūd biezajā, brūnajā zālē. kas bija pārņēmusi visu kapsētu.
- Ļaudis runā, ka jūs esot Baltā dāma, pēkšņi sacīja Meisri. Jutu, ka viņa cieši mani vēro, bet bez šādai rīcībai raksturīgās nervozitātes.
- Tā runā, es piekritu.
- A. Meisri vairs neko neteica, tikai lūkojās lejup uz garajām un glītajām kājām, kas bija tērptas vilnas zeķēs un ādas sandalēs. Manu kāju pirksti, labāk nodrošināti, jau kļuva nejutīgi, un es nodomāju, ka gaišreģe ir pamatīgi nosalusi, ja kādu brīdi te jau stāvējusi.
- Ko jūs te darāt? es pajautāju. Klosteris bija skaista, mierīga atpūtas vieta labā laikā, bet aukstā ziemas dienā, kad sniga, nekādu patvērumu nesniedza.
- Nāku šurp domāt, viņa atbildēja. Kaut Meisri veltīja man smaidu, viņa acīm redzami kavējās pārdomās. Tas, par ko viņa domāja, nebija nekas īpaši patīkams.
- Par ko? es jautāju, apsēžoties viņai blakus uz kapakmens. Uz plāksnes gulēja apbružāts bruņinieks, zobenu pie krūtīm piekļāvis, un rokturis veidoja krustu virs sirds.
- Es gribu tikt skaidrībā, kāpēc! viņai izlauzās kliedziens. Kalsnā seja pēkšņi liesmoja dusmās.
- Kas kāpēc?
- Kāpēc! Kāpēc es varu redzēt, kas notiks, bet neko nevaru darīt, lai mainītu vai apturētu notikumu gaitu? Kāds labums no tādas dāvanas? Atklāti sakot, tā nav nekāda dāvana, tas ir briesmīgs lāsts, lai arī es neesmu darījusi neko tādu, lai būtu to pelnījusi!