Es pametu skatienu uz nebeidzami garo rindu.
- Divi simti vīru ir iespaidīgs skats.
- Simt septiņdesmit, Džeimijs izklaidīgi mani izlaboja un pastiepa roku pēc sava zirga pavadas.
- Tu droši zini? es ziņkāri jautāju. Lords Lavets teica, ka sūtot divus simtus. Es dzirdēju, kā viņš diktēja vēstuli.
- Nu tad nesūta. Džeimijs ielēca seglos, tad pacēlās kāpšļos stāvus, norādīja tālu priekšā, kur kalna nogāzē kolonnas avangardā plivinājās Freizeru karogs ar brieža galvu.
- Es, tevi gaidot, skaitīju, viņš paskaidroja. Priekšā kopā ar Saimonu ir trīsdesmit kavalēristu, tad nāk piecdesmit ar zobeniem un vairogiem tie būs vīri no vietējās sardzes -, tālāk iebūvieši ar visādiem rīkiem, sākot ar izkaptīm un beidzot ar āmuriem pie jostām, kopā deviņdesmit.
- Laikam jau tavs vectēvs paļaujas uz to, ka princis Čārlzs pats neskaitīs, es ciniski secināju. Cenšas izpelnīties pateicību par daudz lielāku skaitu karavīru, nekā aizsūtījis.
- Kā tad, bet, kad viņi nonāks Edinburgā, vārdus rakstīs armijas sarakstos, Džeimijs sacīja, pieri saraucis. Es to noskaidrošu.
Es sekoju mierīgākā tempā. Spriedu, ka manam zirgam ir apmēram divdesmit gadu un tas nespēj neko vairāk kā nosvērti soļot. Džeimija zirgs bija maķenīt jestrāks, lai arī ar Donasu tas sacensties nevarētu. Milzīgais ērzelis tika atstāts Edinburgā, jo princis Čārlzs vēlējās ar to jāt publiskos pasākumos. Džeimijs bija piekāpies šim lūgumam, jo viņam bija aizdomas, ka vecais Saimons būtu spējīgs piesavināties vareno rikšotāju, ja Donass nonāktu pa viņa alkatīgo roku tvērienam.
Spriežot pēc ainas, kas risinājās manu acu priekšā, Džeimijs nebija kļūdījies, novērtējot vectēva raksturu. Sākumā Džeimijs bija piejājis blakus jaunā Saimona ierēdnim, un, kā izskatījās no mana novērošanas posteņa, karstais strīds beidzās ar to, ka Džeimijs paliecās seglos, satvēra ierēdņa grožus un izvilka niknā vīra zirgu no rindas uz dubļainā ceļa malas.
Abi vīri nokāpa zemē, nostājās aci pret aci, un gāja vaļā villošanās. Jaunais Saimons, ieraudzījis ķildu, pats piegrieza zirgu malā, pamājis, lai kolonna turpina ceļu. Tad sākās pamatīga vārdu kauja; mēs atradāmies pietiekami tuvu, lai saskatītu no dusmām sarkani pietvīkušo Saimona seju, norūpējušos izteiksmi ierēdņa vaigā un diezgan agresīvos Džeimija žestus.
Es aizrautīgi vēroju šo pantomīmu, kā ierēdnis, samierinājies paraustījis plecus, atsprādzē seglu somu, parakņājas tās dzīlēs un izvelk vairākas pergamenta lapas. Džeimijs tās paķēra un, ar
rādītājpirkstu velkot pa rindiņām, aši izskatīja. Tad viņš sagrāba vienu lapu, pārējām ļāva nokrist zemē un kratīja to jaunajam Saimonam pie sejas. Jaunais kūmiņš likās apstulbis. Viņš paņēma lapu, cītīgi izskatīja un apmulsis pacēla acis. Džeimijs izrāva lapas viņam no rokām un pēkšņi ar redzamu piepūli pārplēsa biezo pergamentu uz pusēm, tad vēlreiz un iebāza gabalus savā sporanā.
Biju apturējusi savu poniju, kurš, izmantojot negaidīto atpūtas brīdi, sāka ošņāt vārgulīgos augu stiebrus, ko atrada. Jaunā Saimona sprands bija diezgan koši sasarcis, kad viņš atgriezās pie sava zirga, un es nolēmu, ka labāk paiet nost viņam no ceļa. Džeimijs, atkal sēdēdams zirgā, pa ceļa malu rikšoja pie manis, sarkanie mati plīvoja vējā kā karogs, acis dega dusmās, lūpas cieši sakniebtas.
- Vecais, netīrais dirsa! viņš neceremoniāli nosodījās.
- Ko viņš tādu sastrādājis? es jautāju.
- Savos sarakstos ielicis manu vīru vārdus, Džeimijs sacīja.
- Ieskaitījis viņus Freizeru pulka sastāvā. Vecais, slīpētais melkulis! Viņš ar ilgošanos atskatījās uz ceļu. Žēl, ka esam jau tik tālu, pārāk tālu, lai jātu atpakaļ un izlaistu vecajam pūslim zarnas.
Apspiedu kārdinājumu uzkūdīt Džeimiju, lai viņš nolamā savu vectēvu vēl ļaunākiem vārdiem, bet pajautāju:
- Kāpēc viņš tā dara? Lai izskatītos, ka viņš Stjuartiem devis vairāk?
Džeimijs pamāja ar galvu, dusmu sārtums vaigos pamazām sāka bālēt.
- Kā tad! Lai izskatītos labāks par baltu velti. Bet ne tikai. Nolāpītais, vecais cūkcepure grib atdabūt manu zemi vienmēr ir gribējis, kopš bij spiests to atdot, kad mani vecāki precējās. Tagad viņš domā: ja viss izies gludi un viņš kļūs par Invemesas hercogu, tad varēs apgalvot, ka Lelibroka vienmēr piederējusi viņam un es esmu tikai rentnieks, un pierādījums būs tas, ka viņš, atsaucoties Stjuartu aicinājumam, devis vīrus no šī īpašuma.
- Vai viņš tiešām varētu tikt sveikā cauri ar tādu rīcību? Es šaubījos.
Džeimijs dziļi ievilka elpu, tad izpūta; pie nāsīm pagriezās garaiņu mākonis kā pūķim. Viņš drūmi pasmaidīja un uzsita pa sporanu pie jostas.
- Tagad vairs ne, viņš sacīja.
No Bjūlijas līdz Lelibrokai varēja aizjāt divās dienās, ja bija veselīgi zirgi un sausi ceļi un ja apstājās tikai nepaciešamlbas dēļ, lai paēstu, mazliet pagulētu un personiskās higiēnas dēļ. Bet mums viens zirgs sāka klibot sešas jūdzes no Bjūlijas, pamīšus sniga sniegs, lija lietus un pūta vējš, purvainā zeme sasala, izveidojās slideni ledus pleķi, gadījās vēl šis un tas, un tā pagāja gandrīz nedēļa, līdz kāpām lejup pa pēdējo nogāzi, kas veda uz Lelibrokas saimniecības ēku, nosaluši, noguruši, izsalkuši un pagalam netīri.
Neviena cita nebija, izņemot mūs divus. Mērtegs tika aizsūtīts uz Edinburgu kopā ar jauno Saimonu un Bjūfortas vīriem noskaidrot, kādā stāvoklī ir Hailendas armija.
Dzīvojamā māja izcēlās starp saimniecības ēkām, balta kā sniega sasvītrotie lauki ap to. Man dzīvi atausa atmiņā emocijas, ko jutu, kad pirmo reizi ieraudzīju šo vietu. Skaidrs, ka biju skatījusi to skaistā rudens dienā, nevis caur ledaina, vēja nesta sniega sīpām, bet pat toreiz tā bija likusies kā ilgi gaidīts patvērums. Māja raisīja domas par spēku un mierīgu dzīvi. Šo iespaidu vēl vairāk pastiprināja siltā lampas gaisma, kas lija pa apakšstāva logiem, maigi dzeltena biezējošajā pievakares krēslā.
Mājīgumu sajutu vēl stiprāk, kad es aiz Džeimija iegāju pa parādes durvīm un mani sagaidīja ceptas gaļas un svaigas maizes smarža, no kuras sāka tecēt siekalas.
- Vakariņas, Džeimijs izdvesa, aizverot svētlaimē acis un ieelpojot smaržu. Ak Dievs, es varētu apēst zirgu! Kūstošais sniegs pilēja no viņa apmetņa malas, atstājot slapjas peļķes uz dēļu grīdas.
- Es domāju, ka mums vajadzēs kādu no tiem notiesāt, es piezīmēju, atsienot sava apmetņa saites un izpurinot kūstošo sniegu
no matiem. Nabaga radījums, ko tu nopirki Kērkinmilā, knapi spēja pavilkties.
Mūsu balsis priekšnamā bija tik skaļas, ka augšstāvā atvērās durvis, pēc tam atskanēja mazu kājiņu dipoņa un prieka kliedziens, kad mazais Džeimijs pamanīja lejā savu vārdabrāli.
Troksnis, ko sacēla šī satikšanās, piesaistīja pārējās saimes uzmanību, un mēs nepaguvām ne attapties, kad nokļuvām priekšnamā saskrējušo Dženijas, mazuļa, Megijas, īana, Kruķa kundzes un dažādu istabeņu sveicienu un apskāvienu brāzmā.
- Kā es priecājos tevi redzēt, mīļais! Dženija atkārtoja jau trešo reizi, stāvot uz pirkstgaliem, lai noskūpstītu Džeimiju. Mēs bažījāmies, ka tu atgriezīsies mājās pēc vairākiem mēnešiem, ja spriež pēc tā, ko dzirdējām par armiju.
- Kā tad, īans sacīja, vai esi atvedis līdzi ari kādu no vīriem vai ieradies tikai ciemos?
- Atvedis? Pārtraucis apsveicināšanos ar vecāko māsasmeitu, Džeimijs blenza svainī, uz bridi aizmirsis meiteni, ko turēja rokās. Viņa atsauca tēvoci īstenībā, par savu klātbūtni atgādinot ar matu raustīšanu, tad Džeimijs izklaidīgi uzspieda buču bērnam uz vaiga un atdeva viņu man.
- Ko tu ar to gribi teikt, īan? viņš noprasīja. Vīriem vajadzēja atgriezties jau pirms mēneša. Vai daži nav pārnākuši?
Turēju Megiju cieši piekļautu sev klāt, man uzmācās biedējoša sajūta, ka ir noticis kas ļauns, kad redzēju smaidu pagaistam no īana sejas.
- Neviens nav pārnācis, Džeimij, viņš lēnām sacīja; garā, labsirdīgā seja pēkšņi atspoguļoja drūmo izteiksmi, ko viņš skatīja Džeimija vaigā. No viņiem nav bijis ne ziņas, ne miņas, kopš jūs visi kopā devāties projām.
No pagalma, kur Rebijs Maknebs apkopa zirgus, atskanēja kliedziens. Džeimijs apcirtās, pagriezās pret durvīm, atgrūda tās un izbāza galvu ārā vētrā.
Pāri viņa plecam, cauri sniega vērpetēm, es varēju saskatīt jātnieku. Redzamība bija pārāk slikta, lai pazītu seju, bet mazo, sīksto
vīriņu, kas kā pērtiķis turējās seglos, nevarēja sajaukt ar citu. “Ātrs kā zibens,” Džeimijs bija teicis, un viņam, protams, bija taisnība; lai nedēļas laikā tiktu no Bjūlijas līdz Edinburgai un tad līdz Lelibrokai, vajadzēja veikt īstu izturības varoņdarbu. Jātnieks, kas pilnos auļos mums tuvojās, bija Mērtegs, un nemaz nebija vajadzīgas Meisri gaišreģes dāvanas, lai pateiktu, ka viņš nes sliktas ziņas.