Lavetam bija plata, izteiksmīga mute; pat vēl lielā vecumā tā bija saglabājusi kaut ko no jautrības un jutekliskuma. Šobrīd nebija manāms ne viens, ne otrs. Viņš cieši saknieba lūpas un dzestri pētīja savu mantinieku.
- Lēnāk brauksi, tālāk tiksi, viņš tikai noteica. Un vēl patiesāks šis sakāmvārds ir tad, kad jāizvēlas nevis sieva, bet vadonis. No sievietes var tikt vaļā.
Jaunais Saimons nosprauslojās un, meklējot atbalstu, paskatījās uz Džeimiju. Pēdējo divu mēnešu laikā viņa sākotnējais aizdomīgais naidīgums bija izbalējis un pāraudzis nevilšā cieņā pret sava ārlaulības radinieka acīm redzamo prasmi karamākslā.
- Džeimijs saka… viņš iesāka.
- Es gluži labi zinu, ko viņš saka, vecais Saimons pārtrauca dēlu. Viņš to ir teicis pietiekami bieži. Kad pienāks laiks, tad es pats izlemšu. Bet paturi prātā, puis, kad runa ir par kara pieteikšanu, tad ar gaidīšanu neko daudz nevar zaudēt.
- Gaidot var uzzināt, kurš uzvar, Džeimijs nomurmināja, centīgi ar maizes kumosu tīrot šķīvi. Vecais strauji pacēla galvu, bet acīmredzot nosprieda šo papildinājumu ignorēt.
- Tu devi Stjuartiem solījumu, jaunais Saimons spītīgi turpināja, nepievēršot uzmanību tēva nepatikai. Tu taču nedomā lauzt vārdu? Ko cilvēki teiks par tavu godu?
- To pašu, ko viņi teica 1715. gadā, tēvs mierīgi atbildēja.
- Lielākā tiesa no tiem, kas toreiz “kaut ko teica”, šodien ir pagalam, izputējuši vai ubago Francijā. Bet es joprojām esmu šeit.
- Bet… Jaunais Saimons bija pietvīcis sarkans, kā tas parasti notika pēc šādām sarunām ar tēvu.
- Pietiek, vecais grāfs skarbi apsauca dēlu. Viņš, galvu purinādams un lūpas nepatikā sakniebis, nikni skatījās uz savu atvasi.
- Jēziņ! Reizēm es vēlos, kaut Braiens nebūtu nomiris. Viņš varbūt ari bij muļķis, bet vismaz zināja, kad pietiek muti dzisināt.
Gan jaunais Saimons, gan Džeimijs dusmās pietvīka, bet, piesardzīgi saskatījušies, pievērsās ēdienam.
- Un ko tu pēti? lords Lavets norūca, novērsis acis no dēla un pamanījis manu viņam pievērsto skatienu.
- Tevi, es tieši atbildēju. Tu slikti izskaties. Tā arī bija, pat septiņdesmit gadus vecam cilvēkam nevajadzēja izskatīties tik slikti. Vidēja auguma, uzkucis un vecuma dēļ apvēlies, viņš parasti tomēr izskatījās puslīdz labi, radot iespaidu, ka apaļais krūškurvis un vēders zem drēbēm tomēr ir stingri un veselīgi. Taču pēdējā laikā lords bija tāds sanīcis, it kā āda miesai būtu kļuvusi par lielu. Krunkainie maisiņi zem acīm kļuvuši tumši, un sejai bija slimīgi bāla nokrāsa.
- Mphm, viņš norūca. Kā tad citādi! Nevaru izgulēties, un nomodā nav patīkama sajūta. Nav nekāds brīnums, ka neizskatos pēc brūtgāna.
- 0, izskaties gan, tēvs, ļauni ieteicās jaunais Saimons, redzēdams izdevību kaut mazliet atspēlēties. Medusmēneša beigās, kad visi spēka izsūkti.
- Saimon! iesaucās lēdija Frānsisa. Tomēr par šo piezīmi ap galdu aizvilnīja smiekli un pat lorda Laveta lūpas noraustījās.
- Ak tā gan? viņš sacīja. Zini, puis, es labāk ciešu sāpes šī iemesla dēļ. Viņš stīvi pakustējās krēslā un atstūma šķīvi ar vārītiem kāļiem, ko viņam piedāvāja. Tad paņēma vīna glāzi, pacēla pie deguna, paošņāja un īgni atkal nolika.
- Tā blenzt nav pieklājīgi, viņš man vēsi aizrādīja. Vai arī angļiem ir citādi pieklājības noteikumi?
Es mazliet pietvīku, bet skatienu nenovērsu.
- Es tikai prātoju… tu negribi ēst, un tu nedzer. Kādas vēl tev ir vainas?
- Gribi pierādīt, ka no tevis ir kāds labums, ko? Lavets atspiedās pret atzveltni un salika rokas uz resnā vēdera, tagad viņš izskatījās kā vecs krupis. Dziedniece, saka mans mazdēls. Baltā dāma, ko? Viņš pašāva iznicinošu skatienu uz Džeimiju, kas vienkārši turpināja ēst, nepievēršot uzmanību vectēvam. Lavets kaut ko noņurdēja un, ironiski piešķiebis galvu, paskatījās uz manu pusi.
- Nu, es nedzeru, kundzīt, tāpēc, ka nevaru nolaist ūdeni un man nav lielas vēlēšanās pārsprāgt kā cūkas pūslim. Un nevaru izgulēties, jo nakti ceļos reizes desmit, lai ietu uz naktspodu, bet nekādas jēgas jau nav. Ko tu par to teiksi, Aliseta?
- Tēvs! piktojās lēdija Frānsisa. Nudien, diez vai tev vajadzētu…
- Varētu būt pūšļa iekaisums, bet vairāk izklausās pēc prostatlta, es atbildēju. Paņēmu savu vīna glāzi, iedzēru malku, izgaršoju un tad ļāvu tam noslīdēt pa rīkli uz leju. Es kautrīgi uzsmaidīju lordam pāri glāzei un tad to noliku.
- 0, tiešām? Viņa uzacis savilkās. Un sakiet, lūdzama, kas tas tāds būtu?
Atlocīju piedurknes un pacēlu rokas, kustinādama pirkstus kā burve, kas grasās veikt kādu triku. Pacēlu kreisās rokas rādītājpirkstu.
- Vīriešiem ir priekšdziedzeris, es kā skolotāja stāstīju, tas apņem urīnizvadkanālu tā ir izvade no pūšļa. Saliku labās rokas divus pirkstus lokā ap rādītājpirkstu, lai uzskatāmi parādītu to, ko stāstīju. Kad priekšdziedzeris iekaist vai palielinās un, ja tā notiek, to sauc par prostatītu tas saspiež urīnizvadkanālu, es samazināju pirkstu apli, un noslēdz urīna plūsmu. Vecākiem vīriešiem gauži izplatīta kaite. Saproti?
Lēdija Frānsisa, kurai nebija izdevies panākt, ka tēvs pievienojas meitas uzskatiem par to, kādām jābūt pieklājīgām sarunām pie galda, satraukta kaut ko čukstēja savai jaunākajai māsai ausī, un viņas abas mani vēroja aizdomīgāk nekā parasti.
Lords Lavets kā apburts vēroja manu demonstrējumu.
-Jā, skaidrs, viņš sacīja. Ieslīpās kaķa acis samiedzās, domīgi pētot manus pirkstus. Ko tad tur var līdzēt, ja jau tik daudz zini par šo lietu?
Es, saraukusi pieri, rakņājos atmiņā. Patiesībā nekad nebiju redzējusi nemaz nerunājot par ārstēšanu prostatītu, jo šī slimība jaunus karavīrus īpaši neskāra. Tomēr es biju lasījusi medicīnisku literatūru, kur tā bija aprakstīta, un atcerējos ārstēšanas metodes tāpēc, ka šī kaite bija izsaukusi lielu jautrību topošo medmāsu vidū, kuras bija cītīgi apbrīnas pilnās šausmās pētījušas diezgan uzskatāmās ilustrācijas pie raksta.
- Nu, es sacīju, ja neķeras pie naža, tad patiesībā ir tikai divas iespējas, kā to izdarīt. Var caur peni līdz pūslim iebāzt metāla stieni, lai mehāniski atvērtu urīnizvadkanālu, izdūru rādītājpirkstu cauri sašaurinātajam aplim, un var masēt priekšdziedzeri, tādējādi mazinot pietūkumu. Caur tūpli, es izpalīdzīgi paskaidroju.
Dzirdēju, ka man blakus kāds klusi iekunkstas, it kā ar aizžņaugtu rīkli, un es palūkojos uz Džeimiju. Viņa acis vēl aizvien bija pievērstas šķīvim, bet no krekla apkakles augšup cēlās pamatīgs pietvīkuma vilnis un ausu gali jau liesmoja koši sarkani. Viņš mazliet trīsēja. Aplaidu skatienu ap galdu un pamanīju sev pievērstu veselu rindu sajūsminātu acu. Lēdija Frānsisa, Alīna un pārējās sievietes blenza manī, viņu sejas pauda atšķirīgas izjūtas, sākot ar ziņkāri un beidzot ar riebumu, turpretī visu vīriešu sejās atspoguļojās dažādu pakāpju šausmas, sajaucoties ar riebumu.
Vienīgais izņēmums no vienotās riebuma demonstrācijas bija pats lords Lavets, kurš, acis pievēris, domīgi berzēja zodu.
- Mphm, viņš ņurdēja. Tā nu gan ir ellišķīga izvēle. Miets daiktā vai pirksts pakaļā, ko?