- Drīzāk gan divi vai trīs, es teicu. Vairākkārt. Veltīju večukam īsu, mīļu smaidu.
- A. Tāds pats mīlīgs smaidiņš rotāja lorda Laveta lūpas, un viņš lēnām pacēla galvu, nenovēršot no manis tumšzilās acis, kas pauda izsmieklu un izaicinājumu.
- Izklausās… uzjautrinoši, viņš lēnīgi noteica. Iešķībās acis vērtējoši pievērsās manām rokām.
- Tev ir smukas rokas, mīļā, viņš teica. Koptas, ar tādiem slaidiem, baltiem pirkstiem, vai ne?
Džeimija plaukstas noblākšķēja pret galdu, kad viņš piecēlās kājās. Viņš paliecās uz priekšu un piebāza seju pēdas attālumā no vectēva sejas.
- Un tev tāds pakalpojums ir vajadzīgs, vectēv, viņš sacīja Lavetam. Es pats par to parūpēšos. Džeimijs izpleta pirkstus uz galda, viņa plaukstas bija platas un masīvas, katrs garais pirksts bija pistoles stobra resnumā. Man nav nekāda prieka grūst savus pirkstus tavā vecajā, spalvainajā pakaļā, viņš pavēstīja vectēvam, bet laikam jau mans mazdēla pienākums ir tevi glābt, lai tu nepārsprāgsti no mīzaliem.
Frānsisa vārgi iespiedzās.
Lords Lavets ar ļoti neapmierinātu sejas izteiksmi pavērās mazdēlā, tad gausi uzslējās kājās.
- Nepūlies, viņš strupi izmeta. Likšu kādai istabenei to izdarīt. Viņš pamāja ar roku ap galdu sēdošajiem, tādējādi dodams ziņu, ka varam turpināt maltīti, un devās ārā no zāles, pa ceļam apstājies, lai vērtējoši noskatītu jaunu kalponi, kas tajā brīdī ienesa šķīvi ar sagrieztu fazānu. Acis iepletusi, meitene pakāpās sāņus, lai palaistu kungu garām.
Kad nama saimnieks bija izgājis, pie galda iestājās nāves klusums. Jaunais Saimons paskatījās uz mani un pavēra muti. Tad palūkojās uz Džeimiju un aizvēra muti. Viņš noklepojās.
- Lūdzu, padod sāli, viņš beidzot noteica.
- “…ar nožēlu paziņoju, ka veselības traucējumi neļauj man pašam personiski ierasties pie Jūsu Augstības, tādēļ caur sava dēla un mantinieka laipnu roku sūtu Jums zīmi, kas apliecina manu uzticību nē, raksti “cieņu” apliecina cieņu, ko jau sen loloju
pret Viņa Majestāti un Jūsu Augstību.” Lords Lavets apklusa un, pieri savilcis, pavērās griestos.
- Ko, lai mēs tādu aizsūtām, Gideon? viņš jautāja savam sekretāram. Lai izskatās dārgs, bet ne tik ļoti, lai es nevarētu teikt, ka tā ir tikai nenozīmīga dāvana.
Gideons nopūtās un noslaucīja ar kabatlakatu pieri. Apaļīgajam pusmūža vīram ar papliko pauri un tuklajiem, sārtajiem vaigiem istabas karstums noteikti likās nomācošs.
- Gredzens, ko lords saņēma no Māras grāfa? viņš ieminējās bez īpašām cerībām balsi. No dubultzoda nopilēja sviedru lāse un uzkrita uz vēstules, ko Gideons rakstīja; viņš to nevērīgi notrauca ar piedurkni.
- Nav gana dārgs, lords sprieda, un pārāk cieši saistīts ar politiku. Vecuma plankumu izraibinātie pirksti domīgi bungāja pa segu, kamēr viņš prātoja.
Es domāju, ka vecais Saimons to bija nokārtojis vienkārši nevainojami. Uzvilcis savu labāko naktskreklu, viņš sēdēja gultā, pie kuras bija izvietots iespaidīgs zāļu klāsts, viņu uzraudzīja personīgais ārsts, dakteris Menziss, maza auguma šķielacis, kurš visu laiku mani aizdomīgi vēroja. Laikam vecais vienkārši nepaļāvās uz jaunā Saimona iztēli un bija inscinējis šo izsmalcināto dzīvo bildi, lai viņa mantinieks, kad viņš pieteiksies Čārlzam Stjuartam, no tīras sirds varētu ziņot par lorda Laveta savārgumu.
- Ha! lords apmierināts izdvesa. Mēs aizsūtīsim princim zelta un sudraba piknika servīzi. Izskatās pietiekami bagātīgi, bet pārāk frivoli, lai to uzskatītu par politisku atbalstu. Turklāt, viņš praktiski piebilda, karote ir mazliet iespiesta. Nu tad labi, viņš sacīja sekretāram, turpinām ar “Jūsu Augstība redzēs…”.
Pārmiju skatienus ar Džeimiju, kurš noslēpa atbildes smaidu.
“Domāju, ka tu, Armaliet, esi devusi vecajam tieši to, ko viņam vajadzēja,” Džeimijs man sacīja pirms nedēļas, kad pēc liktenīgajām vakariņām mēs izģērbāmies, lai dotos pie miera.
“Un tas būtu?” es painteresējos. “Iegansts uzbāzties istabenēm?”
“Šaubos, vai viņš sevi apgrūtina, meklējot ieganstus priekš tā,” Džeimijs vēsi atteica. “Nē, tu esi devusi viņam iespēju sēdēt vienlaikus uz diviem krēsliem kā parasti. Ja viņam ir slimība ar iespaidīgu nosaukumu, kas prasa palikt gultā, tad neviens nevar pārmest, ka viņš ar apsolītajiem vīriem neierodas pie prinča. Tajā pašā laikā, ja viņš aizsūtīs karā savu mantinieku, Stjuarti atzinīgi novērtēs Lavetu, jo viņš ir turējis solījumu, bet, ja notiks kaut kas slikts, Vecais kūmiņš angļiem sacīs, ka viņš nemaz nav domājis iet talkā Stjuartiem, ka jaunais Saimons devies turp pēc savas gribas.”
- Nosauc pa burtiem Gideonam vārdu “prostatīts”, labi, zeltenīt? lords Lavets man uzsauca, pārtraucot manas pārdomas. Un tu, nejēga, parūpējies, lai būtu uzrakstīts pareizi, viņš pieteica sekretāram, negribu, ka Viņa Augstība izlasa nepareizi.
- P-r-o-s-t-a-t-ī-t-s, es lēnām saucu burtus Gideonam. Un, starp citu, kā tu šorīt jūties? es apjautājos, nostājusies pie lorda gultas.
- Stipri labāk, paldies, vecais vīrs atteica, uzsmaidīdams man un atklādams lieliskus mākslīgos zobus. Gribi paskatīties, kā es nolaižu ūdeni?
- Varbūt vēlāk, paldies, es pieklājīgi atteicu.
Bija skaidra, auksta diena, kad mēs decembra vidū pametām Bjūliju, lai atgrieztos pie Čārlza Stjuarta un Hailendas armijas. Pretēji visiem padomiem Čārlzs bija iegājis Anglijā, neņemot vērā ne laikapstākļus, ne veselo saprātu, tāpat arī savu ģenerāļu ieteikumus. Tomēr pēdīgi Dārbi ģenerāļi bija savu panākuši, Hailendas vadoņi atteicās doties tālāk, un armija pagriezās uz ziemeļiem. Steidzama vēstule, ko Čārlzs atsūtīja Džeimijam, bija skubinājusi mūs “bez kavēšanās” doties uz dienvidiem, lai tiktos ar Viņa Augstību, kad viņš atgriezīsies Edinburgā. Jaunais Saimons, līdz pēdējam sīkumam saposies kā klana vadonis savā sarkanajā tartānā, jāja vīru kolonnas priekšgalā. Tie, kas sēdēja zirgos, sekoja viņam, bet lielāks skaits vīru gāja kājām nopakaļ.
Tā kā mēs jājām, tad atradāmies blakus Saimonam priekšgalā līdz brīdim, kad sasniegsim Komaru. Tur mūsu ceļi šķirsies, Saimons un Freizeru spēki dosies uz Edinburgu, Džeimijs it kā aizvedīs mani uz Lelibroku un tad pats atgriezīsies pie prinča. Viņam, protams, nebija nodoma atgriezties, bet tā nebija Saimona darīšana.
Jau tuvojās pusdienlaiks, kad es iznācu no neliela koku pudura ceļmalā un redzēju, ka Džeimijs nepacietīgi mani gaida. Tiem, kas posās ceļā, patīkamākas noskaņas radīšanai pasniedza karstalu. Es atklāju, ka no karstalus iznāk pārsteidzoši labas brokastis, bet nedaudz vēlāk atklāju arī to, ka šis dzēriens atstāj spēcīgu iespaidu uz nierēm.
Džeimijs nicīgi nošņāca.
- Sievietes. Ko jūs visas tik ellīgi ilgi ņematies ar tādu vienkāršu lietu kā čurāšana? Jūs jau ap to saceļat tādu pašu brēku kā mans vectēvs.
- Nu, nākamo reizi vari nākt līdzi paskatīties, es skarbā tonī piedāvāju. Varbūt tu varēsi dot kādus noderīgus padomus.
Viņš tikai vēlreiz nošņācās un pievērsās garām soļojošo vīru rindām, tomēr pie sevis pasmaidīja. Skaidrā, saulainā diena visiem uzlaboja omu, bet Džeimijs šorīt bija īpaši labā noskaņojumā. Un nav jau brīnums mēs devāmies mājās. Es zinu, ka viņš nemānīja sevi, cenšoties iegalvot: gan jau viss būs labi; karš prasīs savu. Bet, ja mums nebija izdevies apturēt Čārlzu, tad vēl bija iespējams glābt mazu Skotijas stūrīti, kas bija mums vistuvāks, Lelibroku. Tik daudz vēl varēja būt mūsu varā.