- Atvedis? Pārtraucis apsveicināšanos ar vecāko māsasmeitu, Džeimijs blenza svainī, uz bridi aizmirsis meiteni, ko turēja rokās. Viņa atsauca tēvoci īstenībā, par savu klātbūtni atgādinot ar matu raustīšanu, tad Džeimijs izklaidīgi uzspieda buču bērnam uz vaiga un atdeva viņu man.
- Ko tu ar to gribi teikt, īan? viņš noprasīja. Vīriem vajadzēja atgriezties jau pirms mēneša. Vai daži nav pārnākuši?
Turēju Megiju cieši piekļautu sev klāt, man uzmācās biedējoša sajūta, ka ir noticis kas ļauns, kad redzēju smaidu pagaistam no īana sejas.
- Neviens nav pārnācis, Džeimij, viņš lēnām sacīja; garā, labsirdīgā seja pēkšņi atspoguļoja drūmo izteiksmi, ko viņš skatīja Džeimija vaigā. No viņiem nav bijis ne ziņas, ne miņas, kopš jūs visi kopā devāties projām.
No pagalma, kur Rebijs Maknebs apkopa zirgus, atskanēja kliedziens. Džeimijs apcirtās, pagriezās pret durvīm, atgrūda tās un izbāza galvu ārā vētrā.
Pāri viņa plecam, cauri sniega vērpetēm, es varēju saskatīt jātnieku. Redzamība bija pārāk slikta, lai pazītu seju, bet mazo, sīksto
vīriņu, kas kā pērtiķis turējās seglos, nevarēja sajaukt ar citu. “Ātrs kā zibens,” Džeimijs bija teicis, un viņam, protams, bija taisnība; lai nedēļas laikā tiktu no Bjūlijas līdz Edinburgai un tad līdz Lelibrokai, vajadzēja veikt īstu izturības varoņdarbu. Jātnieks, kas pilnos auļos mums tuvojās, bija Mērtegs, un nemaz nebija vajadzīgas Meisri gaišreģes dāvanas, lai pateiktu, ka viņš nes sliktas ziņas.
42 nodaļa Atkalredzēšanās
NO dusmām nobālis, Džeimijs ar blīkšķi aizsita Holirūdas rīta istabas durvis. Jūens Kamerons pielēca kājās, apgāžot tintnīcu, kurā bija mērcējis spalvu. Saimons Freizers, jaunais Lavets, kurš sēdēja galdam otrā pusē, tikai savilka biezās, melnās uzacis par sava attālā radinieka iebrāšanos.
- Nolādēts! Jūens nolamājās, taustīdams piedurkni, meklējot tajā kabatlakatu, ar ko saslaucīt peļķi, kas pletās plašumā pa galdu.
- Kas tev, Freizer, iekodis? 0, labrīt, Freizera kundze, viņš sveicināja, ieraudzījis mani aiz vīra muguras.
- Kur ir Viņa Augstība? Džeimijs bez ievadvārdiem noprasīja.
- Stērlingas pilī, Kamerons atbildēja; mutautu atrast viņam tā arī nebija izdevies. Vai tev ir kāda drāna, Freizer?
- Ja man būtu, tad es tevi ar to nožņaugtu, Džeimijs atcirta. Noskaidrojis, ka Čārlza Stjuarta nav savā rezidencē, viņš jau bija mazliet nomierinājies, bet mutes kaktiņi joprojām bija saspringti.
- Kāpēc tu ļāvi ieslodzīt manus vīrus Tolbūtā? Es redzēju, viņi tiek turēti vietā, kur pat cūkas nevarētu dzīvot! Tu taču būtu varējis kaut ko darīt!
Kamerons par šiem vārdiem nosarka, bet skaidrās, brūnās acis mierīgi uztvēra apsūdzētāja skatienu.
- Es mēģināju, viņš sacīja. Teicu Viņa Augstībai, ka tā noteikti bija kļūda… kā tad, atrada visus trīsdesmit vīrus desmit jūdzes no armijas tad ta’ kļūda! un turklāt, pat ja viņi būtu nolēmuši dezertēt, princim nav tāda dzīvā spēka, lai varētu
atļauties iztikt bez Freizeriem. Zini, tikai tas atturēja Viņa Augstību dot pavēli vīrus uz vietas pakārt, Kamerons pamazām arvien sadusmojās, kad bija pārgājis pārsteigums, ko sagādāja Džeimija trokšņainā ierašanās. Ak Dievs, vecīt, dezertēšana kara laikā ir nodevība!
- Ak tā? Džeimijs skeptiski izmeta. Viņš īsi pamāja jaunajam Saimonam un pastūma krēslu uz manu pusi, tad apsēdās pats.
- Un vai tu esi aizsūtījis pavēli pakārt savus divdesmit vīrus, kuri aizlaidušies mājās, Jūen? Vai tikai nebūs visi četrdesmit?
Kamerons tumši piesarka un nodūra acis, visu uzmanību veltot tintes slaucīšanai ar lupatu, ko viņam bija iedevis Saimons Freizers.
- Viņus nepieķēra, viņš beidzot izgrūda. Tad pacēla acis uz Džeimiju, kalsnā seja bija nopietna. Dodies pie Viņa Augstības uz Stērlingu, viņš ieteica. Viņš bija traki nikns par bēgšanu, bet galu galā viņš pats pavēlēja tev doties uz Bjūliju un vīri palika bez uzraudzības, vai ne? Čārlzs vienmēr bijis augstās domās par tevi, Džeimij, un sauca tevi par draugu. Iespējams, viņš par tavējiem apžēlosies, bet tu lūdz taupīt viņu dzīvību.
Paņēmis ar tinti piesūkušos lupatu, Kamerons šaubīdamies uz to paskatījās, nomurmināja atvainošanos un izgāja izmest lupatu, acīmredzot degdams nepacietībā atbrīvoties no Džeimija.
Tas izstiepies sēdēja krēslā, klusi šņākuļodams, vilka elpu caur sakostiem zobiem, acis pievērsis nelielam izšūtam Stjuartu ģerbonim pie sienas. Labās rokas divi stīvie pirksti lēnām bungoja pa galdu. Tādā noskaņojumā viņš bija kopš tā laika, kad Lelibrokā ieradās Mērtegs ar ziņu, ka Džeimija trīsdesmit vīri aizturēti dezertēšanas laikā, ieslodzīti Edinburgas bēdīgi slavenajā cietumā Tolbūtā un viņiem piespriests nāves sods.
Es nedomāju, ka Čārlzs grasās nāves sodu izpildīt. Kā bija norādījis arī Jūens Kamerons, Hailendas armijai vajadzēja katru fiziski veselo karavīru, ko bija iespējams savervēt. Čārlzs bija uzstājis, ka armijai jādodas uz Angliju, šī operācija dārgi izmaksājusi, turklāt viņš bija cerējis saņemt atbalstu no Anglijas laukiem, tomēr tas nebija noticis. Un tas vēl nebija viss; sodīt ar nāvi Džeimija vīrus
viņa prombūtnes laikā būtu politiska muļķība un personīga nodevība, pat Čārlzs Stjuarts to neatļautos.
Nē, domāju, ka Kameronam taisnība un dezertierus pēdīgi apžēlos. Arī Džeimijs to, bez šaubām, saprata, bet tas viņam bija vājš mierinājums, jo saprata arī to, ka viņš nevis aizvedis savus cilvēkus no neveiksmei nolemtas kaujas, bet, pildot viņa pavēles, vīri nonākuši vienā no briesmīgākajiem Skotijas cietumiem, apzīmogoti ar gļēvuļu zīmogu un notiesāti kaunpilnai nāvei pakarot.
Šī apziņa kopā ar visai drošām izredzēm atstāt vīrus tumšajā, netīrajā cietumā, doties uz Stērlingu un piedzīvot pazemojumu, lūdzoties Čārlzu, bija vairāk nekā pietiekami, lai izskaidrotu Džeimija sejas izteiksmi kā cilvēkam, kurš nupat brokastīs dabūjis stikla šķembas.
Arī jaunais Saimons, plato pieri domās saraucis, klusēja.
- Es došos tev līdzi pie Viņa Augstības, viņš īsi pavēstīja.
- Ak tā? Džeimijs uzmeta izbrīnītu skatienu savam radiniekam, tad acis samiedzās, pētot Saimonu. Kāpēc?
Saimons viegli pasmaidīja.
- Dzimtas asinis ir dzimtas asinis kā nekā. Vai arī tu domā, ka gribēšu pievākt tavus vīrus kā tēvs?
- Vai tu tā darīsi?
- Nav izslēgts, Saimons atklāti atzina, ja uzskatītu, ka man no tā būs kāds labums. Taču man tādējādi drīzāk varētu rasties nepatikšanas, tā es domāju. Man nav vēlēšanās kauties ar Makenzijiem vai ar tevi, radiniek, viņš piebilda, smaidam kļūstot platākam. Lai cik bagāta būtu Lelibroka, tā ir ļoti tālu no Bjūlijas, un izskatās, ka par to vajadzētu pamatīgi cīnīties vai nu ar spēku, vai pie tiesas. Es to teicu tēvam, bet viņš dzird tikai to, ko vēlas.
Jaunais cilvēks papurināja galvu un apjoza ap vidu zobenu.
- Ar armiju var gūt vairāk; katrā ziņā kopā ar karali, kas kāps atkal tronī. Un… viņš noslēdza savu sakāmo, …ja tā armija atkal karos tā, kā to darīja Prestonā, viņiem vajadzēs ikvienu vīru, ko var dabūt. Iešu tev līdzi, viņš apņēmīgi atkārtoja.
Džeimijs pamāja ar galvu, un viņa lūpās lēnām atplauka smaids.
- Nu tad paldies tev, Saimon. Man palīdzība noderēs.
Saimons nolieca galvu.
- Nūjā. Nekaitēs, ja tu lūgsi arī Dūgalu Makenziju aizlikt kādu vārdiņu par tevi. Viņš tieši šobrīd ir Edinburgā.