- Dūgals Makenzijs? Džeimija uzacis neizpratnē savilkās.
- Nūjā, laikam jau par skādi nenāktu, bet…
- Nenāktu par skādi? Vecīt, vai tu nedzirdēji? Makenzijs kļuvis par prinča Čārlza paipuisīti. Saimons atlaidās krēslā, izsmējīgi skatīdamies uz savu brālēnu.
- Kādēļ? es iesaistījos sarunā. Sasodīts, ko tad viņš tādu izdarījis? Dūgals bija atvedis divsimt piecdesmit bruņotu vīru, kas cīnīsies par Stjuartu lietu, bet daži vadoņi bija snieguši lielāku ieguldījumu.
- Desmit tūkstoši mārciņu. Saimons izgaršoja vārdus, apviļājot tos uz mēles. Desmit tūkstoši tīrā sudrabā, tik daudz Dūgals Makenzijs atnesa un nolika savam valdniekam pie kājām. Un tieši īstajā brīdī, viņš lietišķi turpināja, atmetot izlaidīgo pozu. Man nesen Kamerons minēja, ka Čārlzam nule beigusies spāņu nauda, bet no angļu atbalstītājiem, ar kuriem viņš rēķinājies, ienāk sasodīti maz. Dūgala desmit tūkstoši nodrošinās armijai ieročus un pārtiku vēl vismaz dažas nedēļas, un, ja paveiksies, tad līdz tam laikam Čārlzs būs dabūjis nākamo iemaksu no Francijas. Beidzot aptvēris, ka nemiera apsēstais brālēns lieliski novērš angļu uzmanību, Luijs negribīgi bija piekritis atmest kādu nieku naudas. Taču tas nenotika tik ātri.
Es skatījos uz Džeimiju, kura seja atspoguļoja manu apmulsumu. Pie joda, kur Dūgals Makenzijs dabūjis desmit tūkstošus mārciņu? Pēkšņi es atcerējos, kur jau agrāk biju dzirdējusi pieminam tādu summu zagļu cietumā Kreinsmūrā, kur biju pavadījusi trīs bezgalgaras dienas un naktis, gaidot raganu tiesu.
- Geilisa Dankena! es iesaucos. Man kļuva auksti, atceroties sarunu, kura risinājās piķa melnā, dubļainā bedrē, un mana likteņa biedre bija tikai balss tumsā. Dzīvojamā istabā kūrās silta uguns, bet es ietinos ciešāk apmetnī.
“Es desmittūkstoš mārciņu esmu savākusi,” Geilisa bija sacījusi, lielīdamās ar zādzībām, ko veikusi ar viltīgu krāpšanos, izmantojot sava nelaiķa vīra vārdu. Artūrs Dankens, kuru viņa noindēja, bija apgabala prokurors. “Desmittūkstoš mārciņu jakobītu lietai. Kad sāksies sacelšanās, es zināšu, ka esmu tur pielikusi savu roku.”
- Viņa to nozaga, es sacīju, iedomājoties par Geilisu Dankenu, kuru notiesāja par burvestībām un sadedzināja zem pīlādža zariem; uz rokām man uzmetās zosāda. Geilisa Dankena, kura palika dzīva tik ilgi, lai dzemdētu bērnu savam mīļākajam Dūgalam Makenzijam. Vai viņa to nozaga un atdeva Dūgalam vai arī viņš to atņēma, tagad mēs to vairs neuzzināsim. Satraukta es piecēlos un sāku staigāt šurpu turpu gar kamīnu.
- Maita! es iesaucos. Tad tāpēc viņš pirms diviem gadiem bija ieradies Parīzē!
- Ko? Džeimijs, pieri saraucis, skatījās manī. Saimons blenza pavērtu muti.
- Viņš apmeklēja Čārlzu Stjuartu. Dūgals bija ieradies noskaidrot, vai Čārlzs patiešām plāno sacelšanos. Varbūt viņš toreiz apsolīja naudu, varbūt tieši tas iedrošināja Čārlzu doties uz Skotiju solījums saņemt Geilisas Dankenas naudu. Bet, kamēr Kolams vēl bija dzīvs, Dūgals nevarēja atklāti dot Čārlzam naudu, Kolams būtu uzdevis jautājumus. Viņš bija pārlieku godīgs cilvēks, lai izmantotu zagtu naudu neatkarīgi no tā, kurš to zadzis.
- Skaidrs. Džeimijs pamāja ar galvu, acīs bija iegūlusi domu ēna. Bet tagad Kolams ir miris, viņš klusi teica. Un Dūgals Makenzijs kļuvis par prinča favorītu.
- Bet tas viss nāk tev par labu, kad es tev saku, iesprauda Saimons, kļuvis nepacietīgs, ka mēs runājam par cilvēkiem, kurus viņš nepazina, un par lietām, kuras saprata tikai daļēji. Ej sameklē viņu! Visticamāk, šajā stundā tavs.tēvocis būs “Pasaules galā”.
- Vai tu domā, ka Dūgals sarunā ar princi tevi atbalstīs? es noraizējusies jautāju Džeimijam. Kādu laiku Dūgals bija Džeimija audžutēvs, bet šajās attiecībās bija vairāki kāpumi un kritumi.
Dūgals, aizstāvot gļēvuļu un dezertieru baru, iespējams, nevēlēsies likt uz spēles jauniegūto stāvokli prinča acis.
Jaunajam kūmiņam trūka tēva gadu gaitā iegūtās pieredzes, bet viņam piemita krietna deva sava radītāja vērīguma. Biezās, melnās uzacis strauji savilkās.
- Makenzijs joprojām grib Lelibroku, vai ne? Un, ja viņš domā, ka mēs ar tēvu esam metuši aci uz šo zemi, viņš vēl vairāk gribēs palīdzēt tev atdabūt vīrus, vai ne? Viņam daudz dārgāk izmaksātu cīnīties ar mums nekā tikt galā ar tevi, kad karš būs beidzies. Saimons pamāja ar galvu, priecīgi kodīdams augšlūpu, apsvērdams apstākļu samezglojumus.
- Pirms tu ej ar viņu runāt, es pavicināšu Dūgalam gar degunu tēva sarakstu. Tu ienāc un saki viņam, ka aiztrieksi mani uz elli, nevis atdosi savus vīrus, un tad mēs visi kopā dosimies uz Stērlingu. Viņš sazvērnieciski uzsmaidīja Džeimijam.
- Man vienmēr licies, ka ir kāds iemesls, kāpēc vārds “skots” sākas ar to pašu burtu kā vārds “slīpēts”. Es nosmīnēju.
- Ko? Abi satrūkušies paskatījās uz mani.
- Neko, es papurināju galvu. Kāds tēvs, tāds dēls.
Es paliku Edinburgā, kamēr Džeimijs kopā ar saviem tēvočiem, kas vienlaikus bija arī viņa sāncenši, jāja uz Stērlingu kārtot darījumus ar princi. Šajos apstākļos es nevarēju apmesties Holirūdā, bet sameklēju mājvietu kādā no stāvajām ieliņām pie Kenongeitas. Istaba bija maza, auksta un šaura, tāpēc es tur reti uzturējos.
Ieslodzītie nedrīkstēja pamest Tolbūtas cietumu, bet nekas neliedza apmeklētājiem, ja vēlējās, tur ieiet. Mēs ar Fērgusu katru dienu gājām uz cietumu, un nelieli dažādiem cilvēkiem doti kukuļi ļāva man ienest ēdienu un zāles Lelibrokas vīriem. Teorētiski es nedrīkstēju vienatnē sarunāties ar cietumniekiem, bet sistēma, atkal attiecīgi iesmērēta, skatījās caur pirkstiem, un pāris reižu man izdevās aprunāties vienatnē ar kalēju Rosu.
- Es biju pie vainas, kundze, viņš jau pirmajā reizē, kad mani ieraudzīja, atzinās. Man vaj’dzēja saprast, vīriem jāpazūd pa diviem, trijiem vai četriem, bet ne visiem uzreizu, kā mēs izdarījām. Taču es baiļojos, ka daži pazudīs; lielākā tiesa līdz šim nebij gājuši ārpus mājām tālāk par piecām jūdzēm.
- Nevaino nu sevi, es mierināju kalēju. Cik esmu dzirdējusi, jums tikai nepaveicās, tāpēc noķēra. Neraizējies! Džeimijs aizjāja uz Stērlingu pie prinča; viņš drīz dabūs jūs ārā no šejienes.
Kalējs grūtsirdīgi pamāja ar galvu, atbīdīdams matu šķipsnu no pieres. Viņš bija netīrs, izspūris un krietni sakrities, ne vairs tas druknais, stiprais amatnieks kā pirms dažiem mēnešiem. Tomēr viņš man uzsmaidīja un pateicās par ēdienu.
- Tas noderēs, viņš atklāti sacīja. Mēs retumis dabūjam ko citu kā samazgas. Vai tu domā… viņš saminstinājās. Kā tu domā, vai varēsi iedabūt iekšā kādas segas, kundze? Es nelūgtu, tikai četriem no mums ir malārija un…
- Gan dabūšu, es solīju.
Izgāju no cietuma, lauzīdama galvu, kā lai to izdara. Kamēr galvenie armijas spēki bija devušies uz dienvidiem iekarot Angliju, Edinburga vēl bija okupēta pilsēta. Te pastāvīgi iekšā un ārā staigāja karavīri, vadoņi un klaidoņi, tāpēc jebkādas preces maksāja dārgi un bija grūti dabūjamas. Segas un siltas drēbes varēja atrast, bet tās dārgi maksāja, un man makā bija atlikuši tieši desmit šiliņi.
Edinburgā darbojās baņķieris, kāds Voterforda kungs, kas agrāk bija kārtojis šādus tādus Lelibrokas darījumus un ieguldījumus, bet Džeimijs pirms dažiem mēnešiem bija izņēmis no bankas visu naudu, baidīdamies, ka valsts varētu konfiscēt banku pārziņā esošos finanšu līdzekļus. Naudu pārvērta zeltā un nelielu summu aizsūtīja Džeredam uz Franciju glabāšanai, pārējo paslēpa saimniecībā. Šobrīd nevarēju dabūt naudu ne no viena, ne no otra avota.