-Jā, es arī. Uzsmaidīju slimniekam, gandrīz neapzināti pamanot straujo, nevienmērīgo pulsa sišanos pie kakla un caurspīdīgo ādu. Gaišbrūnās acis raudzījās maigas un siltas, tajās atspoguļojās gandrīz visa dzīvība, kas vēl bija atlikusi trauslajā ķermenī.
Tā kā trūka zāļu, es neko nevarēju darīt, tomēr rūpīgi viņu izmeklēju un redzēju, ka viņu pēc tam gādīgi sasedza, lūpas pēc nelielās fiziskās piepūles, ko sagādāja izmeklēšana, bija kļuvušas zilganas.
Neizrādīju raizes par slimnieka stāvokli un solīju atnākt nākamajā dienā ar zālēm, kas palīdzētu viņam labāk gulēt. Aleks gandrīz nedzirdēja manus solījumus, visa uzmanība bija vērsta tikai
uz Mēriju, kas bažīgu sejas izteiksmi sēdēja pie gultas, turot mīļotā roku. Es redzēju, ka viņa paskatās uz logu, aiz kura strauji dzisa dienasgaisma, un sapratu viņas raizes; pirms tumsas iestāšanās viņai jātiek tantes mājā.
- Nu tad es iešu, sacīju Alekam, kad taktiski devos projām, atstājot viņus izbaudīt dažus dārgos divatnes brīžus.
Viņš atkal pievērsa skatienu Mērijai un tad man pateicīgi uzsmaidīja.
- Lai Dievs jūs svētī, Freizera kundze, viņš novēlēja.
- Līdz rītam, es atvadījos un devos projām, cerot, ka tā arī būs.
Nākamajās dienās es biju ļoti aizņemta. Kad Lelibrokas vīrus apcietināja, viņiem, protams, konfiscēja ieročus, un es darīju, ko varēju, lai ar nekaunību un draudiem, kukuļojot un, ja tas nepieciešams, flirtējot, atgūtu pēc iespējas vairāk no tiem. Ieķīlāju divas brošas, kuras Džereds man uz atvadām bija uzdāvinājis, un nopirku tik daudz ēdiena, lai nodrošinātu Lelibrokas vīriem tik labu ēdienu kā armijas ģenerāļiem.
Ar pierunāšanu panācu, ka tiku cietuma kamerās un varēju mazliet apārstēt ieslodzīto kaites, sākot ar cingu un citām slimībām, kurām par cēloni bija ziemā izplatītais uzturs, un beidzot ar nobrāzumiem, apsaldējuma čūlām, artrītu un dažādām elpceļu saslimšanām.
Apstaigāju tos klanu vadoņus un muižu kungus, kuri vēl bija sastopami Edinburgā daudz viņu nebija un kuri varētu palīdzēt Džeimijam, ja vizīte Stērlingā izrādītos neveiksmīga. Es gan par to šaubījos, tomēr likās, ka prātīgāk ir nodrošināties.
Un starp citiem darbiem es ik dienu atradu laiku apmeklēt Aleku Rendelu. Es centos iegrozīties, lai varu atnākt no rīta, tādējādi neatņēmu laiku, ko viņš varētu pavadīt kopā ar Mēriju. Aleks gulēja maz, turklāt ļoti slikti, tāpēc viņš parasti no rīta bija noguris un snauduļoja, negribēdams runāt, bet vienmēr sveicināja mani
ar smaidu, kad es ienācu. Es pagatavoju viņam vieglu piparmētru, lavandas tēju, kurā iemaisīju pāris pilīšu magoņu sīrupa, pēc tam viņš uz dažām stundām iemiga, un, kad pēcpusdienā atnāca Mērija, Aleks bija gana možs.
Citus apmeklētājus bez manis un Mērijas šajā augšstāva istabā es nebiju redzējusi. Tāpēc kādu ritu nobrīnījos, kad, kāpjot uz Aleka mitekli, aiz aizvērtajām durvīm dzirdēju balsis.
īsi pieklauvēju, kā bijām sarunājuši, un gāju iekšā. Pie brāļa gultas sēdēja Džonatans Rendels, ģērbies kapteiņa sarkanā un dzeltenīgā formastērpā. Kad ienācu, viņš piecēlās un saltu seju atbilstoši pieklājības normām paklanījās.
- Kundze! viņš sacīja.
- Kaptein! es atteicu. Tad mēs neveikli stāvējām istabas vidū, raugoties viens otrā, negribēdami neko teikt.
- Džonij! no gultas atskanēja Aleka piesmakusi balss. Tajā vienlaikus skanēja gan lūgums, gan pavēle, un brālis, to dzirdot, paraustīja plecus.
- Mans brālis ataicināja mani, lai kaut ko paziņotu, viņš izspieda caur zobiem. Šorīt viņam galvā nebija parūkas, un ar tumšajiem, uz pakauša sasietajiem matiem līdzība brālim bija pārsteidzoša. Bālais un novārgušais Aleks atgādināja Džonatana spoku.
- Jūs un Freizera kungs esat bijuši laipni pret Mēriju. Aleks pavēlās uz sāniem, lai varētu mani redzēt. Un pret mani arī. Es… zināju par mana brāļa darījumu ar jums… vaigus iekrāsoja tikko jaušams sārtums, bet es ari zinu, ko jūs un jūsu virs izdarījāt Mērijas labā… Parīzē. Viņš aplaizīja lūpas, kas no pastāvīgā karstuma istabā bija sasprēgājušas un sausas. Domāju, ka jums jādzird jaunumi, ko Džonijs vakar atnesa no pils.
Džeks Rendels noskatīja mani ar nepatiku, bet savu vārdu viņš turēja.
- Holijs ir stājies Koupa vietā, es jau agrāk teicu, ka tā notiks, viņš atgādināja. Holijs nav apdāvināts karavadonis, turklāt viņš akli uzticas vīriem, ko komandē. Vai tas viņam dos lielāku labumu nekā Koupa lielgabals… Džonatans nepacietīgi paraustīja plecus.
- Lai kā tur būtu, ģenerālis Holijs saņēmis pavēli doties uz ziemeļiem, lai atgūtu Stērlingas pili.
- Tiešām? es sacīju. Vai jūs zināt, cik lieli ir viņa spēki?
Rendels strupi pamāja.
- Šobrīd viņa rīcībā ir astoņi tūkstoši vīru, tūkstotis trīs simti no tiem ir kavalēristi. Viņš kuru katru dienu gaida ierodamies sešus tūkstošus algotņu. Rendels domās sarauca pieri. Esmu dzirdējis, ka Kempbelu klana vadonis Holija spēkiem palīgā sūta tūkstoti vīru, bet es nevaru pateikt, vai šīs ziņas atbilst patiesībai; šķiet, nav iespējams paredzēt, ko darīs skoti.
- Skaidrs. Tas jau bija nopietni; Hailendas armijai pašlaik bija seši septiņi tūkstoši karavīru. Ar Holiju, ja neskaita pastiprinājumu, kuru viņš gaida, varētu tikt galā. Gaidīt, līdz ierodas algotņi un Kempbeli, bija skaidrs neprāts, nemaz nerunājot par faktu, ka kalniešu kaujas prasmes daudz labāk bija piemērotas uzbrukumam nekā aizsardzībai. Šīm ziņām pēc iespējas ātrāk jāsasniedz lorda Džordža Mareja ausis.
No pārdomām mani atmodinājā Džeka Rendela balss.
- Visu labu, kundze. Viņš atvadījās, pieklājīgs, kā vienmēr, un cietsirdīgajā, skaistajā sejā nebija nekā cilvēciska, kad viņš, man paklanījies, devās projām.
- Paldies, es teicu Alekam Rendelam, gaidot, kamēr Džonatans nokāps pa garajām, līkumotajām kāpnēm, lai arī pati varētu pamest šo istabu. Liels paldies jums.
Viņš pamāja ar galvu. Zem acīm melnēja tumši loki vēl viena negulēta nakts.
- Ņemiet par labu, viņš vienkārši atteica. Laikam jau atstāsiet man kādas zāles? Jo droši vien paies kāds laiciņš, līdz mēs atkal redzēsimies.
Es apstājos, jo Aleka pieņēmums, ka pati došos uz Stērlingu, mani satrieca. Tieši tā rīkoties mudināja katra mana ķermeņa šūna, bet nedrīkstēja aizmirst par Tolbūtā ieslodzītajiem vīriem.
- Es nezinu, atteicu. Bet, jā, zāles es atstāšu.
Lēnām, jo galvā man griezās vesels domu spiets, gāju atpakaļ uz savu mitekli. Acīmredzot nekavējoties jāsūta Džeimijam ziņa. Droši vien tas būs jādara Mērtegam. Džeimijs, protams, man ticētu, ja es uzrakstītu viņam zīmīti. Bet vai viņš spēs pārliecināt lordu Džordžu, Pērtas hercogu vai kādu citu armijas komandieri?
Es nevarēju viņam teikt, kur biju ņēmusi šīs ziņas; vai komandieri bez pierādījumiem vēlēsies ticēt vēstulei, ko rakstījusi sieviete? Kaut ari šīs ziņas nāk no sievietes, kas pazīstama ar pārdabiskām spējām? Pēkšņi iedomājos par Meisri un nodrebēju. “Tas ir lāsts,” viņa bija teikusi. Jā, bet vai man bija izvēle? “Bet tas ir mans vienīgais spēks un vara, vara neteikt.” Man ari bija tāda vara, bet es neuzdrīkstējos likt to lietā.
Man par pārsteigumu, manas mazās istabas durvis bija vaļā un iekšā kaut kas blīkšķēja un rībēja. Atgūtos ieročus glabāju zem gultas, zobenus un citus aukstos ieročus krāvu pie pavarda, kad pagulte bija pilna, līdz faktiski brīvas vietas vairs nebija, izņemot mazu laukumiņu, kur uz segas gulēja Fērguss.