- Vai tā iznāca arī ārā? es turpināju čukstēt. Baznīcā valdīja klusums, tikai zirgs nemierīgi mīņājās savā kaktā. Durvis bija aizvērtas, tāpēc kaujas trokšņi bija dzirdami, tomēr skaņas bija izkliedētas; nevarēja saprast, cik tuvu tā notiek.
- Nē, viņš atbildēja un atkal noklepojās. Jutu, ka viņš paceļ roku pie mutes, un, saņēmusi pledu, tai sekoju. Diez vai manas acis apradīs ar tumsu vēl vairāk, bet Ruperts kā bija, tā palika tikai melns traips man priekšā uz grīdas. Taču šo to varēja noteikt ar tausti. Ievainojuma brūce asiņoja maz, bet no auduma, ko turēju viņam pie mutes, pēkšņi man pār roku nolija silts šķidrums.
Lode bija trāpījusi vienā plaušā, varbūt abās, un krūšu dobums pildījās ar asinīm. Šādā stāvoklī viņš varēja nodzīvot vēl vairākas stundas, varbūt pat veselu dienu, ja viena plauša funkcionēja. Ja bija aizķerta sirds somiņa, viņš aizies ātrāk. Bet glābt viņu varēja tikai ķirurģiska iejaukšanās, un tādu es nevarēju sniegt.
Sajutu aiz muguras siltuma avotu un sapratu, ka tur kāds stāv, un dzirdēju normālu elpošanu, kad kāds centās mani sataustīt. Pastiepu roku atpakaļ, un kāds to cieši satvēra. Dūgals Makenzijs.
Viņš notupās man blakus un uzlika roku uz Ruperta gulošā auguma.
- Kā ir, vecais? viņš klusi jautāja. Vai vari paiet? Tā kā mana roka vēl atradās uz Ruperta krūtīm, tad es jutu, ka viņš par atbildi uz Dūgala jautājumu papurina galvu. Baznīcā sanākušie karotāji, kas pulcējās man aiz muguras, bija sākuši sarunāties čukstus.
Dūgala roka uzgūla manam plecam.
- Kas tev vajadzīgs, lai palīdzētu? Tava lādīte? Vai tā ir pie segliem? Viņš jau bija piecēlies kājās, iekams es paguvu atbildēt, ka lādē nekā nav, kas spētu palīdzēt Rupertam.
Pēkšņs, skaļš krakšķis uz altāra aprāva visus čukstus, un visapkārt sākās strauja kustība, vīri ķēra noliktos ieročus. Vēl viens krakšķis, tad kaut kas notirkšķēja un eļļotā āda, kas aizsedza logu, pārplīsa, ielaižot brāzmu, kas līdz ar aukstu, tīru gaisu ienesa baznīcā dažas virpuļojošas sniegpārslas.
- Armaliet! Klēra! Vai tu te esi? Zema balss no loga puses pēkšņi pierāva mani kājās, liekot uz brīdi aizmirst par Rupertu.
- Džeimij! Man visapkārt noskanēja kolektīva nopūta, un šķindēdami atkal krita zobeni un vairogi. Blāvo gaismu, kas ieplūda no ārpuses, aizklāja Džeimija galva un pleci. Viņš viegli nolēca no altāra un kļuva par siluetu uz vaļējā loga fona.
- Kas tur ir? viņš klusi jautāja, skatīdamies apkārt. Dūgal, vai tas esi tu?
-Jā, puis, es. Tava sieva un vēl daži. Vai tu tuvumā nemanīji tos ārmaliešu maitas?
Džeimijs īsi iesmējās.
- Kāpēc tad es, pēc tavām domām, ienācu pa logu? Kalna pakājē bij kādi divdesmit.
Dūgals neapmierināts noguldzināja kaklā savādu skaņu.
- Tie maitas mūs nošķīra no galvenās armijas, nolādēts.
- Tieši tā. Ho, mo cridh! Ciamar a tha thu?' Visā šajā trakumā sadzirdējis pazīstamu balsi, mans zirgs bija pametis purnu gaisā ar skaļu apsveikuma zviedzienu.
- Kuš, muļķi tāds! Dūgals nikni uzbrēca. Vai tu gribi, lai angļi mūs sadzird?
- Diez vai angļi gribēs pakārt viņu, Džeimijs rāmi piebilda.
- Bet, lai viņi zinātu, ka tu te esi, tad viņiem nevajag ausu, ja viņiem pierē ir acis; nogāze ir pārvērtusies dubļos, un visas pēdas redzamas kā uz delnas.
- Mmphmm. Dūgals pameta acis uz logu, bet Džeimijs jau purināja galvu.
- Nav jēgas, Dūgal. Galvenie spēki ir pavirzījušies uz dienvidiem, un lords Džordžs Marejs devies viņiem pretī, bet te aizkavējušies vēl daži angļi no bara, ko mēs satikām. Viens pulciņš dzinās man pakaļ augšā kalnā; es aizmetos sāņus un līdu uz vēdera pa zāli, bet domāju, ka viņi joprojām pārmeklē nogāzi. Viņš pastiepa uz manu pusi roku, un es to saņēmu. Pirksti bija auksti un mitri no rāpošanas pa zāli, bet es priecājos, ka varu tiem pieskarties un ka viņš ir te.
- Ak, rāpoji? Un kā tu iedomājies tikt atkal laukā? Dūgals jautāja.
Jutu, ka Džeimijs parausta plecus. Viņš piešķieba galvu uz to pusi, kur stāvēja mans zirgs.
- Biju domājis, ka varam izlauzties un jāšus aizbēgt no viņiem; par zirgu viņi nezina. Tas radītu pietiekamu lērumu, lai Klēra varētu aizlaisties.
Dūgals nosprauslojās.
- Kā tad, un tevi noceltu no zirga kā gatavu ābolu.
- Tam nav nozīmes, Džeimijs vēsi noteica. Nespēju iedomāties, ka viss bars varētu klusiņām aizlavīties nemanīti, lai kādu troksni es sataisītu.
It kā to apstiprinot, pie sienas gulošais Ruperts skaļi ievaidējās. Mēs ar Dūgalu uzreiz nometāmies ceļos pie viņa, un sekundi vēlāk mums pievienojās Džeimijs.
Ruperts nebija miris, bet labi arī viņam nebija. Rokas bija aukstas, krūtīs sēca un čīkstēja.
- Dūgal! viņš čukstēja.
- Esmu te, Rupert. Klusē, vecais, drīz viss būs labi. Makenziju vadonis aši norāva savu pledu un savīstīja to improvizētā spilvenā, kuru palika Rupertam zem galvas un pleciem. Paceļot elpošana kļuva brīvāka, bet, taustot zem bārdas pulsu, sajutu uz krekla jaunus asins traipus. Viņam vēl bija nedaudz spēka; Ruperts pastiepa roku un satvēra Dūgala plaukstu.
- Ja… viņi mūs, vienalga, atradīs… iedod man gaismu, viņš aizelsies izdvesa. Gribu vēl vienu reizi redzēt tavu seju, Dūgal.
Es Dūgalam biju tik tuvu, ka jutu viņu nodrebam, kad viņš saprata šo vārdu nozīmi. Dūgals strauji pagriezās pret mani, bet manu seju viņš, protams, nevarēja redzēt. Viņš pāri plecam klusi izteica rīkojumu, un pēc nelielas rosīšanās un murmināšanas kāds izrāva no jumta sauju niedru, savīkstīja lāpā un ar krama dzirksteli aizdedzināja. Niedres ātri izdega, bet izstaroja pietiekami gaismas, lai man būtu izdevība izmeklēt Rupertu, kamēr vīri atplēsa garu skaidu no sijām, lai iznāktu stabilāks gaismeklis.
Ievainotais bija balts kā zivs vēders, mati sviedriem piemirkuši, un uz pilnīgās apakšlūpas vīdēja gaišs asins traips. Spožajā, melnajā bārdā tumsa sarkani plankumi, bet, kad es pārliecos pāri, lai atkal pārbaudītu pulsu, viņš vārgi man uzsmaidīja. Pulss viegls, ļoti ātrs un palaikam izlaida kādu sitienu. Es atglaudu Rupertam matus no pieres, un viņš pateicībā pieskārās manam elkonim.
Jutu, ka arī Dūgals pieskaras manam elkonim, un mazliet izslējos, pagriezusi pret viņu seju. Tā jau es reiz biju uz viņu skatījusies pāri vīrietim, kuru nāvējoši bija ievainojis mežakuilis. Toreiz viņš man bija jautājis: “Vai viņš dzīvos?” un es redzēju, ka ari Dūgala sejā pavīd atmiņas par šo dienu. Šis pats jautājums atspoguļojās viņa acīs, bet šoreiz tās aizmigloja bailes par manu atbildi. Ruperts bija viņa labākais draugs, kurš bija cīnījies viņam labajā pusē tāpat kā īans Džeimijam.
Šoreiz es neatbildēju; to manā vietā izdarīja pats Ruperts.
- Dūgal! viņš sacīja un pasmaidīja, kad draugs noraizējies pieliecās pie viņa. Uz brīdi aizvēra acis un, saņemot visus spēkus, cik dziļi varēja, ievilka elpu.
- Dūgal! viņš teica, atkal atverot acis. Nesēro par mani.
Dūgala seja lāpas gaismā noraustījās. Redzēju, ka viņš vēlas
noliegt nāves iespēju, bet iekoda mēlē un atteicās no sava nodoma.