- Kā nekā esmu ārmaliete, to saskatījusi, es sacīju.
Viņš, skumīgi pasmaidot, pieskārās manai sejai.
- Kā tad, mo duinne. Bet tu esi mana ārmaliete. Izslējis plecus, viņš pagriezās pret Dūgalu. Tad dziļi ievilka elpu un pamāja ar galvu.
- Labi. Saki, ka sagūstījām viņu… Džeimijs, berzējot ar roku matus, aši domāja, …vakar vakarā uz Folkērkas ceļa.
Dūgals pamāja ar galvu un, vairs nekavēdamies, izslīdēja pa baznīcas durvīm, augstu virs galvas pacēlis baltu kabatlakatu kā pamiera zīmi.
Džeimijs pievērsās man, saraucis pieri un joprojām lūkojoties uz durvīm, aiz kurām vēl varēja dzirdēt angļu balsis, lai arī vārdus atšķirt nebija iespējams.
- Es nezinu, ko tu viņiem teiksi, Klēra; varbūt labāk izliecies tik satriekta, ka nevari parunāt. Varbūt tā būs labāk nekā melot; ja viņi sapratīs, kas tu esi… Pēkšņi viņš apklusa un nobrauca ar plaukstu pār seju.
-Ja viņi uzzinās, kas es esmu, tad būs Londona un Tauers un drīz pēc tam, iespējams, sekos nāves sods. Bet, kaut arī plakātos daudz bija rakstīts par “Stjuartu raganu”, cik man zināms, neviens nebija iedomājies pieminēt faktu, ka ragana ir angliete.
- Neraizējies, es sacīju, apzinādamās, cik muļķīga ir šī piezīme, bet neko labāku izdomāt nespēju. Uzliku roku vīram uz piedurknes un sajutu pie plaukstas locītavas sitamies ašu pulsu. Jūs dabūsiet mani atpakaļ, iekams kāds vispār attapsies. Kā tu domā, vai viņi vedīs mani uz Kalenderhauzu?
Džeimijs, atguvis savaldību, pamāja ar galvu.
- Kā tad, es tā domāju. Ja vari, pamēģini tūlīt pēc tumsas iestāšanās nostāties pie loga viena pati. Tad es nākšu tev pakaļ.
Vairāk laika mums nebija. Dūgals iespraucās pa durvīm un rūpīgi tās aizvēra.
- Sarunāts, viņš paziņoja, skatīdamies pārmaiņus te uz mani, te uz Džeimiju. Mēs atdosim viņiem sievieti un varēsim brīvi aiziet. Neviens mums nesekos. Mēs paturam zirgu. Redzi, mums tas vajadzīgs Rupertam, viņš kā atvainodamies sacīja man.
- Labi, es piekritu. Redzēju durvis ar mazo, tumšo caurumiņu, kuru bija izrāvusi lode, apmēram tikpat liela kā tā, kas ietriecās Rupertam sānos. Man mute bija izkaltusi, un es skaļi noriju kaklā sakāpušo kamolu. Es biju dzeguzes ola, kuru tūlīt iedēs svešā ligzdā. Mēs trīs mīņājāmies pie durvīm, nevēloties spert pēdējo soli.
- Es nu 1-labāk iešu, izstomīju, cenšoties savaldīt drebošo balsi un locekļus. Citādi viņi sāks brīnīties, kas mūs kavē.
Džeimijs uz brīdi aizvēra acis, pamāja ar galvu un paspēra soli uz manu pusi.
- Zini, Armaliet, labāk noģībsti, viņš ieteica. Tā būs vieglāk. Viņš pieliecās, pacēla mani rokās un iznesa pa durvīm, kuras Dūgals viņam atvēra.
Man pie auss skaļi sitās Džeimija sirds, un es jutu, ka viņam dreb rokas. Pēc smacīgās baznīcas, kurā oda pēc sviedriem, asinīm, šaujampulvera un zirgu mēsliem, agrā rīta aukstajā, svaigajā gaisā man aizrāvās elpa, un es drebēdama viņam piespiedos. Džeimija rokas saņēma mani ciešāk zem ceļiem un pleciem, tās bija stingras kā solījums viņš nekad nelaidis mani projām.
- Ak Dievs! viņš klusi izdvesa, un tad jau mēs bijām tikuši pie angļiem. Asi jautājumi, nenoteiktas atbildes, tad negribīgi vajadzēja atlaist rokas, kad viņš noguldīja mani zemē, un soļu švīksti slapjajā zālē, kas arvien vairāk attālinājās. Es biju viena starp svešiniekiem.
44 nodaļa Kurā daudz kas noiet greizi
Sarāvusies pievirzījos tuvāk ugunskuram un pastiepu rokas, lai sasildītos. Visu dienu biju turējusi grožus, tāpēc tās bija netīras, īsu brīdi apsvēru, vai ir vērts iet to gabalu līdz strau- tam, lai tās nomazgātu. Saglabāt mūsdienu higiēnas standartus apstākļos, kad nav pieejamas ūdensvada piedāvātās ērtības, reizēm prasīja krietni vairāk pūļu, nekā tas bija tā vērts. Nav jau arī nekāds brīnums, ka cilvēki bieži slimoja un mira, es drūmi nodomāju.
Ļaudis vairāk mira no netīrības un tumsonības nekā citu iemeslu dēļ.
Ar domu par miršanu netīrumos man pietika, lai es celtos kājās, kaut arī biju ļoti nogurusi. Sīkās urgas krasti, kura tecēja gar mūsu apmetni, bija purvaini, un manas kurpes grima dziļi sūnās. Netīru roku vietā tikusi pie slapjām kājām, es lēni vilkos atpakaļ pie ugunskura, un tur mani gaidīja kaprālis Roubotems ar bļodu, kurā, kā viņš teica, bija sautējums.
- Sveicieni no kapteiņa, kundze, viņš mani uzrunāja, paraustot savu matu sprogu, kas slīga uz pieres, viņš liek jums teikt, ka rit būsim Tevistokā. Tur ir viesnīca. Viņš saminstinājās; vienkāršā, apaļā padzīvojušā vīra seja bija nobažījusies, tad viņš piebilda:
- Kapteinis atvainojas par pajumtes trūkumu, kundze, bet šai naktij mēs uzslējām jums telti. Nekas izcils jau nav, bet no lietus varbūt pasargās.
- Pasakiet no manis kapteinim paldies, kaprāl. Centos ielikt balsī pēc iespējas vairāk pateicības. Un jums arī paldies, piebildu jau sirsnīgāk. Pilnībā apzinājos, ka kapteinis Menerings uzskatīja mani par apnicīgu nastu un viņam pat prātā nenāktu padomāt par to, kur man naktī palikt. Telts lieks auduma gabals, kas rūpīgi pārlikts pāri zaram un abos galos ar mietiņiem iesprausts zemē, neapšaubāmi bija vienīgi kaprāļa Roubotema ideja.
Kaprālis aizgāja, un es paliku viena, sēdēju un lēnām ēdu piedegušos kartupeļus ar sīkstu liellopu gaļu. Pie upītes atradu lauciņu ar vēlīnām pērkonēm, kuru lapas jau bija apvītušas ar nobrūnējušām malām, bet vienu sauju es iebāzu kabatā pie dažām kadiķogām, kuras pa dienu biju salasījusi kādā no atpūtas vietām. Lapas bija vecas un ļoti sīvas, bet man izdevās tās norīt lieliem kumosiem starp kartupeļiem. Pabeidzu maltīti ar kadiķogām, aši sakošļāju katru ogu, lai neaizrītos, un tad noriju cietās, plakani saspiestās ogas ar visām sēklām. Eļļainā garša izplatīja tvaikus gar aukslējām tā, ka man sāka asarot acis, bet tās mazināja taukaino piedeguma garšu uz mēles un kopā ar pērkones lapām dos pietiekamu prettriecienu cingai.
Man bija liels krājums žāvētu paparžu, mežrozīšu, žāvētu ābolu un diļļu sēklu, noglabāts lielākajā no manām divām zāļu lādēm; es tās biju rūpīgi vākusi kā līdzekli pret nepilnvērtīgu uzturu garo ziemas mēnešu laikā. Cerams, ka Džeimijs tās ēda.
Noliecu galvu uz ceļiem; nedomāju, ka tieku novērota, bet arī nevēlējos, lai kāds redz manu seju, kad domāju par Džeimiju.
Folkērkas kalnā biju tēlojusi ģīboni, cik ilgi vien varēju, bet diezgan drīz mani pamodināja britu dragūns, cenšoties no kabatas blašķes ar varu ieliet man mutē brendiju. īsti nezinādami, ko iesākt, “glābēji” bija aizveduši mani uz Kalenderhauzu un nodevuši ģenerāļa Holija personāla rokās.
Līdz šim viss bija ritējis pēc plāna. Tomēr stundas laikā viss sagriezās galīgi greizi. Sēžot priekštelpā un klausoties, ko man apkārt runā, es drīz vien sapratu, ka kauja, kuru es naktī biju uzskatījusi par lielu, patiesībā bija tikai nieka saķeršanās starp Makenzijiem un angļu nodaļu, kas bija ceļā, lai pievienotos armijas galvenajiem spēkiem. Pat vēl šajā brīdī armijas daļas nāca kopā, lai
stātos pretī kalniešiem Folkērkas kalnā; kauja, kuru, manuprāt, jau biju pārdzīvojusi, faktiski vēl nemaz nebija notikusi!
Pats ģenerālis Holijs uzraudzīja visus notikumus, un, tā kā, šķiet, nevienam nebija ne jausmas, ko darīt ar mani, tiku nodota jauna ierindnieka ziņā kopā ar vēstuli, kurā bija aprakstīti manas izglābšanas apstākļi un norāde sūtīt uz pulkveža Kempbela pagaidu štābu Kēsā. Jaunais kareivis, drukns puisietis, vārdā Dobss, izrādīja satriecošu dedzību pienākumu pildīšanā, un, par spīti vairākiem mēģinājumiem, es nespēju ceļā tikt no viņa projām.