Tad ieskanējās dūdas smalks, spocīgs kliedziens cauri vētrai. No dažādām vietām kalnā augšup cēlās disharmoniski brēcieni. Tā kā biju to agrāk redzējusi tuvumā, tad man nebija grūti iztēloties dūdiniekus piepūšam maisus, to, kā cilājas viņu krūtis ātrā ieelpā un zilās lūpas sakļaujas ap stabuļu iemutēm, kā nosaluši, stīvi pirksti taustās, lai gaiss kļūtu par melodiju.
Gandrīz varēju just, kā siltumā zem pleda turētie ādas maisi, lai saglabātu elastību, spītīgi turas pretī, negribīgi pretojas pielabināšanai piepūsties visā apjomā, tad pēkšņi tie atdzīvojas, saplūst ar dūdinieka augumu kā trešā plauša, elpo viņa vietā, kad vējš nolaupa dvašu, it kā tos būtu piepildījuši tuvumā esošo kalniešu kliedzieni.
Klaigāšana kļuva skaļāka un atplūda līdz manām ausīm viļņiem atkarībā no tā, kā iegriezās vējš, nesot līdzi pierimstošās slapja sniega brāzmas. Baznīcai nebija lieveņa, kur varētu patverties, un piekalnē neauga koki, kas aizturētu auku. Mans zirgs pagriezās un nolieca galvu pret vēju, tā krēpes, pieķepušas ledus kristāliem, sitās man sejā.
Baznīca piedāvāja pajumti, kur patverties no dabas spēkiem un arī no angļiem. Es atgrūdu durvis un aiz pavadas ievilku zirgu iekšā.
Tur bija tumšs, vienīgais ar eļļotu ādu aizsegtais logs vīdēja tikai kā neskaidrs plankums virs altāra. Salīdzinājumā ar aukstumu laukā te likās silts, bet sastāvējušos sviedru dvaka darīja gaisu smacīgu. Baznīcā nebija solu, ko zirgs varētu apgāzt, nekā,
izņemot mazu svētnīcu sienā un pašu altāri. Cilvēku stiprās smakas nomākts, zirgs stāvēja rāms, sprauslādams un pūšot gaisu, tomēr pārāk nemierīgs nebija. Drošības pēc paturēdama zirgu acīs, es atgriezos pie durvīm un izbāzu galvu ārā.
Neviens nepateiktu, kas notiek Folkērkas kalnā. Tumsā haotiski sprakšķēja šautenes. Saklausīju klusu un neregulāru metāla šķindoņu, laiku pa laikam nodunēja sprādziens. Lāgiem gaisu pāršķēla ievainoto kliedzieni, spalgi kā dūdu spiegšana, pilnīgi atšķirīgi no gēlu kaujas saucieniem. Tad vējš mainīja virzienu un es neko vairs nedzirdēju vai ari iztēlojos, ka dzirdu balsis, bet patiesībā tie bija tikai vēja auri.
Es nebiju redzējusi Prestonpenas kauju; līdz šim zemapziņā pieradusi pie milzu armiju smagnējiem manevriem, kuros piedalījās tanki un mīnmetēji; es nebiju aptvērusi, cik ātri viss var mainīties divkaujā, kur pretinieki cīnās aci pret aci ar maziem, viegliem ieročiem.
Pirmo brīdinājumu es saņēmu, kad pavisam tuvu atskanēja kliedziens.
- Tulach Ardi
Vēja trokšņošana bija padarījusi mani kurlu, tāpēc nebiju dzirdējusi viņus kāpjam kalnā.
- Tulach Ard!
Es pazinu Makenziju kaujas saucienu; tie bija Dūgala vīri, kas atspiesti līdz manam patvērumam. Steigšus ievilku iekšā galvu, bet durvis atstāju pievērtas, lai pa spraugu redzētu, kas notiek ārā.
Kalnā kāpa neliela grupiņa bēgošu vīru. Gan pēc skaņas, gan pēc izskata varēja pateikt, ka tie ir kalnieši brāzmas plivināja viņu pledus, bārdas un matus, kad tie kā vēja dzīti melni mākoņi parādījās uz nogāzes, kas bija apaugusi ar zāli.
Kad pirmais no viņiem iebrāzās baznīcā, es atlēcu atpakaļ. Tā kā bija ļoti tumšs, vīrieša seju saskatīt nespēju, bet pazinu pēc balss, kad viņš ar pieri uzdūrās manam zirgam.
-Jēzus!
- Villij! es iekliedzos. Villij Koulter!
- Mīļais, dārgais Jēzu! Kas tad tas!
Nepaguvu atbildēt, kad durvis ar blikšķi atsitās pret sienu un mazajā bazniciņā iegāzās vēl divi tumši stāvi. Trokšņainās ielaušanās satracināts, mans zirgs pacēlās pakaļkājās, zviedza un ar priekškājām kūla gaisu. Par to savukārt sāka klaigāt iebrucēji, jo viņi acīmredzot bija uzskatījuši, ka baznīca ir tukša, un uztraucās, ka izrādījies citādi.
Vēl vairāku viru ierašanās tikai palielināja jucekli, un es atmetu domu nomierināt zirgu. Iedzīta dziļāk baznīcā, es iespiedos šaurajā spraugā starp altāri un sienu un gaidīju, kad pats no sevis iestāsies miers.
Sāka jau izskatīties, ka drīz tas notiks, kad viena no satrauktajām balsīm tumsā pārkliedza pārējās.
- KLUSU! tā iesaucās tonī, kas necieta iebildumus. Visi, izņemot zirgu, paklausīja, un, jezgai rimstot, pat dzīvnieks pieklusa, atkāpās stūri un sprauslāja, retumis nepatikā niķīgi iezviegdamies.
- Es esmu Leohas Makenzijs, sacīja pavēlošā balss. Kas vēl te ir?
- Džordijs, Dūgals un kopā ar mani brālis, netālu atskanēja milzīgā atvieglojumā. Mēs esam atnesuši Rupertu, viņš ir ievainots. Jēziņ, man jau likās, ka te iemājojis pats nelabais!
- Gordons Makleods no Ardsmūras, sacīja cita balss, kuru nepazinu.
- Un Jūens Kamerons no Kinokas, atsaucās cita. Kam pieder tas zirgs?
- Man, es pieteicos un sāniski izspraucos no savas slēptuves aiz altāra. Mana balss atkal sacēla traci, bet Dūgals ari šoreiz to pārtrauca, paceļot savējo pāri troksnim.
- KLUSU, sasodītie bļāvēji! Vai tā esi tu, Klēra Freizere?
- Ne jau nu karaliene, es atcirtu. Te bija ari Villijs Koulters, vismaz vēl pirms brītiņa. Vai kādam nav krama?
- Nededziet gaismu! Dūgals nokomandēja. Maz ticams, ka angļi, ja viņi mums seko, nepamanīs baznīcu, bet nav arī liela vajadzība piesaistīt viņu uzmanību, ja nu tomēr.
- Labi, es iekodu lūpā. Rupert, vai vari parunāt? Saki kaut ko, lai es noprotu, kur tu atrodies. Man nebija ne jausmas, ko es viņa labā tumsā varēšu izdarīt; es pat nevarēju tikt pie savas zāļu lādes. Tomēr es netaisījos atstāt viņu guļam uz grīdas noasiņojam.
Man pretī otrā baznīcas pusē atskanēja klepus, kas neliecināja neko labu, un piesmakusi balss pavēstīja:
- Te, zeltenīt. Un atkal klepus.
Pie sevis klusi lamādamās, es taustījos pa grīdu, lai tiktu pie ievainotā. Man pietika ar burbuļošanu, kas pavadīja klepu, lai pateiktu, ka labi nav; patiesībā bija tik slikti, ka diez vai man vajadzēs zāļu lādi. Es pietupos un tā veicu atlikušo attālumu, izpletusi rokas uz sāniem, lai justu, vai kaut kas nav ceļā.
Pirksti pieskārās siltam augumam, un liela plauksta satvēra manējo. Tas noteikti bija Ruperts; dzirdēju gārdzošu elpu un klusu burbuļošanu.
- Esmu te, es teicu un noglāstīju, cerams, tādu vietu, kas der mierinājuma paušanai. Laikam jau tā bija, jo viņš tā kā noelsās, tā kā iesmējās un pacēla uz augšu gurnus, stingri piespiežot manu roku.
- Vēlreiz tāpat, zeltenīt, un es vairs nedomāšu par musketes lodi.
Es atrāvu roku.
- Varbūt vēlāk, es noskaldīju. Viegli virzīju roku uz augšu, meklējot viņa galvu. Biezi bārdas rugāji pavēstīja, ka esmu sasniegusi mērķi, un es sataustīju zem biezā matu meža pulsu kaklā. Ātrs un viegls, bet joprojām diezgan ritmisks. Pieri klāja lipīgi sviedri, lai arī āda likās mikla. Deguna gals bija nosalis auksts, kad es pārlaidu tam delnu.
- Skāde, ka neesmu suns, starp elpas vilcieniem ietrīsējās smiekli. Auksts deguns… būtu laba zīme.
- Vēl labāka zīme būtu, ja tu beigtu gvelzt, es viņu apsaucu.
- Kur lode tev trāpīja? Nē, nesaki, paņem manu roku un uzliec uz brūces… un, ja tu to liksi citā vietā, Rupert Makenzij, tu varēsi te nosprāgt kā suns.
Jutu, kā man zem plaukstas apspiestos smieklos vibrē platās krūtis. Ruperts lēnām pavilka manu roku zem pleda, un es ar otru roku atgrūdu audumu, kas mani kavēja.
- Labi, es atradu, nočukstēju. Sataustīju audumā mazu caurumiņu, kura malas bija samirkušas asinīs, satvēru kreklu abām rokām un pārplēsu. Pārlaidu pirkstus Rupertam pār sāniem, kurus klāja zosāda, un uzdūros mazajam lodes ieejas caurumiņam. Tas likās ārkārtīgi mazs salīdzinājumā ar Ruperta masīvo augumu, viņš bija ražens vīrs.