Viņa pagriezās un ļauni lūrēja uz Tomasu Freizeru, kas rāmi gulēja zem savas kopiņas, zobena rokturi saņēmis sakrustotajās rokās.
- Kā tad, un varbūt tas ir tavs lāsts, tu vecais tukšpauri! Tavs un tavas nolādētās dzimtas uzsūtīts lāsts. Vai esat kādreiz par to domājusi? viņa pēkšņi jautāja, pagriežoties pret mani. Uzacis izliecās augstu virs brūnajām acīm, kurās spoži dzirkstīja gaišs prāts.
- Vai esat kādreiz domājusi, ka tas, iespējams, nav jūsu liktenis, kas padara jūs par to, kas esat? Ka jums dota gaišredzība vai spējas tikai tādēļ, ka tas nepieciešams kādam citam, un tam vispār nav nekāda sakara ar jums izņemot to, ka jums tās piemīt un jums par to jācieš. Esat?
- Es nezinu, lēnām atbildēju. Tomēr, jā, ja jūs tā prasāt, esmu domājusi. Kāpēc es? Protams, to es jautāju sev nepārtraukti. Bet es nekad neesmu varējusi rast atbildi, kas mani apmierinātu. Jūs pieļaujat, ka jums ir spējas, jo Freizeri uzlikuši lāstu, jau laikus zināt savu nāves stundu? Tā ir briesmīga doma.
- Briesmīga ir pareizais vārds, viņa rūgti sacīja. Gaišreģe atspiedās pret sarkanā akmens sarkofāgu un skatījās lietū, kas slacīja sabrukušā mūra drupas.
- Kā jūs domājat? Meisri pēkšņi man jautāja. Vai man pateikt viņam?
Es sabijos.
- Kam? Lordam Lavetam?
- Kā tad, lordam. Viņš jautā, ko es redzu, un sit, ja saku, ka neko. Redziet, viņš zina; viņš redz manā sejā, kad esmu redzējusi. Bet tas ir mans vienīgais spēks un vara vara neteikt. No apmetņa apakšas iznira gari, balti pirksti un sāka spēlēties ar piemirkušā auduma malu.
- Tāda iespēja jau pastāv vienmēr, vai ne? Meisri turpināja. Galvu viņa bija pieliekusi, tāpēc apmetņa kapuce neļāva saskatīt viņas seju. Vienmēr pastāv iespēja, ka mana atklāsme kaut ko mainīs. Ziniet, šad tad tā noticis. Es pastāstīju Leklena Gibonam, ka redzēju viņa znotu, sapinušos ūdenszālēs, un zem krekla viņam locījās zuši. Leklens noklausījās, tad taisnā ceļā devās projām un izsita znota laivas dibenā caurumu. To atceroties, gaišreģe sāka smieties. Apžēliņ, sacēlās tāds jandāliņš! Taču pēc nedēļas, kad uznāca liela vētra, trīs vīri noslīka, bet Leklena znots sēdēja droši mājās, jo aizvien vēl laboja savu laivu. Un, kad es viņu redzēju nākamajā reizē, viņam mugurā bija sauss krekls un ūdenszāles no matiem bija pazudušas.
- Tātad tas var notikt, es klusi sacīju. Kādreiz.
- Kādreiz. Viņa pamāja ar galvu, bet skatiens vēl arvien bija nodurts. Meisri pie kājām gulēja lēdija Sāra Freizere, viņas kapakmens augšgalā uz sakrustotiem kauliem bija uzlikts galvaskauss. Hodie mihi cras tibi, vēstīja uzraksts. S/c transit gloria mundi. Šodien es, bet rīt tava kārta. Un tā paiet pasaules godība.
- Reizēm tā nenotiek. Kad redzi līķautā tītu cilvēku, tas nozīmē slimību un tur neko nevar darīt.
- Varbūt, es piekritu. Palūkojos uz savām plaukstām, kuras izplestiem pirkstiem biju uzlikusi uz tuvākā akmens. Bez zālēm, bez instrumentiem, bez zināšanām jā, tad slimība bija liktenis un tur neko nevarēja darīt. Bet, ja tuvumā gadījās dziednieks un viņam bija, ar ko dziedināt… vai bija iespējams, ka Meisri saskatīja tuvojošās slimības ēnu kā īstu pat ja parasti neredzamu simptomu, piemēram, drudzi vai izsitumus? Un tad tikai medicīnas aprīkojuma trūkums lika šādu simptomu noteikšanu padarīt par nāves spriedumu? Es nekad to neuzzināšu.
- Mēs nekad to neuzzināsim, es atkārtoju skaļā balsī, pagriežoties pret Meisri. Mēs nevaram pateikt. Mēs zinām to, ko citi nezina, bet mēs nevaram pateikt, kāpēc un kādā veidā. Bet mums šī spēja piemīt un jums taisnība, tas ir lāsts. Bet, ja tev ir zināšanas un tās var novērst ļaunumu… kā jūs domājat, vai tās var radīt ļaunumu?
Viņa papurināja galvu.
- Nevaru pateikt. Ja tu zinātu, ka tev drīz jāmirst, vai tu kaut ko vēlētos nokārtot? Un vai tu darīsi tikai labu vai arī izmantosi pēdējo iespēju kaitēt ienaidniekam nodarītu ļaunumu tur, kur citādi tas paliktu nedarīts?
- Velns un elle, ja es zinātu! Mēs kādu brīdi klusējām, vērojot, kā slapjdraņķis pārvēršas sniegā un kā brāzmas pa caurumiem klostera sienās iepūš virpuļojošas pārslas.
- Dažkārt es zinu, ka tur kaut kas ir, Meisri negaidīti atkal ierunājās, bet es varu to padzīt no prāta, neskatīties. Tā tas bij ar lordu; es zināju, ka tur kaut kas ir, bet man izdevās to neredzēt. Tad viņš pavēlēja man skatīties un teikt pareģošanas vārdus, lai aina kļūtu skaidri redzama. Un es to izdarīju. Apmetņa kapuce noslīdēja, kad Meisri atgāza galvu, lai skatītos augšup uz klostera mūri, kas slējās mums pāri, dzeltenīgā, baltā un sarkanā krāsā, vietām starp akmeņiem bija izdrupusi java. Melnie mati ar sirmajiem pavedieniem izjuka viņai pār muguru un brīvi plandīja vējā.
- Lords stāvēja pie uguns, bet bija diena, un visu varēja skaidri redzēt. Viņam aiz muguras stāvēja kāds vīrs, sastindzis kā koks, un tā seju sedza melnums. Bet pāri lorda sejai krita cirvja ēna.
Gaišreģe runāja lietišķi, bet man pār muguru pārskrēja šermuļi. Beidzot viņa nopūtās un pagriezās pret mani.
- Nu tad es lordam izstāstīšu, un lai viņš dara, ko grib. Es nevaru viņu ne nolemt, ne izglābt. Tā ir viņa izvēle un lai Kungs Jēzus viņam palīdz.
Viņa pagriezās, lai dotos projām, un es noslīdēju no sarkofāga uz lēdijas Sāras kapa plāksnes.
- Meisri! es sacīju. Viņa atskatījās uz mani, acis melnas kā ēnas starp pieminekļiem.
-Jā?
- Ko jūs redzējāt, Meisri? es pajautāju un gaidīju, pavērsusi seju pret viņu, rokas gar sāniem nolaidusi.
Gaišreģe cieši manī raudzījās no augšas un apakšas, aiz muguras un blakus. Pēdīgi viņa viegli pasmaidīja un pamāja ar galvu.
- Es neredzēju neko citu kā vien jūs, kundze. Tikai jūs.
Meisri pagriezās un aizgāja pa taku, līdz nozuda starp kokiem,
atstājot mani virpuļojošo sniegpārslu putenī.
Nolemt vai izglābt. To es nevaru. Jo man nav citas varas kā vien zināšanas, man nav spēju locīt citus pēc savas gribas, nav iespēju apturēt viņus, lai nedara to, kas viņiem darāms. Esmu tikai es.
Nopurināju sniegu no apmetņa un pagriezos, lai sekotu Meisri pa taku, es, tāpat kā viņa, biju nonākusi pie rūgtās atziņas, ka esmu tikai es pati. Un ar mani bija par maz.
Vecais Saimons divas vai trīs nedēļas izturējās gandrīz kā parasti, bet man likās, ka Meisri izpildījusi savu nodomu un izstāstījusi lordam par redzētajām vīzijām. Izskatījās, ka viņš ir gatavs aicināt kopā nomniekus un zemturus uz karagājienu, bet pēkšņi atkāpās no sava nodoma, sakot, ka galu galā neesot jau nekādas steigas. Šī svārstīšanās nokaitināja jauno Saimonu, kurš nevarēja vien sagaidīt, kad varēs doties karā un gūt sev slavu.
- Nav ko steigties, vecais Saimons sacīja jau desmito reizi. Viņš paņēma auzu plāceni, paostīja un atkal nolika. Varbūt mums labāk tomēr ir nogaidīt, līdz beigsies pavasara sēja.
- Pavasarī viņi jau būs iegājuši Londonā! Jaunais Saimons nikni palūrēja pāri vakariņu galdam uz tēvu un pastiepa roku pēc sviesta trauka. Ja tu pats negribi iet, ļauj man vest vīrus un pievienoties Viņa Augstības spēkiem!
Lords Lavets kaut ko noņurdēja.
- Tu esi nepacietīgs kā viens velns, bet prāta ne uz pusi tik daudz. Vai tu nekad neiemācīsies gaidīt?
- Gaidīšanas laiks jau sen pagājis! Saimons uzsprāga. Kameroni, Makdonaldi, Makgilivreji tie visi ir tur jau kopš pirmās dienas. Vai mums jāatvelkas kā pēdējiem, lai paliekam par ubagiem un ieņemam otro vietu aiz Klenrenelda un Glengerija? Tad gan tu varēsi svilpot pēc sava hercoga titula!