- Es esmu tavs vadonis, vecais, viņš drebošu smaidu sacījā.
- Tu man nepavēlēsi; es sērošu, cik gribēšu. Dūgals satvēra Ruperta roku, kas gulēja uz krūtīm, un cieši saspieda.
Ruperts klusi, sēcoši iesmējās un atkal sāka klepot.
- Labi, sēro ar’, cik gribi, Dūgal, viņš, beidzis klepot, teica.
- Un es par to priecājos. Bet tu nevari sērot, kamēr neesmu pagalam, vai ne? Es miršu no tavas, mo caraidh, ne no svešinieku rokas.
Dūgals sarāvās, un viņam aiz muguras mēs ar Džeimiju šausmās saskatījāmies.
- Rupert… Dūgals bezpalīdzīgi iesāka, bet Ruperts viņu pārtrauca, satverot drauga roku un sakratot.
- Tu esi mans vadonis, un tas ir tavs pienākums, viņš čukstēja. Nu! Dari to! Man šī miršana dara sāpes, Dūgal, es gribētu to beigt. Mirēja acis nemierīgi sakustējās un, mani ieraugot, iegailējās.
- Vai tu turēsi manu roku, kamēr es nomiršu, zeltenīt? viņš jautāja. Man tas patiktu.
Likās, ka man nav izvēles. Lēnām, kā sapnī, es saņēmu balto, melniem matiem apaugušo plaukstu abās rokas, saspiežot tā, it kā varētu savu siltumu pārnest uz atdziestošo miesu.
Piepūlē iekunkstējies, Ruperts mazliet pacēlās uz viena elkoņa un palūkojās uz Džeimiju, kurš sēdēja viņam pie galvas.
- Viņai vajadzēja apprecēt mani, puis, kad bija tāda iespēja, viņš sēca. Tu esi tikai tāds salātiņš, bet dari, ko vari. Viena acs uzkrītoši samiedzās. Iedod viņai vienu no manis, puis.
Melnās acis atkal atgriezās pie manis, un sejā izpletās pēdējais smaids.
- Ardievu, skaistā meitene, viņš nočukstēja.
Dūgala duncis iedūrās pie krūšu kaula, spēcīgi un taisni. Varenais stāvs noraustījās, pagriezās uz sāniem, izklepojot gaisu un asinis, bet īsais agonijas kliedziens atskanēja no Dūgala lūpām.
Makenziju vadonis brīdi stāvēja kā sastindzis, aizvērtām acīm, roka likās kā saaugusi ar dunča spalu. Tad Džeimijs piecēlās, saņēma tēvoci aiz pleciem un, klusi murminādams gēlu valodā, pagrieza viņu projām no līķa. Džeimijs paskatījās uz mani, es piekrītoši pamāju ar galvu un pastiepu rokas. Viņš maigi pagrieza
Dūgalu pret mani, un es apskāvu Makenziju klana vadoni, tā mēs stāvējām, kamēr viņš raudāja.
Arī Džeimijam pār vaigiem ritēja asaras, varēja dzirdēt arī citu vīru nopūtas un šņukstus. Laikam jau bija labāk raudāt par Rupertu nekā par sevi. Ja angļi šeit ieradīsies, tad mūs visus pakārs par nodevību. Bija vieglāk sērot par Rupertu, kurš bija aizgājis, viņam nekas vairs nedraudēja, turklāt šajā ceļā viņu bija aizvadījusi drauga roka.
Viņi nenāca visu garo ziemas nakti. Mēs, saspiedušies bariņā, apsegušies ar plediem un segām, sēdējām pie sienas un gaidījām. Es lāgiem ieslīgu snaudā, atspiedusies pret Džeimija plecu, man otrā pusē, sarāvies un kluss, gulšņāja Dūgals. Domāju, ka ne viens, ne otrs neaizmiga, bet visu nakti vāķēja Ruperta līķi, kurš, apsegts ar savu pledu, gulēja otrpus bezdibenim, kas atdalīja dzīvos no mirušajiem.
Mēs retumis pārmijām pa vārdam, bet es zināju, par ko viņi visi domā. Viņi, tāpat kā es, lauzīja galvu par to, vai angļu armija ir devusies projām, lai pārgrupētos ar galvenajiem spēkiem Kalenderhauzā, vai ari viņi joprojām ārpusē vēro, lai tumsas aizsegā neviens no mazās baznīciņas neaizbēg, un gaida rītausmu, lai tikai tad sāktu rīkoties.
Šis jautājums atrisinājās līdz ar gaismas pirmo svīdumu.
Ei, jūs tur, baznīcā! Nāciet ārā un padodieties! no lejas atskanēja skarbs sauciens angļu valodā.
Baznīcā paslēpušies skoti sakustējās, un zirgs, kas līdz šim bija kaktā snaudis, satrūcies pasita uz augšu galvu un iezviedzās. Džeimijs saskatījās ar Dūgalu, tad kā sarunājuši abi piecēlās un nostājās viens otram cieši blakus pie aizvērtajām durvīm. Paklausot strupam Džeimija galvas mājienam, es iegāju dziļāk baznīcā un atgriezos savā paslēptuvē aiz altāra.
Arī nākamais sauciens no ārpuses tika uzņemts ar klusēšanu. Džeimijs izvilka aiz jostas aizbāzto pistoli un lēnām, it kā viņam
nekur nebūtu jāsteidzas, pārbaudīja, vai tā ir pielādēta. Viņš nometās uz viena ceļa un pavērsa ieroci pret durvīm apmēram cilvēka galvas augstumā.
Džordijs ar Villiju sargāja logu aizmugurē, zobenus un pistoles sagatavojuši cīņai. Bet uzbrukums, visticamāk, nāks no dievnama ieejas; aiz baznīcas slējās ļoti stāvs kalns, starp to un ēkas sienu ar grūtībām spētu izspraukties viens cilvēks, tik šaura bija sprauga.
Dzirdēju dubļos šļakstam soļus, kas nāca arvien tuvāk durvīm, un klusu pie jostas piekārtu ieroču šķindu. Gabaliņu no baznīcas viss apklusa, tad atkal, šoreiz jau tuvāk un skaidrāk, atskanēja balss:
- Viņa Majestātes karaļa Džordža vārdā, nāciet ārā un padodieties! Mēs zinām, ka jūs tur esat!
Džeimijs izšāva. Atsitiena troksnis mazajā baznīcā bija apdullinošs. Laikam jau no ārpuses tas likās tikpat iespaidīgs; dzirdēju steidzīgu atkāpšanos, kājām slīdot dubļos, un slāpētu lamāšanos. Pistoles lode bija izrāvusi durvīs mazu caurumiņu; Dūgals uzmanīgi tam pietuvojās un palūrēja laukā.
- Pie velna! viņš nošņāca. Angļu, ka biezs.
Džeimijs palūkojās uz mani, tad saknieba lūpas un pievērsa visu uzmanību pistoles pielādēšanai. Skaidrs, ka skotiem nebija nodoma padoties. Tikpat skaidrs bija arī tas, ka angļiem nav nekādas vēlēšanās ieņemt baznīcu triecienā, jo ieeju apsargāja. Viņi taču negribēs mūs turēt aplenkumā, līdz mēs bada dēļ būsim spiesti nākt ārā? Hailendas armija taču meklēs iepriekšējā naktī ievainotos karavīrus. Ja viņi ierastos, pirms angļiem radusies iespēja atvest lielgabalu, lai apšaudītu baznīcu, mūs varbūt izglābs.
Diemžēl arī ārpusē vīri nebija nekādi muļķi. Atkal atskanēja soļi, un tad rāma, autoritatīva balss angļu valodā sacīja:
- Jums ir viena minūte laika, nāciet ārā un padodieties, citādi mēs pielaidīsim jumtam uguni.
Es šausmās pavēros uz augšu. Baznīcai bija akmens sienas, bet niedres uz jumta, pat lietus un slapjā sniega pievilgušas, gan nosviltu viens un divi, un, kad uguns būtu krietni iedegusies,
karstie pelni birtu mums uz galvas un liesmas mūs aprītu. Es atcerējos, cik ārkārtīgi ātri vakar iedegās no niedrēm izveidotā lāpa; apgruzdušais stumbenis kā šaušalīgs simbols pelēkajā rītausmā vēl mētājās uz grīdas netālu no Ruperta apsegtā līķa.
- Nē! es iekliedzos. Nolādētie nelieši! Te ir baznīca! Vai nekad neesat dzirdējuši par svētnīcu?!
- Kas tur runā? atskanēja asa balss. Vai tur iekšā ir angliete?
- Jā! Dūgals iesaucās un metās pie durvīm. Viņš pavēra tās mazā spraudziņā un auroja, lai angļu karavīri kalna nogāzē viņu dzirdētu. Jā! Mēs esam sagūstījuši vienu angļu dāmu! Ja pielaidīsiet jumtam uguni, viņa mirs kopā ar mums!
Kalna pakājē uzreiz sacēlās pamatīgs jandāliņš, un arī baznīcā ieslodzītie sarosījās. Džeimijs ar dusmās savilktu seju apcirtās pret Dūgalu un uzbļāva:
-Ko…!
- Tā ir mūsu vienīgā iespēja! Dūgals šņāca. Iemainīsim Klēru pret mūsu brīvību. Viņi Klērai neko sliktu nedarīs, ja domās, ka viņa ir mūsu ķīlniece, bet vēlāk, kad būsim tikuši brīvībā, mēs viņu dabūsim atpakaļ!
Es iznācu no paslēptuves, piegāju pie Džeimija un satvēru viņu aiz piedurknes.
- Darīsim tā! es satraukta sacīju. Dūgalam taisnība, tā ir vienīgā izeja!
Džeimijs bezpalīdzīgi skatījās uz mani, sejā dusmas mijās ar bailēm. Un vēl dziļāk jautās smiekli par ironisko situāciju.