Apstājos uz ietves padomāt, garāmgājēji spraucās man garām. Naudas man nebija, bet vēl bija atlicis šis tas vērtīgs. Kristāls, ko Parīzē man iedeva Raimons, kaut arī pats kristāls nebija nekāds vērtīgais, zelta ietvars un ķēde gan kaut ko maksāja. Mani laulības
gredzeni nē, no tiem es nevēlējos šķirties, pat ne uz laiku. Bet pērles… pačamdījos pa kabatu, pārbaudot, vai kaklarota, ko Džeimijs man uzdāvināja kāzu dienā, vēl atrodas drošībā, iešūta kleitas vīlē.
Tā tur bija; sataustīju ar pirkstiem mazās, neregulārās upes pērlītes, kas bija cietas un gludas. Tās nebija tik dārgas kā austrumu pērles, bet rota bija skaista, ar zelta lodītēm starp pērlēm. Tā bija piederējusi Džeimija mātei Elenai. Manuprāt, viņai patiktu, ka tās izmantotas, gādājot ērtākus apstākļus viņas nomniekiem.
- Piecas mārciņas, es uzstājīgi pieprasīju. Pērles ir desmit mārciņu vērtas, un es dabūtu par tām sešas, ja papūlētos uzkāpt kalnā uz citu veikalu. Man nebija ne jausmas, vai mans apgalvojums atbilda patiesībai, bet es pastiepu roku, it kā grasītos paņemt kaklarotu, kas gulēja uz letes, un doties projām. Lombarda īpašnieks Sāmuela kungs aši uzlika roku uz pērlēm, un šis dedzīgums man skaidri pavēstīja, ka man jau sākumā vajadzēja prasīt sešas mārciņas.
- Nu tad trīs mārciņas un desmit šiliņi, viņš piedāvāja. Tāda cena izputinās manu ģimeni, bet tik jaukai kundzei kā jūs…
Man aiz muguras nozvanīja mazais zvārgulītis, jo atvērās durvis un uz lombarda nomīdītās grīdas nodipēja nedroši soļi.
- Atvainojiet, ierunājās meitenes balss, kas lika man aizmirst par pērlēm, un, apcirtusies uz papēža, es ieraudzīju veikalnieka ēnu krītam uz Mērijas Hokinsas sejas. Viņa pēdējā gada laikā bija izaugusi un arī vairāk nobriedusi. Izturēšanās pauda agrāk nemanītu pašcieņu un briedumu, tomēr meitene vēl bija ļoti jauna. Viņa samirkšķināja acis, tad ar prieka kliedzienu metās man virsū un apskāva mani tik cieši, ka viņas kažokādas apkakle kutināja man seju.
- Ko tu te dari? beidzot atraisījusies no viņas apskāvieniem, es jautāju.
- Te dzīvo mana tēva māsa, viņa atbildēja. Es m-mitinos pie viņas. Vai arī jūs gribējāt zināt, kāpēc esmu šeit? Viņa pamāja ar roku uz Sāmuela kunga veikala noplukušajām telpām.
- Nu, to arī, es teicu. Bet tas var mazliet pagaidīt. Es pagriezos pret uzpircēju. Četras mārciņas, seši šiliņi, vai arī es kāpšu kalnā, stingri noteicu. Izlemiet, es steidzos.
Purpinādams pie sevis, Sāmuela kungs pabāza roku zem letes, lai paņemtu naudas kasti, kad es pagriezos pret Mēriju.
- Man jānopērk segas. Vai vari nākt man līdzi?
Viņa palūkojās ārā, kur pie durvim sulaiņa livrejā stāvēja mazs vīrelis, nepārprotami gaidot viņu.
- Jā, ja jūs pēc tam nāksiet līdzi man. Ak, Klēra, kā es priecājos jūs redzēt!
- Viņš man atsūtīja ziņu, Mērija atklāja man noslēpumu, kad gājām lejup pa kalnu. Aleks. Kāds draugs atnesa man viņa vēstuli. Izsakot Rendela vārdu, meitenes seja staroja, bet pierē tomēr bija ievilkušās dažas rievas.
- Kad uzzināju, ka viņš ir Edinburgā, es p-pierunāju tēvu sūtīt mani apciemot tanti Mildredu. Viņam nebija iebildumu, Mērija rūgti piebilda. Viņam ļoti n-nepatika mani uzmanīt pēc tā, kas notika Parīzē. Tēvs priecājās, ka dabūjis mani ārā no mājas.
- Tu tātad esi tikusies ar Aleku? es pārjautāju. Vēlējos zināt, kā jaunajam mācītājam klājies, kopš pēdējo reizi viņu redzēju. Tāpat es nesapratu, kur viņš ņēmis drosmi rakstīt Mērijai.
- Jā. Viņš nelūdza mani atbraukt, viņa steidzās piebilst. Es i-ierados pati. Zods izaicinoši izslējās, bet balss viegli drebēja, kad viņa sacīja: Viņš… viņš nebūtu man rakstījis, bet domāja, ka m-mirst, un gribēja, lai es zinu… zinu… Apņēmu Mēriju ap pleciem, ātri iegrūdu vienā no pagalmiem un sargājot nostājos viņai priekšā pret ļaužu straumi, kas plūda pa ielu.
- Viss ir labi, es dudināju, bezpalīdzīgi glāstot viņas plecu, kaut arī zināju, ka nav manos spēkos kaut ko labot. Tu ieradies un satikies ar viņu, tas ir svarīgi.
Meitene, nespēdama parunāt, pamāja ar galvu un nošņauca degunu.
- Jā, viņa piesmakusi beidzot izdabūja pār lūpām. Mums ir bijuši… divi mēneši. Es s-sev atgādinu, ka tas ir ilgāk nekā vairumam cilvēku, divi mēneši laimes… bet mēs esam zaudējuši tik daudz laika, ko būtu v-varējuši un… nav gana. Klēra, nav gana!
- Nē, es klusi sacīju. Tādai mīlestībai nepietiek arī ar mūžu. Pēkšņi man uzplūda vainas apziņa, kad iedomājos par to, kur ir Džeimijs un kā viņam iet.
Mērija, jau savaldījusies, satvēra manu piedurkni.
- Klēra, vai jūs varat atnākt man līdzi pie viņa? Es zinu, ka n-neko daudz jūs nevarat palīdzēt… Balss atkal iedrebējās, un viņa tikai ar redzamām pūlēm apvaldījās. Bet varbūt jūs varat… izlīdzēt. Viņa uztvēra manu skatienu sulaiņa virzienā, kurš rāmi stāvēja ārā, nepievēršot uzmanību kustībai uz ielas. Es viņam maksāju, viņa vienkārši sacīja. Mana tante domā, ka es katru dienu eju p-pastaigāties. Vai nāksiet?
- Jā, protams. Es palūkojos starp divām augstajām celtnēm, vērtējot, kur virs kalniem, kas slējās ārpus pilsētas, šobrīd atrodas saule. Pēc stundas būs tumšs; gribēju, lai segas nonāk cietumā, pirms nakts mitros Tolbūta mūrus ir padarījusi vēl aukstākus. Pieņēmusi lēmumu, es pagriezos pret Fērgusu, kurš pacietīgi bija stāvējis man blakus un ar interesi vērojis Mēriju. Atgriezies Edinburgā ar atlikušajiem Lelibrokas vīriem, viņš no cietuma bija izbēdzis, tikai pateicoties savai Francijas pilsonībai, un kaut kā sities tikai tāpēc, ka atgriezās pie sava bijušā amata. Biju atradusi puiku uzticīgi klaiņojam ap Tolbūtu, kur viņš ieslodzītajiem cīņubiedriem nesa sīkas pārtikas paciņas.
- Ņem šo naudu, es iedevu viņam maku, un sameklē Mērtegu. Saki, lai viņš nopērk tik segu, cik par to var dabūt, un lai nogādā tās Tolbūtas cietuma priekšniekam. Viņam jau ir samaksāts, tomēr katram gadījumam dažus šiliņus pataupi.
- Bet, kundze, puika iebilda, es apsolīju kungam, ka neļaušu jums iet vienai…
- Kunga te nav, es stingri noteicu, toties es esmu. Ej, Fērgus!
Viņš skatījās te uz mani, te Mēriju, acīm redzot nevarēdams izšķirties, vai meitene ir bīstamāka nekā manas dusmas, tad paraustīja plecus un, franču valodā guģodamies par sieviešu spītību, devās projām.
Kopš mana pēdējā apmeklējuma mazajā istabiņā ēkas augšējā stāvā bija notikušas ievērojamas pārmaiņas. Vispirms tā bija tīra, visas horizontālās virsmas nospodrinātas spīdēja. Pieliekamajā bija ēdiens, uz gultas dūnu pēlis, un varēja redzēt neskaitāmas sīkas ērtības, kas bija sagādātas slimniekam. Pa ceļam Mērija bija man atzinusies, ka slepus ieķīlājusi mātes dārglietas, lai Alekam Rendelam būtu viss, ko par naudu var nopirkt.
Diemžēl tam, ko spēj nauda, bija robežas, taču, kad Mērija ienāca pa durvīm, Aleka seja iekvēlojās kā sveces liesma, uz laiku nomācot slimības radītos postījumus.
- Es atvedu Klēru, mīļais. Mērija nevērīgi nosvieda apmetni uz krēsla, noslīga uz ceļiem pie gultas un saņēma Rendela tievo, zilām dzīslām klāto roku.
- Freizera kundze! Aleks runāja klusi un aizelsies, kaut arī lūpas smaidīja. Priecājos atkal redzēt draudzīgu seju.