Es stāvēju uz kāpnēm un brīnījos par ainu, ko redzēju pa atvērtajām durvīm. Mērtegs, stāvot gultā, pārraudzīja ieroču izsniegšanu vīriem, kuri drūzmējās pārpildītajā istabā, tie bija Lelibrokas vīri.
- Kundze! Pēc šī kliedziena pagriezos un ieraudzīju pie elkoņa Fērgusu, un dzeltenīgajā sejā bija atplaucis starojošs smaids, kas atklāja viņa lielos zobus.
- Kundze! Vai tas nav brīnišķīgi? Kungs dabūjis saviem vīriem piedošanu šorīt no Stērlingas ziņnesis atnesa pavēli viņus atbrīvot un mums teikts nekavējoties doties pie kunga uz Stērlingu!
Es smaidot apskāvu zēnu.
- Tas ir brīnišķīgi, Fērgus! Daži no vīriem bija mani pamanījuši un, smaidīdami un raustīdami cits citu aiz piedurknes, centās pagriezties pret mani. Istabiņu pildīja sajūsma un pacilātība. Arī Mērtegs, uzmeties uz gultas kā rūķu karalis uz mušmires, mani
ieraudzīja un pasmaidīja šī izteiksme tik ļoti viņu pārveidoja, ka gandrīz nepazinu Džeimija krusttēvu.
- Vai Mērtega kungs vedīs vīrus uz Stērlingu? Fērguss jautāja. Viņš bija saņēmis īso zobenu kā savu daļu no ieročiem un runājot trenējās iebāzt un izvilkt to no maksts.
Saskatījos ar Mērtegu un papurināju galvu. Es domāju tā, galu galā ja Dženija Kamerona varēja atvest sava brāļa vīrus uz Glenfinanu, es varu sava vīra karotājus aizvest uz Stērlingu. Un tad lai lords Džordžs un Viņa Augstība mēģina ignorēt ziņas, ko piegādāšu personīgi.
- Nē, es teicu, to darīšu es.
43 nodaļa Fofkerka
jutu, ka vīri tumsas aizsegā ir tepat tuvumā, man visapkārt. Soļoju blakus dūdiniekam; dzirdēju, kā čīkst padusē iespiestais maiss, un redzēju stabuļu garās ēnas, kas slējās uz aizmuguri. Ejot stabules kustējās, tāpēc izskatījās, ka viņš nes mazu dzīvnieciņu, kas vārgi pretojas.
Es pazinu šo vīru, viņu sauca Lavruns Makīans. Pienākumu signalizēt par rītausmu Stērlingā klanu dūdinieki uzņēmās pēc kārtas; viņi staigāja šurpu turpu pa nometnes laukumu dūdinieka rāmajā solī, tādā veidā stabuļu vaimanas atsitās pret telšu plānajām sienām un aicināja visus klātesošos cīņā ar jaunu dienu.
Vakarā atkal viens dūdinieks iznāca priekšā, lēnām pārsoļoja pāri pagalmam, un rosība nometnē apstājās, lai klausītos, balsis norima, un rietošās saules atblāzma atstarojās telšu audumā. Augstās, spalgās kalnieņu dūdu skaņas atsauca no tīreļiem ēnas, un, kad tās apklusa, bija iestājusies nakts.
Vakars vai rīts, Lavruns Makīans spēlēja aizvērtām acīm, droši soļodams pa pagalmu uz priekšu un atpakaļ, ar elkoni cieši piespiedis maisu, un pirksti dzīvi darbojās ar melodijas caurumiņiem. Par spīti aukstumam, es reizēm vakaros sēdēju, ļaujoties dūdu skaņām, līdz skudriņas skrēja pār muguru. Makīans soļoja šurpu turpu, nepievēršot uzmanību apkārtnei, un, griežoties uz pēdas spilventiņa, izlēja savu dvēseli melodijā.
Ir mazās īru dūdas, ko lieto, spēlējot telpās, un lielās ziemeļu dūdas, kuras izmanto ārā rīta jundai, lai sasauktu klanus un lai
skubinātu vīrus uz kauju. Makīans, tā staigādams turp un atpakaļ ar aizvērtām acīm, spēlēja ziemeļu dūdas.
Kādu vakaru es piecēlos no sola un pagaidīju, kamēr dūdinieks ar žēlu vaidu izspiež no instrumenta maisa atlikušo gaisu, un, kad viņš, pamājis ar galvu sargam, ienāca pa Stērlingas vārtiem, sāku iet viņam blakus.
- Labs vakars, kundze, viņš sveicināja. Balss skanēja maigi, un acis, tagad atvērtas, likās vēl maigākas, jo viņš joprojām nebija atraisījies no mūzikas burvības.
- Labs vakars, Makīan, es atbildēju. Kāpēc tu, Makīan, spēlējot aizver acis?
Viņš pasmaidīja un pakasīja galvu, bet atbildēja labprāt.
- Laikam jau tāpēc, ka tā mani mācīja vectēvs, kundze, un viņš bija akls. Kad spēlēju, es viņu vienmēr redzu, kā viņš staigāja gar krastu, bārda plīvo vējā un aklās acis aizvērtas, lai smiltis negrauž, klausoties, kā dūdu skaņas atbalsojas no klintāja, un pēc tā viņš zināja, kur atrodas.
- Tātad tu viņu redzi, un vai arī tu spēlē klintīm un jūrai? No kurienes tu esi, Makīan? es turpināju taujāt. Viņš runāja gausi un svelpjoši, izteiktāk nekā vairums kalniešu.
- No Šetlendas, kundze, viņš atbildēja, bet šis vārds izskanēja gandrīz kā “Žetlenda”. Tas ir tālu no šejienes. Viņš atkal pasmaidīja un paklanījās man, kad pienācām pie viesu mājas, kur man bija jāiet iekšā. Bet man liekas, ka jūs esat no vēl lielākas tālienes, kundze.
- Tas tiesa, es apstiprināju. Arlabunakti, Makīan.
Vēl tajā pašā nedēļā es prātoju, vai Makīana prasme spēlēt neskatoties viņam palīdzēs tumsā. Liels bars ļaužu pārvietojoties saceļ ievērojamu troksni, lai cik klusi viņi ietu, bet nodomāju, ka visas atbalsis nomāktu arvien stiprākā vēja auri. Mēness nespīdēja, bet debesis gaišākas darīja mākoņu vāli, lija ar sniegu sajaucies ledains lietus, kas sāpīgi kapāja man vaigus.
Hailendas armijas karavīri pārvietojās nelielās grupiņās pa desmit divdesmit vīru katrā, pa ciņiem un laukumiņiem, it kā zeme šur tur pastumtu uz augšu mazus pauguriņus vai it kā tumsā soļotu lapegļu un alkšņu puduri. Manis atnestās ziņas bija ieguvušas apstiprinājumu par Holija manevriem ziņoja arī Jūena Kamerona spiegi, un Skotijas armija tagad bija ceļā, lai viņus sagaidītu kaut kur uz dienvidiem no Stērlingas cietokšņa.
Džeimijs bija padevies un vairs nelūdzās, lai eju atpakaļ. Biju apsolījusi, ka turēšos malā, bet, ja vajadzēs kauties, tad ārsti var izrādīties noderīgi. Kad Džeimijs negaidīti piešķieba galvu, es zināju, ka viņa uzmanība pievērsusies vīriem un nākotnes izredzēm. Sēdot Donasa mugurā, viņš atradās tik augstu, ka pat tumsā bija redzams kā ēna, un, kad viņš pašāva uz augšu roku, divas mazākas ēnas atdalījās no kustīgās ļaužu masas un apstājās pie viņa kāpšļiem. īsu brīdi viņi sarunājās čukstus, tad viņš izslējās seglos un pagriezās pret mani.
- Izlūki ziņo, ka esam pamanīti; angļu sargi aiztraukušies uz Kalenderhauzu brīdināt ģenerāli Holiju. Ilgāk gaidīt nedrīkst. Ņemu savus vīrus un ar līkumu apeju Dūgala pulku Folkērkas kalna tālākajā malā. Kad Makenziji nāks no rietumiem, mēs viņiem sekosim. Kādu ceturtdaļjūdzi no šejienes kreisajā pusē uz kalna ir baznīciņa. Tā būs tava paslēptuve, Armaliet. Tagad jāj uz baznīcu un paliec tur. Džeimijs tumsā sataustīja manu roku un paspieda.
- Kad varēšu, došos tev pakaļ vai aizsūtīšu Mērtegu, ja nevarēšu. Ja kaut kas notiek, ej iekšā baznīcā un raugi patverties tur. Neko labāku es nevaru izdomāt.
- Par mani nebaidies, es teicu. Manas lūpas bija aukstas, un es cerēju, ka balss nav tik nedroša, kā jutos. Es noriju “uzmanies”, kas jau grasījās izsprukt pār lūpām, un apmierinājos, aši viņam pieskaroties; aukstais vaigs pie plaukstas likās ciets kā tērauds un matu šķipsna vēsa un gluda kā brieža āda.
Es parāvu grožus, pagriezu zirgu pa kreisi un lēnām virzījos cauri vīru drūzmai, kas plūda man apkārt. Šis juceklis satrauca dzīvnieku; tas mētāja galvu, sprauslāja un mīņājās. Es asi pievilku
pavadu, kā Džeimijs bija mani mācījis, un saņēmu īsāku, jo zeme pēkšņi zirgam zem kājām strauji liecās lejup. Vienreiz atskatījos, bet Džeimijs bija jau pazudis naktī, un man vajadzēja veltīt visu uzmanību tam, lai tumsā atrastu baznīcu.
Tā bija neliela akmens celtne ar niedru jumtu, iekārtojusies ieplakā kā čokurā savilcies dzīvnieks. No šejienes varēja redzēt angļu nometnes sargu ugunskurus, kas vizuļoja cauri slapjā sniega sīpām, un tālumā dzirdēju saucienus skotu vai angļu, nevarēju noteikt.